Dzīvokļu cenu celšanās kļūst vairāk pamanāma

 
©Neatkarīgā Rīta Avīze

Vienu un to pašu par dzīvokļu cenām Rīgā parāda gan Arco Real Estate un Ober Haus izmērītais cenu pieaugums, gan Latio cenu lidināšanās augstu virs iepriekš nosaukto firmu iezīmētā cenu līmeņa.

Tātad - cenas ne tikai aug tāpat kā augušas jau sešus septiņu gadus pēc kārtas, bet aug acīm redzamā tempā. To nu gan viegli ieraudzīt, ka beidzot tomēr pāri 800 eiro robežlīnijai tikusi vidējā cena dzīvokļiem, kuru tirdzniecību virzījusi māklerfirma Ober Haus. Pēc tās datiem, dzīvokļu cenas jūlijā augušas par 0,6% un sasniegušas 800,85 eiro, par kuru noapaļošanu līdz 801 eiro šaubu nav.

Gan dzīvokļu pircēju un pārdevēju vienošanās par konkrēto dzīvokļu cenām, gan tieši šo dzīvokļu darījumu dislokācija vienas māklerfirmas viena mēneša darījumu portfelī ir tik daudzu nejaušību un sakritību rezultāts, ka vidējo cenu pabīdīšanās uz augšu vai uz leju ne tikai par eiro centiem viena eiro robežās, bet arī par vairākiem eiro vēl neliecinātu, ka dzīvokļu cenu līmenis tik tiešam mainījies. Par to droši var spriest pēc cenu izmaiņām ilgākā laika periodā, kāds tagad tiešām ir pagājis. Izrādās, ka pēdējā reize, kad dzīvokļu cenu samazinājumu uzrādījusi vēl kāda firma bez Latio, kas izvēlējusies demonstrēt to aptuvenību, ar kādu vidējā cena atspoguļo konkrēto darījumu cenas, ir bijusi par 2014. gada decembri. Šim mēnesim Arco Real Estate fiksējusi cenu pazemināšanos no 638 līdz 637 eiro par dzīvokļa kvadrātmetru. Pēc tam vidējās cenas gājušas tikai uz augšu un kolektīvi šķērsojušas gan 700, gan nupat arī 800 eiro robežlīniju. Pēc Arco Real Estate mērījumiem, cena pēdējos 54 mēnešos kāpusi par 181 eiro jeb 3,3 eiro mēnesī. Ja akceptējam Latio cenu lidināšanos augstākos līmeņos ar planēšanu uz leju nupat jūlijā, tad cenas pieaugums tajā pašā laika posmā bijis par 237 eiro jeb 4,4 eiro mēnesī. Grūti novērtēt, kāds īpatsvars šādu atšķirību radīšanā ir diviem dažādiem faktoriem. Pirmkārt, no niansēm vidējo cenu aprēķināšanas metodikā, kas katrai firmai sava un saglabājama, lai netiktu pazaudēta vecāko un aktuālo cenu salīdzināmība. Otrkārt, no kopīgās padomiskās izcelsmes dzīvokļu tirgus segmentācijas un firmu specializācijas darījumu kārtošanai augstāku vai zemāku cenu segmentos.

Būtu labi, ja vēsturiskie cenu pārskati dotu nojausmu par cenu virzību nākotnē, bet uz to nevar paļauties. Ļoti ilgais cenu celšanās periods vienādi der par argumentu diviem pretējiem apgalvojumiem. Vai nu tik stabila cenu kustība vienā virzienā vairs nepaspēs šo virzienu mainīt padomju laika mājām atlikušajā kalpošanas laika garumā, vai arī tik ilgam cenu kāpumam ir tūlīt, tūlīt jābeidzas, jo kapitālisms taču nācis pasaulē ar nenovēršamām ekonomisko procesu svārstībām gan uz augšu, gan uz leju.

Par cenu celšanās iemesliem nav citu pieņēmumu kā eiro drukāšana, kas neizbēgami ceļ visas cenas. Nebūdami pirmās nepieciešamības prece, dzīvokļi Rīgas blokmājās bija palikuši iepakaļ pārtikas cenu pieaugumam, bet tagad cenu pieauguma tempi izlīdzinās. Centrālās statistikas pārvaldes versija par patēriņa cenu izmaiņām jūlijā ir 1% deflācija attiecībā pret jūniju un 2,9% inflācija attiecībā pret 2018. gada jūliju. Lai cik lielas iebildes izraisa CSP cenu mērījumi, pēdējā mēneša laikā Rīgā patiešām ir manīts lētāks sviests, uz kura cenu pieauguma fona dzīvokļu cenu pieaugums bija nožēlojami lēns.