Ja putnu cienītājs Viesturs Ķerus ar savu līdzjutēju komandu būtu ieradies uz meža nozares rīkoto semināru par topošajiem koku ciršanas noteikumiem, viņš ne tikai piecas zinātniskas grāmatas un gardu zupu mežā būtu dabūjis, bet arī guvis lielāku izpratni par Latvijas zaļās bagātības nozīmi visas Latvijas tautsaimniecībā.
Taču no inteliģences protesta vēstules 50 parakstītājiem atbrauca vienīgi rakstniece Lelde Stumbre. Viņu vienīgo nebija sasniegusi Ornitoloģijas biedrības vadītāja Viestura Ķerus pavēle vēstules tapšanā piesaistītajiem pavāriem, mūziķiem, dzeltenās preses slavenībām un rakstniekiem ignorēt Zemkopības ministrijas organizēto pasākumu.
«Tad nu attapos, stāvot viena pretī labi sagatavotiem zinātniekiem un ierēdņiem ar ministru priekšgalā, klausoties un skatoties perfekti sagatavotas prezentācijas. Savu viedokli, protams, centos izteikt, bet, atklāti sakot, visticamāk, tas izklausījās naivi,» tā pēc atgriešanās no meža savā sociālo tīklu profilā ierakstīja Lelde Stumbre. Taču viena viņa bija arī tāpēc, ka vēstuli it kā parakstījušo cilvēku vidū izrādās ir tādi, ko Viesturs Ķerus, Pasaules dabas fonda vadītājs Latvijā Uģis Rotbergs un konkrētā teksta autore Inese Zandere tur ierakstījuši aizmuguriski.
Ne visi paraksti īsti
Piemēram, pazīstamais ētera cilvēks Gustavs Terzens vēstuli nav parakstījis. Viņš Neatkarīgajai skaidro: «Šķiet ir reāli noticis pārpratums, jo neesmu neko parakstījis. Paša nevērības dēļ nonācu draugu - entuziastu cirkulārā, kas pieņēma, ka es varētu būt par. Neiedziļinājos līdz galam, kad vārds jau bija izskanējis (..) Pieņemu, ja tajā sarakstā ir vēl līdzīgi man nonākuši ļaudis.»
Lai nu tālāk par dzeltenās preses slavenību un sabiedrības dāmu parakstu autentiskumu skaidrojas paši vēstules iniciatori. Taču Neatkarīgā atgādinās, par ko tad patiesībā ir stāsts. Vēstules esence lasāma šai rindkopā: «Mums nav pieņemami, ka arvien biežāk kādreizējo mežu vietā plešas kailcirtes, jo izcirtumu platības, kas aug tik strauji, liek domāt, ka šobrīd cērtam, nedomājot par rītdienu. To apliecina arī plāni ļaut jaunāku mežu izciršanu, un mēs pret šiem plāniem iebilstam. Zinām, ka izcirtumos atkal tiks stādīti koki, bet paies vēl daudzi gadu desmiti, līdz to vietā atkal zaļos liels mežs. Un kāds šis mežs būs? Vai tajā būs lieli un veci koki? Vai tajā būs putniem, zvēriem un augiem nepieciešamie apstākļi? Vai tā būs vieta, kur cilvēkiem atpūsties, uzlādēties un iedvesmoties? Vai tas būs tāds mežs, kādu saņēmām no saviem senčiem? Tas, kā tiek saimniekots šobrīd, liek domāt, ka mežs drīzāk būs «koku lauks», kam pēc iespējas ātrāk jāizaug un pēc iespējas ātrāk atkal jātiek novāktam.»
Vēstulē retoriski tiek taujāts:
«Ja apgalvojums, ka Latvijas meži tiek apsaimniekoti ilgtspējīgi, būtu patiess (t.i., tā, kā saimniekojam šobrīd, varēsim saimniekot vienmēr), tad kāpēc nepieciešams grozīt koku ciršanas noteikumus?»
