Viena no statistiķu (Centrālās statistikas pārvaldes, CSP) dāvanām Latvijas valstij uz 101. jubileju ir apliecinājums par rekordzemu bezdarba līmeni šā gada 3. ceturksnī.
CSP versijā bezdarba līmenis noapaļojies uz 6,0%. Attiecībā pret iepriekšējo ceturksni tas samazinājies par 0,4 procentpunktiem un attiecībā pret 2018. gada 3. ceturksni - par 1,0 procentpunktu. Šo skaitļu novērtēšanai par sasniegumu vajadzīga vēsturiska izziņa, ka bezdarba līmenis šobrīd ir zemākais pēdējo 23 gadu laikā, gan ar atrunu, ka tā dēvēto trekno gadu kulminācijā 2007. gada beigās tas tomēr ir bijis vēl zemāks. Līdzīgi rezultāti iegūti, saskaitot nodarbinātos ar reģistrētajiem bezdarbniekiem un šo summu izsakot procentos no Latvijā reģistrētajiem cilvēkiem 15-74 gadu vecumā, kuriem vēsturisku apstākļu un valstu starptautiskās salīdzināmības dēļ piešķirts ekonomiski aktīvo iedzīvotāju statuss.
Nodarbinātības valsts aģentūra ir pārspējusi CSP, jo šā gada oktobra datos padzinusi bezdarba rādītāju zem 6% robežlīnijas. Proti, tas bijis tikai 5,7%, kam vajadzētu nozīmēt, ka bezdarbs Latvijā turpina samazināties. Tomēr pat uz Saules ir plankumi un Latvijā ir caurmērā 13,2% oficiāli atzītu bezdarbnieku Latgalē.
CSP datu publikācija laika ziņā sakrita ar diviem konkrētiem gadījumiem, kas it kā speciāli organizēti, lai apliecinātu, cik tāli ir statistikas dati no reālās dzīves. Tas nav pārmetums statistiķiem, jo ar nodarbināto uzskaiti Latvijā netiek galā daudz nopietnākas, t.i., ar daudz lielākām tiesībām apveltītas iestādes. Ja tās ļauj vai pat liek sniegt fiktīvus datus, tad CSP atliek tos tikai saskaitīt. Tomēr ticēsim, ka fiktīvo datu apkopošana parāda reālas izmaiņas, jo nelegālais darba tirgus ir funkcionējis un turpina funkcionēt visos salīdzināmajos laika periodos. Ja dati nav gluži vienādi, tad laikam taču tāpēc, ka gan legālajā, gan nelegālajā nodarbinātības sektorā patiešām notiek izmaiņas.
Un tā - kas tie par gadījumiem. Pirmais - Finanšu ministrijas jumtu labojoša strādnieka nokrišana un nosišanās 8. novembrī. Par līķi pašā pilsētas centrā un Latvijas Radio žurnālistu acu priekšā drīz vien savācās pietiekami daudz informācijas, lai izrādītos, ka viņš nemaz nav bijis strādnieks, bet cilvēks, kurš tāpat vien pastaigājies pa Rīgas jumtiem. Tā, lūk, celtniecībā nodarbinātie tiek uzskaitīti, t.i., neuzskaitīti objektos, kur pasūtītājs ir valsts uzņēmums Valsts nekustamie īpašumi un labuma guvējs - Finanšu ministrija ar tās pārziņā esošo Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kam ar cīņu pret nelegālo nodarbinātību pienākas palielināt nodokļu ieņēmumus valstij. Otro ilustrāciju tam, ka vienas valsts iestādes organizē un citas - pieļauj nodokļu apiešanas shēmas, 10. novembrī sniedza Latvijas TV (raidījuma De facto žurnālisti). Cilvēku upuri šajā gadījumā nebija vajadzīgi. Arī bez tiem žurnālisti spēja noskaidrot, ka Rīgas pašvaldība sociālās mājas un veselības centra celtniecībai ir nolīgusi viesstrādniekus, kuri Latvijā nonākuši «komandējumā» («kvalifikācijas paaugstināšanas braucienā») no Polijas, kur šie darbinieki savākti no valstīm ārpus Eiropas Savienības. Tādā gadījumā par 100% skaidrs, ka nodokļus no viņu atalgojuma nesaņem Latvija, un par 99% ir pārliecība, ka neko, t.i., tiešā veidā nesaņem arī Polija. Polijai tiek tikai netiešie nodokļi no tā, ka cilvēki tur iebrauc un izbrauc un ka Polijā dzīvo vai bieži uzturas daži bagāti cilvēki, kuri pelna naudu ar ārvalstnieku kustības organizēšanu. Latvijas valsts kasei mazāki ieguvumi no tā, ka viesstrādnieki šeit kādu laiku uzturas un pērk pārtiku, kuru aplikšanai ar nodokļiem VID nesen kā ieviesis čeku loteriju. Neko vairāk VID nevar un negrib, lai netraucētu labi dzīvot citu valsts un pašvaldību iestāžu ierēdņiem. Proti, gan valsts, gan pašvaldību iestāžu pasūtījumos nelegālā nodarbinātība ir pašsaprotams paņēmiens, kā šīm iestādēm ne tikai iekļauties savos gada izdevumos, bet arī atlicināt no tiem piemaksas, prēmijas vai pabalstus ierēdņiem. Latvijas valsts ieņēmumus patlaban uz augšu dzen nodokļu atskaitījumi no ierēdņu algu pieauguma, kas sasniegts ar dažādām blēdībām, ieskaitot nelegālā darba tirgus organizēšanu.
Rezultātā uzņēmējiem pienākas žēloties, ka viņiem trūkst darbaspēka, jo pa jumtiem savā nodabā staigājošus un nevis ēkas, bet kvalifikāciju celt atbraukušus cilvēkus par darbiniekiem atzīt viņi nedrīkst. Darba ņēmēju pusē iemeslu žēloties vēl vairāk, jo darbu viņiem nedod. Celtniekiem, lūk, dod ne darbu, bet atļaujas staigāt pa jumtiem, par ko viņiem varbūt samaksās vai varbūt nesamaksās. Nodarbinātībai citās nozarēs ir katrai sava specifika jeb savas shēmas, ar kādām šīs nozares turas valstī nostabilizētā krāpšanas līmenī.
