Krustpilī darbu uzsācis jauns uzņēmums, kas bērza klučus pārvērš par finiera plāksnēm.
Uzņēmuma novietojums pašreizējā Latvijas administratīvi teritoriālajā iedalījumā ir Krustpils novada Krustpils pagasts. Labāk saprotami orientieri mazāk zinošiem cilvēkiem ir uzņēmuma atrašanās netālu no Latvijas mēroga lielpilsētas Jēkabpils, bet zinātājiem - teritorija, kur agrāk bijis PSRS armijas lidlauks.
Uzņēmuma ideja skan tik pārliecinoši, ka jābrīnās, kāpēc tāds uzņēmums - un daudzi tādi uzņēmumi - nav uzcelts jau pirms gadiem un gadu desmitiem. Proti, kāpēc Latvija joprojām eksportē bērza baļķus par gandrīz desmitreiz zemāku cenu nekā finiera loksnes. Zemkopības ministrijas publicētie dati par koksnes eksportu šā gada deviņos mēnešos rāda, ka izvesti 374,5 tūkstoši kubikmetru lapu apaļkoku par 39,4 miljoniem eiro, kas atbilst 105 eiro par vienu kubikmetru, bet divu tūkstošu kubikmetru finiera eksports devis 1,89 miljonus eiro jeb 954 eiro par kubikmetru. Vēl citu eksporta pozīciju veidojošie lapu koku zāģmateriāli devuši 58,4 miljonus eiro par 279 tūkstošiem kubikmetru koksnes jeb 209 eiro par kubikmetru.
Koksnes eksporta apjoms apliecina, ka pārstrādājamas lapu koku koksnes Latvijā ir pietiekami. Protams, visa šī koksne nav bērzi un jebkuras koksnes pārstrāde mazina iegūtās produkcijas tilpumu. Krustpils ražotnes tagadējie jaudas parametri ir 100 tūkstošu kubikmetru bērza sīkfiniera kluču pārstrāde 40 tūkstošos kubikmetru finiera gadā. Tikpat labi saprotams, ka gan koksnes izejvielas un produkcijas kubikmetru tūkstošu pārvadāšana, gan bērzu kluču lobīšana plānās plāksnēs ir energoietilpīgas nodarbošanās. Valstij un pašvaldībām labi, bet uzņēmējiem jādomā, kā Krustpils gadījumā samaksāt algu līdz 100 darbiniekiem. Tomēr šķiet, ka visus izdevumus vajadzētu nosegt un vēl nopelnīt ar gandrīz desmitkārtīgo produkta cenas pieaugumu attiecībā pret izejvielas cenu. Turklāt arī starpība starp 100 un 40 tilpuma vienībām izejvielā un gala produktā nevar vienkārši izgaist. Pārstrādes procesā radušās skaidas tagad varētu ne vienkārši izmantot apkurei, bet iepīt visvisādās fosilā kurināmā aizvietošanas shēmās un izpelnīties par to piemaksas no Latvijas un ES.
Latvijā ir liels uzņēmums ar izsmeļošu nosaukumu Latvijas finieris, kam vajadzētu pārstrādāt kaut vai visus Latvijā rūpnieciskai pārstrādei izaugušos bērzus. Arī Neatkarīgā palīdzējusi radīt iespaidu, ka tieši tā tas arī notiek. 2012. gada 12. novembrī avīzē zem virsraksta Finieris no viniera publicēta reportāža par Latvijas finiera meitasuzņēmuma Kohila Vineer atklāšanu netālu no Igaunijas galvaspilsētas Tallinas. Tādējādi visiem kļuva labāk - Latvijas finieris tika pie Igaunijas bērziem bez izdevumiem to vešanai uz Latviju, bet Igaunija uzlaboja savu tēlu un eksporta bilanci, samazinot neapstrādātas un palielinot apstrādātas koksnes izvešanu no valsts. Kohilā iegūtais finieris nebija domāts nekam citam kā vešanai projām. Šeit pienācis pēdējais brīdis atklāt tādu patiesību, ka finieris neskaitās tas, ko latvieši bieži sauc par finieri. Nē, tas, ko mēs saucam par finieri, oficiālajā terminoloģijā ir saplāksnis, kura ražošanas procesā finieris ir pusfabrikāts. Tātad par finieri latviešu valodā jāsauc no bērza klučiem nolobītās plāksnes, kuru salīmēšana rada saplāksni. Tā, lūk, valodniecībā atbalsojās Latvijas neatkarības cīņas. Ar 1921. gadu datēta par jauno valsti vēl jaunākās Terminoloģijas komisijas dokumenta publikācija, kurā noteikts par saplāksni saukt to, ko latviešu bijušie kaklakungi krievi un vācieši sauca attiecīgi par un Furnier. Tomēr cilvēku saziņā, tajā skaitā rakstos un tajā skaitā valsts pārstāvju publikācijās latviešu valodā, tiek lietots no abām mūsu kaimiņvalodām patapināts skanējums vārdam ar tādu nozīmi, kas, pēc valodnieku domām, būtu jāizsaka ar pavisam citu vārdu.