Dārgais tievais baļķis
Atbraucot uz mežzinātnes institūtu Silava un vēlāk uz Tomes apkaimes mežiem, šo atbildi varēja saņemt. Būtiski uzsvērt, ka šie noteikumi neattiecas uz valsts mežiem, kā nepatiesi apgalvots vēstulē, bet tikai uz privātajiem saimnieciskajiem mežiem. Privātu īpašumu.
Iemesli nozares pieprasījumam pēc noteikumu grozīšanas ir vairāki. Pirmais ir ekonomiskais. Tehnoloģisku iemeslu dēļ baļķis 30 centimetru diametrā ir dārgāks par 40 centimetrus resnu baļķi. To vieglāk pārvadāt, vieglāk apstrādāt. Tātad tievais baļķis ir finansiāli izdevīgāks.
Otrs iemesls ir meža kvalitāte. Šobrīd tikai 13% mežu tiek atjaunoti, mežu stādot. Pārējais atjaunojas dabiski - tas nozīmē arī lēni, haotiski un arvien mazāk ir veselīgu skujukoku. Skaistie priežu sili, kurus par neskartās dabas etalonu uzskata Viestura Ķerus mobilizētās sabiedrības dāmas, patiesībā ir mūsu tēvu un vectēvu stādīti un izkopti. Jaunie noteikumi paredz, ka, cērtot jaunāku mežu, tas obligāti būs jāatjauno ar sertificētu stādmateriālu. Morāle tāda - ja gribi ātrāk pelnīt, vairāk nāksies ieguldīt atpakaļ. Šādas stādīšanas izmaksas, ja katra nocirstā koka vietā tiek iestādīti divi jauni, ir 1000 eiro hektārā.
Pret melnajiem taksatoriem
Vēl trešais iemesls noteikumu maiņai ir melnā taksācija. Pašreizējie noteikumi pieļauj krāpšanās iespēju. Mehānisms sekojošs. Piemēram der 55 gadus veca egļu audze ar caurmēru 28 centimetri. Tādu cirst nedrīkst. Taču, lai apietu aizliegumu, vispirms tiek uztaisīta kopšanas cirte, izvācot laukā tievākos kokus. Koku vidējais resnums nogabalā attiecīgi ir uzreiz lielāks - caurmērs pieaug līdz 31 centimetram, un kaut vai nākamajā dienā te drīkst taisīt kailcirti. Un tieši šādas situācijas kropļo Latvijas ainavu. Noteikumi paredz, ka pēc kopšanas cirtes trīs gadus ir aizliegta kailcirte.
Un pēdējais, ceturtais, iemesls grozīt noteikumus ir balstīts Eiropas Savienību pārņēmušajā un Latvijas valdības veicinātajā klimata panikā. Latvija ir apņēmusies līdz 2050. gadam radikāli samazināt CO2 izmešu daudzumu. Nozarēm to būs teju neiespējami izpildīt, un transportā tā vispār ir zinātniskā fantastika. Vienīgā izeja ir noglabāt CO2 meža noliktavā. Tas nozīmē, ka 2050. gadā Latvijas mežos jābūt pēc iespējas lielākā skaitā pēc iespējas lieliem, resniem kokiem.
Neapstrīdams ir fakts, ka, cērtot vairāk koku - vairāk būs arī naudas meža īpašniekiem, kokrūpniekiem un valstij. Taču, lai vairāk cirstu, arī mežam jākļūst kvalitatīvākam. Un tas nozīmē, ka «dabiskajiem» sēņu mežiņiem, pēc kuriem tā alkst Viestura Ķerus mobilizētās sabiedrības dāmas, Latvijas ainavā jākļūst arvien biežāk sastopamiem. Jo arī koki tādos labi jūtas.
***
Latvijas meža koku krājas bilance
Gadā izaug 26,8 miljoni kubikmetru
Cilvēki nocērt vai nozāģē 17,6 miljonus
• Pārējos veidos dzīvi beidz 6,0 miljoni
• Pāri paliek un mežā krājas 3,2 miljoni
