Eiropas Centrālā banka aizstāv bankas padomes locekli Ilmāru Rimšēviču, un I. Rimšēvičs aizstāv ECB padomes lēmumu drukāt naudu, ko izdala daudziem, bet Latvijai tomēr ne.
«Sākumā vēlos uzsvērt savu pilnīgu atbalstu šiem Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes lēmumiem - tie ir laicīgi, pamatoti un atbilstoši eirozonas ekonomiskajai situācijai. ECB padome rīkojas saskaņoti un apņēmīgi, darbojoties sava mandāta ietvaros un rūpējoties par eirozonas tautsaimniecības izaugsmi un inflācijas mērķa sasniegšanu pārskatāmā nākotnē. Lai arī medijos izskanēja dažādi komentāri par ECB padomes pieņemtajiem lēmumiem, varu apliecināt, ka sēdē tika panākta plaša vienošanās un diezgan liela vienprātība par monetārās politikas lēmumiem, tajā skaitā arī par aktīvu iegādes programmas atsākšanu,» tik tiešām savas uzstāšanās sākumā teica I. Rimšēvičs.
Ar šādiem vārdiem 20. septembrī viņš atreferēja ECB padomes 12. septembra sēdi. Latvijas sabiedrība par ECB un tās lēmumiem interesējas maz, tāpēc bez ievērības palika arī aģentūras LETA 13. septembrī sagādātā ziņa, ar ko 12. septembra sēde atšķīrusies no daudzām citām. Ziņas virsrakstā pateikts, ka ECB prezidents Mario «Dragi saskāries ar pretestību ierosinājumam atsākt aktīvu uzpirkšanas programmu», un tālāk paskaidrots, ka «vairāki Eiropas ECB padomes locekļi pretojušies prezidenta Mario Dragi galu galā veiksmīgajiem centieniem atsākt aktīvu uzpirkšanas programmu». Presei noplūdināta informācija, ka pret parādzīmju pirkšanu noskaņoto eirozonas valstu centrālo banku vadītāju pulciņam, kura priekšgalā vienmēr bijis Vācijas Bundesbank prezidents Jens Veidmans, pievienojies Francijas centrālās bankas prezidents un vēl citi un ka domstarpības bijušas ne vien ECB padomē, bet arī valdē. Tomēr nekas nespēja nobloķēt itāļa M. Dragi pēdējo iespēju nepieļaut Itālijas bankrotu vismaz viņa amata laikā. Tālāk par to būs jādomā francūzietei Kristīnei Lagardai. Viņa jau ir ieguvusi visus nepieciešamos saskaņojumus, lai 1. novembrī nomainītu M. Dragi vienkārši tāpēc, ka viņa amata termiņš beidzas un divus termiņus vienai personai ECB prezidenta amatā ECB nedod.
Savā 13. septembra ziņā par ECB padomes sēdi LETA iekļāva I. Rimšēviča kā aculiecinieka apgalvoto, ka sēdē neesot notikusi šķelšanās attiecībā uz lēmumiem par ekonomikas stimulēšanas pasākumiem, par kuriem nolemts bez balsošanas. Proti, Itālijas un tādā gadījumā ne tikai Itālijas bankrots draud ar tik lielām, neparedzamām un nepārskatāmām nepatikšanām, ka tās vismaz novilcināt piekrīt arī tie, kuri saprot, ka pie laba gala naudas drukāšana nenovedīs. Tas nenozīmē, ka labu galu naudas drukāšanai paredz tie, kuri drukāšanu panākuši. «Vienlaikus tika uzsvērts - atrisināt eirozonas tautsaimniecības problēmas tikai ar monetārās politikas instrumentu palīdzību diemžēl neizdosies,» atzina I. Rimšēvičs ECB padomes sēdes lēmumu propagandas pasākumā 20. septembrī.
