Var teikt, ka divdesmit gadu vecais jaunietis Ričards Birģelis ir laimīgs cilvēks, jo par tiem, kuriem darbs vienlaikus ir hobijs un dzīvesveids, savādāk pateikt nevar. Ričards ir no tiem, kuri, kā saka, ir izauguši garāžā – kopā ar tēvu saķīlēts neviens vien auto un mocis. Tagad jaunais cilvēks savas praksē, pieredzē un atbilstošā izglītībā iegūtas prasmes parāda automehāniķa amatā uzņēmuma Skandi motors servisā, bet brīvajā laikā aizraujas ar motokrosu.
- Kāpēc izvēlējies apgūt automehāniķa specialitāti?
- Godīgi sakot, es mācījos tikai tāpēc, lai iegūtu oficiālu diplomu, jo visas praktiskās iemaņas man jau bija. Pirms nepilna gada pabeidzu Rīgas Valsts tehnikuma automehāniķu specialitāti un uzreiz pēc skolas sāku strādāt SIA Skandi motors servisā. Jau no bērna kājas strādāju kopā ar tēvu viņa privātajā servisā - esmu no tiem, par kuriem saka, ka izaudzis garāžā. Man ļoti patīk, ka varu darboties gan pats sev, gan arī palīdzēt draugiem atrisināt tehniskas lietas.
- Kā tu vērtē mācības Rīgas Valsts tehnikumā?
- Nevar noliegt, ka mācības bija izzinošas - ieguvu teorētisko zināšanu bāzi un uzzināju nianses, ko pirms tam nezināju. Pasniedzēji labi pastāsta un izskaidro, taču galvenais ir paša interese. Lielākoties zināšanas tiek iegūtas caur praksi - reāli darot darbu. Mācīties nebija garlaicīgi, it īpaši profesijas teorētiskajās mācībās, jo praksi es pārzināju labi.
- Vai, mācoties šo profesiju, ir svarīgi labi zināt - matemātiku, fiziku?
- Man personīgi nav nācies saskarties ar šādu problēmu, kaut arī matemātikā nejūtos stiprs - saskaitīt un atņemt protu (smejas). Reālajā darbā jau matemātika nav nepieciešama, viss ir precīzi aprakstīts remontdarbu metodiskajos materiālos. Piebildīšu, ka katram darbam ir apraksts, kurā var ieskatīties, ja kaut kas ir piemirsies. Man gan aprakstu kā špikeri sen vairs nevajag.
- Vai tu esi universālais kareivis - automehāniķis, kurš prot darīt jebko - salabot motoru, virsbūvi, ritošo daļu?
- Mans tēvs ir šāds universālais kareivis, kurš prot visus darbus. Taču lielajos servisos ir specializācijas - ir motoristi, ir virsbūvju meistari un ir tie, kuri dara visu pārējo. Es šobrīd esmu tā kā pa vidu, daudz ko māku, bet neesmu specializējies uz kaut ko vienu, taču lielākā interese ir par motoriem un ritošo daļu. Patīk arī virsbūves remontdarbi, tostarp krāsošana, bet šobrīd man nav tādu apstākļu, lai šīs zināšanas izmantotu. Tāpat arī neuzskatu, ka esmu šajā jomā tik labs speciālists, lai remontētu klientu mašīnas - varu kaut ko darīt sev un izpalīdzēt draugiem, ja viņi man uzticas. Vairāk varu izpausties brīvdienās un vakaros, rosoties garāžā, - darbā ir jādara tas, kas jādara.
- Vai savas zināšanas papildini, skatoties rullīšus Youtube vai lasot speciālo literatūru?
- Jā, skatos gan Youtube, gan lasu, jo, piemēram, visus knifus visiem motoriem nevar zināt - tad vajag meklēt papildu informāciju, visbiežāk par specifiskām lietām - par pievilkšanas spēkiem, sadales kārbu atzīmēm un tamlīdzīgi. Pagaidām mani vairāk interesē mehānika, bet, iespējams, ka pievērsīšos arī elektronikai un jaunākajām tehnoloģijām, kad būs pienācis īstais laiks.
- Vai, pasakot nepazīstamiem cilvēkiem, ka esi automehāniķis, nav nācies sastapties ar nepatīkamu attieksmi? Vai tas ir pietiekami prestižs darbs?
- Ļoti turīgiem cilvēkiem varbūt tas nešķiet īpaši prestižs darbs, taču nekad neesmu sastapies ar nievājošu attieksmi. Man pašam šķiet, ka tā ir ļoti interesanta un labi apmaksāta profesija. Svarīgi, lai pašam patiktu to darīt. Man ir daudz draugu, un es priecājos, ka varu viņiem palīdzēt - jūtos vajadzīgs.
