Latvijas iedzīvotāji nespēj samaksāt valstij nodokļos tik daudz naudas, lai kompensētu to iztrūkumu valsts ieņēmumos, kādu izraisījusi valsts atteikšanās no uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) iekasēšanas.
Ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemaksu prasīšanu saistītās neērtības un sabiedrības neapmierinātību iepriekšējā Latvijas valdība un bijusī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola neizraisīja muļķības dēļ. Viņai bija izdevies pārliecināt vispirms valdības vadītāju Māri Kučinski un tālāk iepriekšējās koalīcijas partiju funkcionāru vairākumu, ka sabiedrības atbalsts partijām mazāk svarīgs nekā uzņēmēju atbalsts kopumā un konkrētu lieluzņēmēju atbalsts jo īpaši. Šāda atbalsta gūšanai uzņēmējiem ir uzdāvināts pusmiljards eiro šā gada cenu līmenī. Proti, valsts faktiski atcēla UIN, kas būtu varējis papildināt valsts 2019. gada ieņēmumus ar apmēram šādu naudas summu. Jau 2017. gadā VID ar šāda nodokļa palīdzību bija spējis savākt 425,6 miljonus eiro, un pēdējos pāris gados nav noticis nekas tāds, kas neļautu šā nodokļa maksājuma nominālvērtībai pieaugt līdzīgi visiem pārējiem maksājumiem. Tomēr VID ir spējis šā gada pirmajos 7 mēnešos iekasēt tikai 15,3 miljonus eiro.
Tāda, lūk, ir nodokļu reformas būtība - no uzņēmējiem naudu neņemt un iztrūkumu mēģināt kompensēt, pirmkārt, paaugstinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) slogu un, otrkārt, izveidojot tik samudžinātu IIN iekasēšanas kārtību, ka valsts tagad drīkst no jebkura iedzīvotāja pieprasīt jebkādus maksājumus ar atpakaļejošu datumu: cik liels izrādās UIN radītais robs valsts ieņēmumos, tik lielus IIN papildu maksājumus uzliek iedzīvotājiem.
Labā ziņa nodokļu reformas kontekstā ir tāda, ka UIN iztrūkums ir izrādījies vēl daudz lielāks, nekā reformas autori bija cerējuši vismaz publiski. Tagadējai valdībai viņi atstāja mantojumā valsts 2019. gada budžeta projektu, kurā paredzēti UIN ieņēmumi nepilnu 202 miljonu eiro apmērā. Ieņēmumu samazinājums no 500 līdz 200 miljoniem ir segts ar citu nodokļu palielināšanu. Ja UIN iztrūkums būtu tikai daži vai daži desmiti miljonu, tos varētu mēģināt nosegt ar atpakaļejošo IIN piedzīšanu, bet tagad Krišjāņa Kariņa valdība un VID saprot, ka piedzīt no Latvijā atlikušajiem 1,9 miljoniem iedzīvotāju jeb 0,9 miljoniem strādājošo visus trūkstošos 200 miljonus eiro nav reāli. Pat ja iedzīvotājiem šobrīd nav pa rokai Saeimas vēlēšanu, ar kuru palīdzību no valdošās koalīcijas tika izlidināti D. Reizniece-Ozola un M. Kučinskis, tagadējā koalīcija tomēr ir ņēmusi vērā šo personāžu piedzīvoto neveiksmi un cenšas neizrādīt tik nicīgu attieksmi pret iedzīvotājiem, kādu iepriekšējā valdība atļāvās.
