Valsts a/s Latvijas Valsts ceļi (LVC) ir diskreditējusi sevi un valsti ar atklātību, ka aizdomīgs ceļa posms tiek atzīts par kvalitatīvi uzbūvētu, jo "LVC auditori, analizējot uzrādītos dokumentus, secināja, ka rekonstrukcijas laikā izmantotie būvmateriāli atbilst līguma nosacījumiem".
LVC 3. septembrī sniedza publisku atbildi uz ceļu būves uzņēmuma Šlokenbeka paziņojumu, ka tā konkurents A.C.B. ir tam uzticēto ceļa posmu uzbūvējis no pavisam citiem – lētākiem un sliktākiem – materiāliem, nekā bija prasīts konkursa noteikumos. Savus apgalvojumus Šlokenbeka balsta uz Vācijas laboratorijā Dr.MolI GmbH & Co izdarītu analīžu rezultātiem. Lai savukārt iegūtu tos, Šlokenbeka bija atļāvusies līdz šim Latvijā vēl nepiedzīvotu patvaļību – ņēmusi asfalta paraugus bez LVC un A.C.B. ziņas, par ko abas organizācijas tagad ļoti sašutušas. A.C.B. sola Šlokenbeku sūdzēt tiesā par neslavas celšanu. "Ir nepieņemami, ka secinājumi un apgalvojumi par iespējamu valsts līdzekļu izšķērdību tiek sniegti, balstoties uz nepietiekamu informāciju. Šāda rīcība liek domāt, ka patiesais iesnieguma iemesls ir publicitātes iegūšana un konkurentu tēla nomelnošana," LVC steidzās palīgā A.C.B. ar formulējumiem, kādi varētu A.C.B. noderēt, rakstot pieteikumu tiesai. Laikam jau A.C.B. glābšanas dēļ LVC pasteidzās atklāt, ka par "pietiekamu informāciju" ceļu būves kvalitātes noskaidrošanai tā uzskata ceļu būvētāju atskaiti, ka tie esot būvējuši kvalitatīvi.
Pavisam pretējo LVC gribētajam panāk vēl cits citāts no LVC paziņojuma: "Latvijā ir noteikts konkrēts mehānisms kvalitātes kontrolei. Kvalitātes kontroles sistēma sastāv no trim līmeņiem, bet Eiropas Savienības finansētajiem projektiem papildus tiek veikta arī ceturtā līmeņa kvalitātes kontrole. Kvalitātes kontroles sistēma ietver būvdarbu veicēja kvalitātes sistēmu un būvuzraudzību (..). Kvalitātes kontroli veic arī LVC norīkots projekta vadītājs, kas rīkojas saskaņā ar LVC kvalitātes procedūru. LVC kvalitātes sistēma ir ISO sertificēta..." Ja šādi vārdi kaut ko izskaidro un apliecina, tad tikai to, kāpēc ceļi Latvijā ir ne vien sevišķi nekvalitatīvi, bet arī ārkārtīgi dārgi. Visu LVC uzskaitīto kontrolieru uzturēšanas izmaksas taču tiek iekļautas ceļu būves izmaksās, bet šie kontrolieri nedara neko citu, kā vien – un to LVC atklāja sakarā ar konkrēto gadījumu – pārlasa viens otra atskaites un sacer nākamās atskaites par atskaišu atbilstību atskaitēm u. tml. papīriem.
Pagājušajās brīvdienās LVC kļuva par galveno sašutuma objektu interneta vidē un cilvēku pulcēšanās vietās. Vakar LVC preses pārstāve Daiga Mežapuķe mēģināja glābt, kas vēl glābjams. Sarunā ar Neatkarīgo viņa nāca klajā ar skaidrojumu, ka papīru pārbaude esot tikai kopējās pārbaudes pirmais posms un ka tagad arī LVC pasūtīšot analīzi tam, ko A.C.B. ir īstenībā uzklājis uz Rīgas apvedceļa posmā Salaspils–Babīte no 7. līdz 22. kilometram. Lielu uzticību tāds solījums neizraisa: kāpēc gan tas netika dots jau 3. septembrī un rakstiski? Kā LVC varēja atļauties publiski galvot par ceļa kvalitāti pirms reālas ceļa seguma izpētes?
Latvijas pussabrukušie ceļi ir pastāvīgs objekts kritikai, kas bieži tiek paplašināta līdz valsts pārvaldes kritikai un politisko rēķinu kārtošanai. Tagadējā Šlokenbekas iniciatīva lika sarosīties arī Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, kurš uzdeva satiksmes ministram Kasparam Gerhardam līdz šodienai sniegt rakstisku atbildi par to, kā ministrija uzrauga un nodrošina ceļu būves kvalitāti. Savi pienākumi konkrētā ceļa posma kvalitātes izpētē būs jāpilda arī tiesībsargājošajām iestādēm. Šlokenbeka ir iesniegusi sūdzību par A.C.B. un LVC rīcību Ģenerālprokuratūrai. No turienes sūdzība nodota Valsts policijai, kas to pārsūtījusi tālāk savai struktūrvienībai Rīgas reģionā.
