«Es uztaisīšu vai nu lētāk nekā norvēģi, vai daudzreiz labāk par tādu pašu naudu,» apņemas iekārtu ražošanas uzņēmuma Peruza valdes loceklis Roberts Dlohi.
Vakar no rīta netālu no Saeimas nama bija piestājusi automašīna kā pārvietojams depozīta sistēmā iekļauto iepakojuma veidu pieņemšanas punkts. Tas nekas, ka nekādas depozīta sistēmas un līdz ar to arī sistēmā iekļauta iepakojuma Latvijā nemaz nav. Tieši tāpēc mašīna bija pie Saeimas piestājusi, lai šāda sistēma taptu. Par tās tapināšanu atbildīgie Saeimas Tautsaimniecības komisijas aktīvisti varēja darba dienu sākt ar atrakciju - ar iespēju atdot dažāda veida dzērienu iepakojumus robotam, kas tos novērtēja, sašķiroja un uz informācijas tablo apliecināja, ka taras atdevēji saņemtu naudu, ja šī tara būtu depozīta sistēmā iekļauta tara. Deputāti aizsteidzās uz darbu un patiešām izlēma, kādu likumprojektu par depozītu sistēmu Latvijā piedāvāt visai Saeimai pieņemšanai trešajā, t.i., galīgajā lasījumā. Tehniski šis likumprojekts ir grozījumi Iepakojuma likumā.
Mēģinājumi ieviest depozīta sistēmu Iepakojuma likumā sākās drīz pēc likuma pieņemšanas tā pirmajā redakcijā 2002. gadā, taču vienmēr atdūrās pret uzņēmēju iebildumiem, ka depozīts sadārdzinās dzērienus vairāk, nekā uzņēmēji spēs bez problēmām atgūt no patērētājiem. Ar depozītu tiešām rodas problēmas, kādas igauņi risina visu šo laiku. Sistēmas tagadējo darbošanos Igaunijā Neatkarīgā atreferējusi 15. maija publikācijā Latvija nonākusi depozīta sistēmas knaiblēs. Šīs knaibles ir Eiropas Savienības iestāžu prasības sasniegt tādu savākto atkritumu īpatsvaru, kādu bez depozīta sistēmas sasniegt nav iespējams. Tāpēc droši, ka pasludināta šī sistēma Latvijā tiks, bet par tās efektivitāti pārliecības nav. Dzērienu ražotāju un tirgotāju, atkritumu apsaimniekošanas un vides aizsardzības organizācijas joprojām strīdas par dažādiem sistēmas variantiem. Vakar šie strīdi izvērtās arī Saeimas komisijā, kur ar savu bezpalīdzību atkal pamanījās izcelties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Uz deputātu prātojumiem, ka vajadzētu izveidot Latvijā cirkulējošo iepakojumu reģistru un tad spriest, kādus iepakojuma veidus Latvijā vispār atļaut un kādus no tiem iekļaut depozīta sistēmā, kāda ministrijas ierēdne atklāti pateica, ka ministrija neko tādu neveidos, jo tas taču ir sarežģīti un ministrija neko no tā nesaprot.
Tagad nav iespējams prasīt no iepakojuma pieņemšanas automāta radītājiem, lai viņu automāts precīzi atbilstu sistēmas vajadzībām, jo tās taču nav noteiktas. No otras puses, varbūt tā ir priekšrocība, jo tagad automāta radītāji esot tam paredzējuši plašākas lietojuma iespējas nekā Igaunijā un citur Eiropā lietotajiem automātiem, kas visi esot cēlušies no Norvēģijas. Latvijas alternatīvu piedāvā divas Latvijas firmas. Jau minētā Peruza spēj konstruēt un ražot metāla iekārtas, bet informācijas tehnoloģiju uzņēmums WeAreDots apņēmies uzrakstīt datorprogrammas ne tikai katras konkrētās iepakojuma pieņemšanas iekārtas, bet arī visas iekārtu ķēdes darbināšanai. Tā prasa ļoti smalku uzskaiti, lai sabalansētu naudas depozītu pieņemšanu un atmaksāšanu.
Neesošām prasībām atbilstoša automāta ļoti, ļoti aptuvenā cena varētu būt 25 tūkstoši eiro. Ar tikpat lielām atrunām Latvijai vajadzīgo automātu skaitu varētu noapaļot uz tūkstoti. Tādā gadījumā automātu kopējais pasūtījums izmaksātu 25 miljonus eiro. Automāta prototipā savu pudeli iemetušais Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Jānis Vitenbergs atzīmēja, ka nedrīkst likumā ierakstīt pasūtījumu nevienai konkrētai firmai, bet tuvināt vietējās prasības vietējo automātu iespējām varētu gan.