Daudzi nez kādēļ nevēlas strādāt par automehāniķiem - saka, ka smags darbs un zems atalgojums. Es tam nepiekrītu - ja visu naudu nepaņemtu sports, tad pietiktu gan izklaidēm, gan ģimenes uzturēšanai. Protot remontēt mašīnas, vienmēr var piepelnīties, jo ne jau visiem ir pietiekamas zināšanas, lai saremontētu savu auto vai saprastu, kas tam par vainu. Par netīrām rokām arī nesūdzos - ir speciālie mazgāšanas līdzekļi, kā arī darba cimdi -, pēc darba neviens pat nepateiks, ka esmu automehāniķis, var droši doties uz ballīti.
- Pieļauju, ka tēva garāžā nebija tik daudz palīgiekārtu un instrumentu dažādības kā šeit - oficiālajā dīleru servisā.
- Kopumā ņemot, šeit tiešām ir daudz dažādu instrumentu un iekārtu, kas atvieglo darbu, taču arī tēva serviss ir labi aprīkots - ir lietas, kas ir pie tēva, bet nav šeit, un otrādi. Protams, specifisku iekārtu, piemēram, savirzes stenda, tēva garāžā nav. Šeit ir viss nepieciešamais, lai kvalitatīvi veiktu remontu Mitsubishi, Hyundai un Nissan automašīnām. Neslēpšu, ka tēva garāžā ir instrumenti un iekārtas, ko esam izgatavojuši paši, lai paveiktu kādu ļoti specifisku lietu.
- Kāpēc izvēlējies šo servisu par savu darbavietu?
- Šeit es izgāju praksi un tūlīt arī saņēmu pastāvīga darba piedāvājumu. Gribēju iegūt labu pieredzi dīlera servisā, kā arī vienlaikus iegūt plašāku redzesloku, uzzināt, kā strādā Latvijas lielākajos un spēcīgākajos servisos. Tā ir gan praktiskā pieredze, gan ieraksts CV, kas var noderēt nākotnē. Reizēm darbs ir smags, bet es esmu pieradis visu laiku būt kustībā - es nevaru kā daudzi citi visas brīvdienas atpūsties un nedarīt neko - gribu izkustēties un rosīties.
- Vai ir doma par sava servisa izveidi?
- Tāda doma tiek apsvērta - serviss būtu saistīts ar sporta motocikliem, jo pats esmu motokrosa braucējs. Tas ir dārgs prieks, tāpēc paši savā garāžā gatavojam moci sacensībām. Gandrīz visu varam paši saviem spēkiem, vienīgi motoru dodam uzķīlēt spečukiem.
- Ar moci sen jau esi uz tu?
- Pirmo reizi tēvs uz moča mani uzsēdināja sešu gadu vecumā, bet jau no 13 gadu vecuma aktīvi startēju sacensībās. Šosezon, pirmo gadu startējot MX14+ klasē Latvijas amatieru čempionātā motokrosā, ieguvu ceturto vietu, bet nākamsezon plānoju iekļūt TOP 3 braucēju sarakstā. Man lielākais atbalstītājs ir mans tēvs, kurš vienmēr ir blakus, kā arī dažādos veidos atbalstu saņemu no SB Solar un X99 Slīterānu sporta kluba.
- Kā tev sekmējas komunikācija ar darbabiedriem?
- Ļoti labi. Es uzskatu, ka ir svarīgi apkārtējie cilvēki - jo vairāk draugu, jo dzīvot ir vieglāk. Man bieži lūdz izpalīdzēt - es neskatos, vai saņemšu pretim tādu pašu attieksmi, vienkāršu eju un daru, jo tas man sagādā prieku.
- Kādas rakstura īpašības ir nepieciešamas?
- Pacietība - reizēm gadās uzsprāgt, ja kaut kas nesanāk tā, kā gribētos, bet ir jāsaņemas un jāsāk viss no gala. Visbiežāk es dusmojos pats uz sevi, ka nesanāk, taču dažkārt dusmojos uz auto konstruktoriem, kuri nav padomājuši, kā vienu vai otru mezglu saremontēt - reizēm jāizjauc puse mašīnas, lai salabotu kādu sīkumu.
- Vai ir iespējams kāpt pa karjeras kāpnēm?
- Gribētos. Ceru, ka ar laiku izdosies vai nu radīt pašam savu servisu, vai arī virzīties uz augšu kādā uzņēmumā. Atzīšos, ka mācības akadēmiskajā vidē man nepavisam nepatīk - mēģināšu augt un attīstīties caur profesionālismu. Manuprāt, praksē iegūtās zināšanas ir visvērtīgākās.