ECB padomē notikušo strīdu būtība bija čaklo Eiropas ziemeļvalstu nopēlums slinkajām dienvidvalstīm, kas gadu desmitiem dzīvojušas un dzīvo uz čaklo ziemeļnieku rēķina. Dienvidnieki visu laiku aizņēmās naudu no ziemeļniekiem, lai arī dzīvotu labi, pērkot no ziemeļniekiem preces un pakalpojumus par naudu, kas no viņiem aizlienēta. Savukārt ziemeļnieki aizdeva, lai dienvidnieki spētu pirkt un ar saviem aizņēmumiem vēl jo vairāk palielināt ziemeļnieku bagātību. Grieķijas krīze jau pirms desmit gadiem pierādīja, ka ziemeļnieku bagātība ir virtuāla, jo atdot savus parādus dienvidnieki nevar un arī negrib. Ziemeļnieku apjukums pavēra ceļu uz pašreizējo amatu M. Dragi, kurš noorganizēja naudas drukāšanu (ja ierakstus ECB grāmatvedības dokumentos sauc par naudu) un atpirka dienvidnieku parādzīmes 2,2 triljonu eiro vērtībā, kas tagad skaitās ECB bilancē. 12. septembra lēmumi bija, pirmkārt, atsākt šogad pārtraukto parādzīmju uzpirkšanu no 1. novembra par 20 miljardiem eiro katru mēnesi un, otrkārt, neatprasīt naudu par tām parādzīmēm, kurām pienācis dzēšanas termiņš, «jebkurā gadījumā tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, lai uzturētu labvēlīgus likviditātes apstākļus un būtisku stimulējošās monetārās politikas pasākumu apjomu» (I. Rimšēviča formulējums 20. septembrī). Tātad - nauda netiks atprasīta, kamēr vien parādnieki teiks, ka viņi to nevar atdod, tātad - netiks atprasīta nekad.
Latvijai no naudas drukāšanas labums tāds, ka valsts var aizmirst par dažiem miljardiem eiro no sava parāda, kurus ECB piedzīt negrasās, un taisīt jaunus parādus ar zemākiem procentiem, nekā nāktos maksāt, ja bankas nezinātu, ka tās savu naudu atgūs nevis no Latvijas, bet no ECB, kas atpirks arī Latvijas parādzīmes. Tomēr Eiropas Savienība cenšas ierobežot savu dalībvalstu parādu pieaugumu, tāpēc nav tā, ka Latvija varētu pilnā mērā izmantot labumus no naudas drukāšanas ECB. Latvijai labums no tās nesalīdzināmi mazāks nekā citām valstīm, kurās ECB pērk ne tikai valstu, bet arī pašvaldību un uzņēmumu vērtspapīrus. I. Rimšēvičs nespēja pēc būtības atbildēt uz Neatkarīgās jautājumu, vai Latvijai ir paredzēta, t.i., kāpēc Latvijai nav paredzēta kvota 20 miljardos eiro, no kuriem kaut vai 100 miljonus eiro mēnesī tomēr vajadzētu novirzīt Latvijas pašvaldību un uzņēmumu parādu pārņemšanai ECB. Lai, piemēram, atpērk ECB Rīgas satiksmes parādus; lai pieņem parādzīmes kaut vai no Ipiķu sākumskolas bērnu ēdināšanas apmaksai - varbūt tad tiešām šī nauda nonāks līdz apkārtējiem zemniekiem. Tas izklausās pārāk labi, lai būtu ticami, bet ir eirozonā valstis, kurās pēc būtības tā notiek, lai gan mēs nezinām, kā tieši tur laiž naudu apgrozībā, apejot Eiropas Komisijas noteiktos ierobežojumus. ECB dod iespēju gūt labumu no eiro emisijas pietiekami daudziem, lai ECB padomes locekļi un citas ietekmīgas personas reāli atbalstītu M. Dragi politiku un viņu pašu, pat ja publiski viņi izsakās pret M. Dragi.
I. Rimšēvičam nākas atbalstīt M. Dragi apmaiņā pret ECB atbalstu, kura dēļ kriminālnoziegumā apsūdzētais I. Rimšēvičs drīkst turpināt pildīt LB prezidenta un ECP padomes locekļa pienākumus. Par I. Rimšēvičam izvirzīto apsūdzību publiski zināmais liek šaubīties, ka tai ir reāls pamats, bet I. Rimšēvičs patiešām pelnījis sodu par līdzdalību Latvijas ievilkšanā eirozonā, kur pret Latviju izturas negodīgi.