Asfalta kvalitātes izpēte tomēr nav tik vienkārša, kā tas pirmajā brīdī šķiet. Arī par to ļauj pārliecināties Šlokenbeka, kuras mājaslapā www.shlokenbeka.lv publicēts gan iesniegums Ģenerālprokuratūrai, gan Vācijas laboratorijas atbilde par A.C.B. asfalta analīzes rezultātiem. Sarežģītie, ceļu būves un/vai ķīmijas speciālistu kompetences līmenim atbilstošie teksti ļauj saprast vismaz to, cik grūti ir novērtēt kvalitāti asfaltam. Proti, tam jābūt vienlaikus cietam, lai pat ļoti smagas automašīnas tajā neiespiestu sliedes, un arī mīkstam (lokanam, plastiskam utt.), lai tas pārciestu pats savu izplešanos un saraušanos temperatūras svārstību ietekmē. Izeja tiek meklēta, klājot asfalta kārtas ar dažādām īpašībām, taču šo kārtu saķeres nodrošināšana ir atkal nākamā problēma utt. Līdz ar to laikam gan nav viena, visiem gadījumiem vislabākā asfalta sastāva, bet ceļa kvalitāti nosaka asfalta atbilstība konkrētajai slodzei, temperatūras un mitruma režīmam, paredzētajam kalpošanas ilgumam utt.
Pareizākā asfalta sastāva meklējumi tiek pasniegti ar "modificētā bitumena" zīmolu. Tas ļauj ceļu būvētājiem pamatot savus rēķinus par būvdarbiem pat tad, ja bitumens "modificēts", iemaļot tajā vecas kalošas, t. i., jebkādus gumijas atkritumus. Par "vecām kalošām" sarunā ar Neatkarīgo ironizēja Šlokenbekas direktors Māris Paiders. Tādējādi viņš atsaucās uz vāciešu atzinumu, ka iespējamais bitumena modifikators varētu būt arī piedeva, ko parasti "izmanto kabeļu izolācijai, jumta papes vai šļūteņu izgatavošanai". Tomēr vāciešu atzinumi nebūt nav tik viennozīmīgi. Turpat tālāk pieminēta somu pieredze uzlabot bitumenu ar izlietotiem jogurta trauciņiem. Tad jau nevar viennozīmīgi apgalvot, ka kalošas nedrīkst asfaltā iemalt nekādā gadījumā. Vāciešu kopējais secinājums gan ir tāds, ka neviena A.C.B. asfalta kārta nav optimāla ne Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, ne Pierīgas ceļam paredzamajai slodzei.
Apšaubāmās kvalitātes ceļa posms ir nodots ekspluatācijā pērnajā rudenī un tātad pārcietis vienu bargu ziemu. Nekādas acīm redzamas plaisas asfaltā līdz vakardienai nebija radījusi ne aukstā ziema, ne karstā vasara. A.C.B. ir devusi asfaltam trīs gadu garantiju. Pašreizējā un pārskatāmā nākotnē iespējamā situācija Latvijas valsts budžetā izslēdz iespēju, ka valsts varēs atļauties šo ceļu pārbūvēt ja ne pēc pāris, tad pēc pieciem vai pat tikai desmit gadiem. Gan jau arī šim Rīgas apvedceļa posmam nāksies pēc tam uz ilgu laiku pārvērsties par asfaltā radušos bedru lāpījumu vietām. Līdz ar to izklausās saprātīgi tagad piemaksāt salīdzinoši nedaudz, bet iegūt asfaltu, kas kalpo par, sacīsim, desmit gadiem ilgāk. Jautājums tikai, vai valsts to var atļauties un vai tāds asfalts ir vispār iespējams mūsu klimatiskajos un ceļu ekspluatācijas un kopšanas apstākļos. Šlokenbeka apgalvo, ka meklētais risinājums ir nevis vispār, bet "polimērmidificētais" bitumens, ar kuru konkrētais ceļa posms būtu bijis pārbūvējams par 2,13 miljoniem latu. A.C.B. izkonkurējusi Šlokenbeku un pārējos pretendentus ar 1,94 miljoniem latu.
"Šlokenbekas pārmetumi par polimērmodificētā bitumena neizmantošanu ceļa segumā būtu salīdzināmi ar alkoholiska kokteiļa pasūtīšanu bārā. Kad kokteilis ir gatavs, pienāk Šlokenbeka un paziņo, ka tas nav tas, kas tika pasūtīts, jo kokteilī bija jābūt šņabim, bet tur ir rums. Būtību tas taču nemaina," skaidro A.C.B. preses pārstāvis Ainārs Vladimirovs. D. Mežapuķe akcentē to, ka LVC pēc likuma bija jāpieņem lētākais piedāvājums.