Sliktā ziņa ir tāda, ka uzņēmēji var izrādīties ja ne lielāki, tad ne mazāki cietēji no UIN iekasēšanas noteikumu maiņas, kas praktiski ir UIN atcelšana. Kā zināms, UIN Latvijā vairs nav jāmaksā par uzņēmumā ieguldīto peļņu bez nekādiem kritērijiem tam, ko saukt par ieguldījumu. Rezultātā naudas ieguldīšana uzņēmuma īpašnieka kabatā (bankas kontā) ir pilnīgi pietiekams nosacījums nodokļa nemaksāšanai. Tiktāl uzņēmējiem klājas jauki, bet viņi rēķinās, ka valstij naudu vajag. Neatkarīgā jau ir atzīmējusi, ka K. Kariņa valdība uzņēmusies šogad palielināt valsts izdevumus par 400 miljoniem eiro, no kuriem 200 miljoni paliek nesegti UIN neiekasēšanas dēļ. Tādos apstākļos tagadējā vai varbūt jau nākamā valdība būs spiesta šobrīd neievākto naudu mēģināt tomēr dabūt, vai nu atjaunojot veco UIN iekasēšanas kārtību, vai jebkādā citā veidā. Lai nekļūtu par šāda pavērsiena upuriem, uzņēmējiem ir variants izmantot esošās nodokļa brīvdienas, izņemt no uzņēmuma kases naudu un izvietot to daudzos un dažādos uzkrājumos (konti vietējās un ārzemju bankās, kārtībā savests mājoklis un iegādāti vairāki nekustamie īpašumi, dārzā norakts zelta stienis...), uz kuru rēķina dzīvot pēc uzņēmējdarbības izbeigšanas. Tas tiešām palīdz izvairīties no daudzām attiecībām ar VID, bet kur garantija, ka VID nākamgad nesāks piedzīt pat no privātpersonām to naudu, ko šie cilvēki šogad nav samaksājuši kā uzņēmēji. Drošāk ir savākt naudu un mukt no Latvijas, bet uz kurieni mukt, lai tiešām būtu drošāk?
***
Gints Karols, SIA Saldus ceļinieks valdes priekšsēdētājs:
- Ar UIN atlaidi par ieguldījumiem uzņēmumā esam ļoti apmierināti. Ceļu būve ir kapitālietilpīga nozare, kur bez miljonu ieguldīšanas nekādi iztikt nav iespējams. To mēs pārbaudījām 2010. gadā, kad ekonomiskās krīzes dēļ zaudējām pasūtījumus un nebijām spējīgi investēt. Tā ātri vien radās jautājums, vai uzņēmums spēs vai nespēs tālāk pastāvēt. Saldus ceļinieks toreizējo krīzi pārcieta, bet tagad atkal tuvākie pāris gadi izraisa lielu satraukumu, jo ES nauda ceļu būvdarbiem beidzas un Rail Baltica pasūtījumi vismaz mūsu profila uzņēmumiem vēl nav saskatāmi. Līdz ar to nav skaidrs, uz kādiem darbiem orientēties un kāda tehnika tiem būs vajadzīga. Tagadējā UIN maksāšanas sistēma atbrīvo uzņēmuma līdzekļus, lai mēs spētu ātrāk reaģēt, tiklīdz būs skaidrs, kur tieši nauda jāiegulda. Tā padara mūs konkurētspējīgākus kaut vai attiecībā pret igauņiem, kur tāda atlaide darbojas jau ilgus gadus.
Jānis Megnis, Latvijas Mazo ostu apvienības valdes priekšsēdētājs:
- Jau pirms vairākiem gadiem esmu paudis atbalstu UIN atlaižu idejai, no kuras variantiem viens tagad ir realizējies. Mazo ostu saimniecībā šāda atlaide vajadzīga tāpēc, lai ostu uzņēmumi varētu ieguldīt naudu zvejas ostu uzturēšanai. Zivju pārstrādes uzņēmumi valstij nodokļos samaksā daudz, bet vēl vairāk ir tādu sociālo grupu, kam šī nauda vajadzīga. Tāda iemesla dēļ nauda ostu uzturēšanai no valsts atpakaļ neatnāk. Ostu pārvaldes iztiek no kravu īpašnieku maksājumiem par kravu apgrozību, tāpēc koku eksports ostām ir nesalīdzināmi izdevīgāks nekā zvejnieki un zivju pārstrāde. Valstiski domājot, situācija ir pretēja, jo zvejniecības uzņēmumi dod daudz vairāk darba vietu, samaksā vairāk nodokļus. Ja valsts nosacījumus nemainīs, tad zvejniecības uzņēmumi turpmāko 3-4 gadu laikā sametīs UIN atlaides naudu to ostu uzturēšanai, kuras attiecīgie uzņēmumi izmanto.