Bez īpašas vērības terminoloģijai varētu būt pārprotams tas, ko īsti ražo jaunatklātajā uzņēmumā, kas pats sevi piesaka šādi: «Krustpils novadā darbu uzsākusi kokapstrādes rūpnīca AmberBirch, kurā no vietējām izejvielām tiks ražots augstas kvalitātes tehniskais finieris. Jaunā ražotne ir viens no lielākajiem investīciju projektiem reģionā. Rūpnīcā plānots nodarbināt aptuveni 100 darbinieku.
Finiera rūpnīca ir uzbūvēta pilnībā no jauna. Tās izveidē investēti desmit miljonu eiro...
Šobrīd finiera ražošana norisinās testa režīmā, un pirmajai gatavās produkcijas partijai jau atrasti pircēji Vjetnamā. Ražotnei darbojoties ar pilnu jaudu, gada laikā plānots pārstrādāt līdz 100 tūkstošiem kubikmetru bērza sīkfiniera kluču, saražojot līdz 40 tūkstošiem kubikmetru finiera. Sagaidāms, ka visa AmberBirch rūpnīcā saražotā produkcija tiks eksportēta galvenokārt uz Austrumāziju un Eiropu.
Jaunā finiera ražotne ir tikai projekta pirmā kārta. Ieguldot vēl 55-60 miljonus eiro, plānots uzbūvēt mūsdienīgu saplākšņa ražotni, tādējādi nodrošinot pilnu ražošanas ciklu. Nākotnē AmberBirch Krustpils novadā plāno nodarbināt līdz 250 darbiniekiem.»
Nauda uzņēmuma uzcelšanai nākusi no AmberStone Group. Šā uzņēmuma un tā kapitāla izcelsmi AmberBirch atklāšanas pasākumā personificēja AmberStone Group padomes priekšsēdētājs, iepriekš kā ABLV Bank līdzīpašnieks pazīstamais Ernests Bernis. AmberStone Group nav ABLV Bank pašlikvidācijas gaitā radusies bankas atlūza, bet ļoti savlaicīgi, jau 2013. gadā, reģistrēts paņēmiens pārorientēties no naudas transakciju apkalpošanas uz ieguldījumiem reālajā ražošanā šā vārda plašā nozīmē. Nauda jau ieguldīta medicīnas, lauksaimniecības, kuģniecības, viesmīlības un vēl citās nozarēs Latvijā.
Ļoti izteiksmīgā starpība starp lapu koku un finiera cenām liek vēlreiz atkārtot jautājumu, kāpēc, piemēram, AmberStone Group līdz finiera ražošanai nonākusi tikai tagad, pēc ieguldījumiem citos virzienos? Kāpēc šis un citi investori jau sen nav panākuši, lai viss no Latvijas izvestais bērzs būtu finierī un saplāksnī pārstrādāts bērzs? Tikpat labi un vēl labāk būtu eksportēt arī mēbeles no bērza, bet samierināsimies, ka mēbeļu rūpniecība Latvijā nīkuļo, ja to salīdzina ar Latvijas finiera panākumiem. Kāpēc daudzi citi nav vēlējušies rīkoties pēc Latvijas finiera rādītā parauga? Skaitļi taču rāda, ka nepārstrādātu bērzu Latvijā ir daudz, toties Latvija ir pārāk maza, lai Latvijas ražotāji piepildītu visu pasauli ar savu produkciju un būtu spiesti konkurēt savā starpā.
