Latvijas valdībai jāspēj radīt ārzemēs tādu iespaidu, ka nākamajam gadam atļautos 10 miljardus eiro valdība iztērēs tā, lai nepieļautu tehniskas vai sociālas katastrofas, kas diskreditētu Eiropas Savienību un kavētu valstij maksāt procentus par saviem parādiem.
Latvijas finanšu ārējo uzraugu mulsināšanai jeb mierināšanai ir sacerēts un valdības 11. oktobra sēdē apstiprināts Vispārējās valdības budžeta plāna projekts 2020. gadam.
Tas ir budžeta projekta konspekts uz 45 lappusēm ar daudziem no budžeta projekta ņemtiem skaitļiem, kam jārada iespaids, ka darīšana ir ar projekta atstāstījumu, nevis reklāmu. Tomēr šis dokuments rada maldīgu iespaidu par budžeta projektu un vēl jo vairāk par situāciju valstī, kurai šis projekts domāts.
Latvijas budžeta uzraugi prasa no Latvijas vienlaikus ierobežot valdības izdevumu pieaugumu un garantēt, ka Latvija nākamajā gadā nekļūs ne par kādu sērgu avotu. Ar to domātas gan sērgas šā vārda burtiskajā nozīmē, gan jebkādas citas tehniskas vai sociālas katastrofas. Ar visu ES dalībvalstu budžetu pieskatīšanu nodarbinātie Briseles ierēdņi stingri vadās no marksistu tēzes par ekonomisko bāzi un politisko virsbūvi. Vienkāršāk sakot, par politisko ķildu izcelšanos no cilvēku nabadzības un materiālās nevienlīdzības. Tāpēc Krišjāņa Kariņa valdības pienākums ir apgalvot, ka Latvijā šādu problēmu vai nu nav, vai arī valsts 2020. gada budžets tās atrisinās, vai gandrīz atrisinās.
Vispārējās valdības budžeta plāna projektā 2020. gadam apgalvots, ka «Latvijas fiskālās politikas vispārējais mērķis - ilgtspējīgi paaugstināt Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti - tiek saglabāts un to īsteno ar šādiem vidēja termiņa budžeta politikas prioritārajiem attīstības virzieniem: 1) iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšana, palielinot minimālo mēneša darba algu, palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada diferencēto neapliekamo minimumu» utt. Viens no šiem solījumiem domāts neuzmanīgiem budžeta plāna projekta lasītājiem, kuri vadīsies no projekta marķējuma ar 2020. gadu un palaidīs garām projektā ierakstīto precizējumu, ka ieplānota ir «minimālās mēneša darba algas palielināšana 2021. gadā līdz 500 euro mēnesī», t.i., palielināšana, bet nebūt ne 2020. gadā. Savukārt iespaids, ka Latvija tik tiešām palielina iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada diferencēto neapliekamo minimumu, var rasties tikai tiem, kuri neņem vērā, ka līdz ar diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu neapliekamais minimums tiek likvidēts aizvien lielākai daļai strādājošo.
Uzskatāmu piemēru finanšu uzraugu mānīšanai sniedz apgalvojumu sērija, ka «fiskālajai politikai ir jānodrošina valsts aktīvu uzturēšana tādā stāvoklī, lai valsts varētu nodrošināt adekvātus publiskos pakalpojumus», un ka tāpēc «Latvijas autoceļu uzturēšana ir (..) ir noteikts kā prioritārais attīstības virziens arī Ietvara likumā 2020-2022. No pieejamās fiskālās telpas autoceļu sakārtošanas programmai ir papildus piešķirti 7,7 milj. euro 2020. gadā». Šeit nav izpausts pamatfakts, ka ceļu būves finanšu bilance būs nevis +7, bet -93 miljoni eiro. Ceļu būves uzņēmumu apvienība ir izrēķinājusi, ka zaudēs 100 miljonus eiro gadā, jo ir izsmēlusi ES finansējumu 2014.-2020. gadam.