Kamēr valdība un Satiksmes ministrija apmierināti ziņo, ka taksometru nozarē ieviesta kārtība, bet lidosta turpina cīnīties ar nelicencēto taksometru mafiju, pilnībā novārtā atstātas taksistu kā darba ņēmēju intereses. Normatīvie akti paredz, ka māmiņalgas saņēmēja ir mašīna, nevis tās vadītājs.
Savulaik šī norma likumā Par valsts sociālo apdrošināšanu ieviesta it kā tāpēc, lai taksometru firmas neizvairītos no savu darbinieku sociālās apdrošināšanas. «Pārvadātājs pirms licences kartītes saņemšanas maksā obligāto iemaksu avansu - 130 eiro kalendāra mēnesī par katru taksometru vai vieglo automobili, ar kuru tiek veikti pasažieru komercpārvadājumi,» teikts likuma 21. panta 10. daļā. Ja katra mašīna būtu piesaistīta vienam konkrētam cilvēkam, garantētais maksājums patiešām būtu risinājums.
Taču realitātē vienai mašīnai ir divi un trīs šoferi, jo katra mašīnas dīkstāves minūte nozīmē zaudējumus biznesam. Un kārtība, kā nepieciešamības gadījumā sadalīt sociālās iemaksas starp vairākiem šoferiem, nepastāv. Kā dzīvē darbojas taksistu sociālās apdrošināšanas shēma, Neatkarīgajai pastāstīja kāds pieredzējis taksists.
Viņš kopā ar vēl diviem kolēģiem no firmas īrē mašīnu. Katrs maksā 380 eiro mēnesī, un no šīs naudas tiek arī segts mašīnai piesaistītais obligāto iemaksu avanss. Kad pienāk brīdis slimot, vienīgā sociālā apdrošināšana, kas darbojas, esot pašpalīdzības kase. Ik mēnesi trīs vīri samet zināmu summu savā slimības fondā un, ja kāds saslimst, palīdz viens otram izdzīvot tukšās nedēļas, jo ne darba devējs, ne valsts neko viņiem nemaksā. Šāda neformāla sociālā apdrošināšana praksē labi darbojas, taču ne gadījumos, ja nepieciešams atbalsts ilgstošā darbnespējā vai, piemēram, bērna piedzimšanas gadījumā. Un arī pensijas no pašpalīdzības kases nevienam nemaksā.
Neatkarīgās uzrunātais šoferis stāsta, ka savulaik darba ņēmējiem bijušas lielas cerības uz tā dēvēto patentmaksu, no kuras veiktu regulāras sociālās iemaksas par konkrētu cilvēku. Taču šī iecere tika reducēta uz pašreizējo kārtību. Acīmredzot nostrādājis taksometru īpašnieku lobijs.
Un tagad sanāk, ka arī māmiņalgas saņēmēja ir mašīna, nevis tās vadītājs. Šo situāciju par neloģisku atzīst Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms. Viņš atminas, ka diskusiju gaitā Ekonomikas ministrija bijusi pret sociālo nodokļu piesaistīšanu mašīnai, tomēr valdībā beigās tika apstiprināta pašreizējā kārtība, un šobrīd to grozīt nav plānots.
Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktora vietniece Airīna Dreimane Neatkarīgajai stāsta, ka nākamgad notiks taksometru nozares sociālo iemaksu izvērtēšana - vai tās augušas triju gadu periodā. Taču jau tagad ir skaidrs, ka akmeņi metami ne jau likumdevēju dārziņā. Maksājums mašīnai bijis kompromiss pašas nozares darba devēju un ņēmēju starpā, un galvenā problēma šobrīd ir apstāklī, ka oficiālā alga šoferiem netiek samaksāta pat minimālajā apmērā. Tas tāpēc, lai nemaksātu iedzīvotāju ienākumu nodokli. Un tādā gadījumā arī neesot ko brīnīties, ka īstermiņā sociālās garantijas taksistiem faktiski nav pieejamas. Vienīgi sasniedzot pensijas vecumu, viņi uz kādu mazumiņu var cerēt. Minimālā pensija šiem taksistiem nākotnē tiks maksāta no speciālā VID deponētā konta, kurā šobrīd iekrīt anonīmais maksājums par vienu mašīnu un trim šoferiem.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2019/09/19/taksistus-slimiba-glabj-paspalidzibas-kases