Arī uz to atbilde rodama Zemkopības ministrijas publikācijā, kurā salīdzināts Latvijas eksports šā gada deviņos mēnešos ar analogu laika posmu 2018. gadā. Tad izrādās, ka pirmajā acu uzmetienā apsveicamie šā gada rādītāji ir bēdīgi, ja salīdzina ar pavisam nesenu pagātni. Saplākšņa segmentā eksports samazinājies no 294,9 tūkstošiem kubikmetru par 200,8 miljoniem eiro līdz 221,1 tūkstotim kubikmetru par 154,6 miljoniem eiro. Vietējais tirgus noteikti nav spējīgs pārņemt eksporta samazinājumu, jo, pirmkārt, ir mazs pēc definīcijas, un, otrkārt, tieši šobrīd saraujas līdz ar būvniecības nozari, kas tuvojas ES palīdzības fondu izsmelšanai. No tā nevar secināt, ka pēc trim četriem gadiem saplākšņa ražošana Latvijā būs tuvu nullei, bet tas brīdina, ka Latvijas ražotājiem nav garantētu tirgu un izaugsmes iespēju.
Ar Latvijas spēkiem nekādi nenovēršamo tirgus svārstību dēļ uzņēmējiem nākas nemitīgi šaubīties, vai ieguldīt naudu nākamajā koksnes pārstrādes līmenī vai tomēr pārdot lētāk mazāk apstrādātu koksni. Tātad - izvēlēties starp lielākiem, bet riskantākiem, vai mazākiem, bet ļoti drošiem ieņēmumiem ar nekādiem vai minimāliem izdevumiem tirgus sašaurināšanās periodos. Tad kokus vienkārši nenocērt un tas neko nemaksā, bet rūpniekiem par savām nenoslogotajām jaudām gan ir jāmaksā kredītprocenti bankām, algas darbiniekiem utt.
Latvijas valstij ir sava loma, lai tomēr palielinātu koksnes izstrādājumu daudzumu attiecībā pret neapstrādātas koksnes eksportu. Pagājušā gada 11. janvārī Neatkarīgā stāstīja par Kurzemes uzņēmējiem Annu un Andri Ramoliņiem, kuri apguvuši vairākus paņēmienus nodokļu atlaižu un atmaksu saņemšanai no valsts, lai varētu attīstīt finiera ražošanu Kuldīgā un pie Tukuma. Savukārt AmberBirch gadījumā ļoti nepieciešami bijuši valsts finanšu institūcijas Altum aizdotie 2,3 miljoni eiro «projekta īstenošanas smagākajā brīdī», kā saka E. Bernis. Viņš neslēpj, ka viņam nācies pārkvalificēties no kredītdevēja par kredītņēmēju, jo tagad jau gandrīz divus gadus viņa nauda ABLV Bank ir bloķēta.
***
LABS NOVĒLĒJUMS
Uldis Biķis, a/s Latvijas finieris padomes priekšsēdētājs:
- Latvijā ir virkne kokapstrādes uzņēmumu, kam tehnoloģiskais process balstās uz finierkluču kvalitātei atbilstošu bērza apaļkoksnes sortimentu izmantošanu. Šajā ziņā resursu tirgū tie visi ir uzskatāmi par konkurentiem. Savukārt uzņēmumi, kas ražo viena tipa produkciju, lielākā vai mazākā mērā konkurē arī noieta tirgū, tajā skaitā eksporta valstīs. Tas nav ne labi, ne slikti - konkurence ir viens no galvenajiem attīstības veicinātājiem tirgus ekonomikas apstākļos. Līdz ar to katram jaunam uzņēmumam bērza pārstrādē kā šīs nozares pārstāvji varam novēlēt veidot sociāli atbildīgu ilgtermiņa redzējumu lēmumu pieņemšanā vismaz 30-50 gadu uz priekšu. To pašu - būt stipriem, uz attīstību vērstiem Latvijas tautsaimniecības pārstāvjiem - gribam novēlēt arī visiem mūsu partneriem.
