Krišjāņa Kariņa valdība vēl nav nonākusi līdz principiāliem lēmumiem par naudas sadalīšanu nākamā gada valsts budžeta likumā. Sarunas par budžetu nenotiek publiski, bet izvairīties no vienošanās jeb vienošanos neesamības atzīšanas nav iespējams.
Par starta šāvienu budžeta sarunām kalpoja K. Kariņa uzmundrinošie vārdi 14. augustā, ka valsts izdevumu apjoms nākamajā gadā pieaugs par pusmiljardu eiro, pie reizes pārsniedzot 10 miljardu robežlīniju. Ja tas būtu viss, tad budžeta sarunām vajadzēja sekmīgi noslēgties kaut tajā pašā dienā. Šā gada 25. jūnijā Neatkarīgā taču atreferēja K. Kariņu, ka pirmajos 2020. gada izdevumu uzmetumos ministrijas jeb ministri prasot tikai par 600 miljoniem vairāk, nekā drīkst iztērēt šogad. Protams, 600 vajadzīgie miljoni ir vairāk, no sadzīves viedokļa pat ārkārtīgi daudz vairāk nekā 500 esošie miljoni, bet budžeta veidošanā rokas iesitušiem politiķiem un ierēdņiem 600 miljonu pielīdzināšana 500 miljoniem būtu viegls uzdevums. Tomēr pāris mēnešu laikā daudz kas ir mainījies.
Izrādās, ka ministriju apetīte pavisam īsā laikā gandrīz dubultojusies, ko skaitliski apliecina tas, ka ministrijas tagad prasot kopā apmēram miljardu eiro. Negribētos teikt, ka šāds pieaugums parāda tikai ministru un viņu partiju ambīciju pieaugumu, iejūtoties valsts saimnieku lomās. Tikpat lielā mērā viss ir tieši otrādi, ka ministri aizvien labāk saprot, cik daudz naudas nākamgad nāktos iztērēt tikai tāpēc, lai nākamgad viss paliktu kā šogad. To nosaka divi apstākļi.
Pirmkārt, izdevumi aug atbilstoši inflācijai šā vārda plašākajā nozīmē, neaprobežojoties ar visai neliela skaita patēriņa preču cenu izmaiņu mērīšanu, kuras rezultātā inflācijas rādītāju sniedz Centrālā statistikas pārvalde. Valstij taču ir jāsedz arī būvdarbu un citu pasūtījumu izmaksu un nekustamo īpašumu cenu pieaugums, valsts kalpotāju pieprasījumi pēc augstākām algām un arī nodokļu pieaugums. Skaidrs, ka daudzu izdevumu pieaugums valstij vienlaikus nozīmē arī ienākumu pieaugumu, taču sabalansēt izdevumus ar ienākumiem kļūst grūtāk.
Otrkārt, tuvojas izsmelšanai Eiropas Savienības finansējums, kas tika piešķirts 2014.- 2020. gadam. Tas taču ir pilnīgi loģiski, ka plānošanas perioda pēdējam gadam atlicis tikai tik, cik nav jaudājušas izsmelt trīs valdības pirms K. Kariņa valdības, taču loģika nemazina nepatikšanas brīdī, kad līdz šim ar ES naudu segti izdevumi jāpārņem tieši Latvijas budžetam.
Pēdējo pāris mēnešu nestās izmaiņas attiecas arī uz valsts ieņēmumiem. Ja šā gada 7 mēnešos VID spējis iekasēt kopā par 150 miljoniem eiro vairāk, nekā 7 mēnešos 2018. gadā, tad tīri aritmētiska proporcija sola tikai +257 miljonus visu 12 mēnešu garumā. Tas ir jūtami mazāk par +400 miljoniem, cik ierakstīts šā gada budžeta likumā attiecībā pret 2018. gadu. Ja šie +400 miljoni eiro reāli netiks sasniegti, tad vēl jo mazāka paļāvība uz +500 miljoniem eiro nākamgad. Precīzāk sakot, ja šogad būs mazāk par +400 miljoniem eiro, tad nākamgad vajadzēs atbilstoši vairāk par +500 miljoniem eiro, lai valsts neiestigtu pavisam bezcerīgā parādu bedrē. Reāli šī bedre ir vēl dziļāka par tiem parādiem, kurus uzskaita un ar kredītprocentiem nosedz Valsts kase. Ar lielām nepatikšanām draud ne tikai naudas tērēšana, bet arī netērēšana, nelabojot tiltus un ēkas, nenopērkot jaudīgu aprīkojumu ugunsdzēsējiem utt. Tagadējās valdības ministri negrib iekļūt Latvijas vēsturē ar atbildības dalīšanu par to, ka kāds no tiltiem sabrucis zem autobusa, kas turklāt var izrādīties autobuss ar skolēniem. Lai gan nekas vairāk par politisku, t.i., reālā izteiksmē nekādu, atbildību ministriem par to nedraud, viņi tomēr kļuvuši enerģiskāki naudas prasīšanā vismaz tāpēc, lai mierinātu sevi, ka ir darījuši visu iespējamo nelaimju novēršanai.
Iepriekš ministri ne tikai mazāk prasīja, bet bija gatavi arī dot - atteikties vismaz no tiem naudas piešķīrumiem, ar kādiem visas ministrijas apgādājušās, lūdzot, sacīsim, jau 2015. gadā finansējumu kādai programmai, kam jāsāk darboties 2020. gadā. Latvijas valdības mēdz naudu piešķirt dāsni ar vienu vienīgu nosacījumu, ka piešķīrums stāsies spēkā pēc šīs valdības pastāvēšanas beigām. Līdz ar jaunu partiju un ministru nonākšanu valdošajā koalīcijā pēc 13. Saeimas vēlēšanām izrādījās, ka pašas ministrijas vairs neatceras, kāpēc tām piešķirti daudzi finansējuma posteņi, sākot tieši no 2020. gada. Ministrijas bija ar mieru atteikties kopā no 92 miljoniem eiro un par to tika apbalvotas ar tiesībām pusi no šis naudas paturēt, ja naudas izlietošanai tās sacerēs jaunus pamatojumus no to vārdu krājuma, kādu tagad par aktuālāku uzskata Eiropas Savienības iestādes un dažos gadījumos arī vietējie iedzīvotāji. Ja būtu palikuši spēkā vecie aprēķini, ka ministrijām vajag kopumā +600 miljonus eiro, tad 92 miljonu pārdalīšana būtu kā speciāli radīta (vai arī bija speciāli radīta), lai salāgotu +500 miljonu ieņēmumus ar +600 miljonu izdevumiem. Tomēr atklājās, ka valdības ienākumi var izrādīties mazāki un izdevumi - lielāki, nekā sākumā ministri domāja vai runāja mīļā miera dēļ.
