Algu pieaugums neievilina cilvēkus Latvijas darba tirgū
Naudas ieplūdināšana Latvijas ekonomikā modificē gan strādājošo, gan darbu meklējošo cilvēku skaita samazināšanos atbilstoši valsts iedzīvotāju kopskaita sarukumam un novecošanai.
Visus valsts iedzīvotāju pieņemts dalīt divās lielās grupās - darba spējīgajos un darba nespējīgajos, kuri pārāk mazi, veci vai slimi. Latvijas apstākļiem neatbilstošs ir starptautisko salīdzinājumu dēļ uzturētais darba spējīgo vecuma intervāls no 15 līdz 74 gadiem. No vienas puses, pie mums piecpadsmitgadīgo nodarbināšana ir simboliski pedagoģisks, nevis saimniecisks pasākums. No otras puses, septiņdesmitgadīgajiem un vēl vecākiem cilvēkiem algots darbs jāstrādā tikai retos gadījumos, ja viņi savu darbu spēj izdarīt tik labi, cik labi klavieres spēlē Raimonds Pauls 83 gadu vecumā. Masveidīga veco cilvēku nodarbināšana ar ekonomisku efektu iespējama kā darba dalīšana zemnieku ģimenēs, kādas Latvijā no preču ražošanas gandrīz jau izspiestas.
Neaktīvie neaktīvi, bet vairojas
Ekonomiskās konjunktūras novērtēšanai un paredzēšanai svarīgi zināt nevis iegrāmatoto darba spējīgo kopskaitu, bet izmaiņas tā sadalījumā starp divām cilvēku grupām. Viena grupa ir ekonomiski neaktīvie un otra - ekonomiski aktīvie, kuros ietilpst gan tie, kuri reāli strādā algotu darbu, gan tie, kuri pieteikušies par darba meklētājiem. Centrālā statistikas pārvalde (CSP) konstatējusi, ka šā gada vidū darba spējīgie sadalījušies starp 967,1 tūkstoti ekonomiski aktīvo un 433,5 tūkstošiem - ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju. Pamatjautājums ir tāds, vai starp ekonomiski neaktīvajiem vēl ir tādi, kas pieteiktos par aktīvajiem, t.i., pieteiktos ja ne uzreiz strādāt, tad tomēr meklēt darbu un tādējādi pamatot cerības uz Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) turpmāko izaugsmi. Tā ir absolūti nepieciešama, jo atbilstību starp IKP pieauguma procentiem un reālu naudu nodrošina nebūt ne darbs, bet aizņemšanās, kas pamatota ar IKP pieaugumu. Kolīdz valsts neuzrāda IKP pieaugumu, tā grūti aizņemties kļūst gan pašai valstij, gan šīs valsts privātajām juridiskajām un fiziskajām personām. Var jau runāt par IKP pieaugumu nevis nodarbināto skaita, bet viņu darba ražīguma pieauguma dēļ, taču tās ir tukšas runas. Ja tāds pieaugums būtu iespējams, tad Rietumeiropa nevāktu darbaspēku no Latvijas un daudz tālākām zemēm un ASV pie savas dienvidu robežas jau sen būtu apturējušas latīņamerikāņus.
Turpmākā IKP pieauguma dēļ CSP jaunākie dati skan kā trauksmes zvans. Proti, CSP pamanījusi, ka 433,5 tūkstoši ekonomiski neaktīvo cilvēku ir nevis mazāk, bet vairāk par 428,0 tūkstošiem šādi kvalificētu cilvēku 2018. gada 2. ceturksnī. Vajadzētu būt otrādi, jo cilvēki mirst un noveco, tiekot pāri arī 74 gadu robežlīnijai. Savukārt atlikušajiem vajadzētu doties uz darba tirgu, kas piedāvā aizvien augstākas algas. To pieaugumu drošāk nekā CSP apliecina Valsts ieņēmumu dienests, kas šā gada septiņos mēnešos pamanījies iekasēt par 190 miljoniem eiro vairāk sociālās apdrošināšanas iemaksās un par 80 miljoniem vairāk kā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tātad algas tiešām augušas vēl jo vairāk tāpēc, ka legāli nodarbināto cilvēku kopskaits sarucis no 909,6 tūkstošiem 2018. gada 2. ceturksnī līdz 905,6 tūkstošiem šā gada vidū.
Kā summējas pretēji procesi
Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju samazinājums par dažiem tūkstošiem attiecībā pret nepilnu miljonu darba spējīgo nav dramatisks, bet bažas un pārdomas tas raisa. Vispirms atgādinājums, ka darba spējīgo skaits ir uzpūsts, tāpēc samazinājums īstenībā ir būtiskāks nekā skaitļu tabulā. Tālāk versijas, kāpēc cilvēki nevar vai negrib pieteikties darbā par spīti tam, ka darba algas tiešām aug.
Pirmkārt - varbūt viss ir labāk nekā izskatās statistikā. Labāk tas būtu ar nosacījumu, ka par absolūtu ļaunumu netiek pasludināta ēnu ekonomika, kas tagad barojas no legālā atalgojuma pieauguma. Visvieglāk iedomāties visu celtniecības darbu spektru no betonēšanas līdz mājokļu aprīkošanai ar elektroniskām sistēmām. Ja pie naudas tikušie cilvēki nodrošina stabilu pieprasījumu šādiem darbiem, tad celtniekiem vairs nav vajadzīgas celtniecības firmas, kas sameklē celtniekiem darbu, bet paņem lauvas tiesu no kopējā atalgojuma fonda, uz kura rēķina jādzīvo arī firmu īpašniekiem, vadītājiem un darbiniekiem, kuri neko neceļ, bet meklē pasūtītājus. Pēc tam vēl nodokļi uzrauj celtniecības darbu izmaksas kosmosā. Privātmājas celtniecības vai remonta apjomā to visu iespējams nokratīt un piedevām palielināt reālo IKP vairāk, nekā tas notiek ar ierēdņu darba ieskaitīšanu IKP pēc CSP priekšrakstiem.
Otrkārt - varētu būt arī sliktāk, ja reālo izdevumu pieaugums strādājošiem cilvēkiem tikai tāpēc, lai viņi tiktu uz darbu, ēstu ārpus mājas u.tml., tomēr pārsniedz algu pieaugumu. Var ticēt vai arī neticēt CSP, ka patēriņa cenas šovasar caurmērā sarūk. Ja īstenībā cilvēkiem pašiem jāpiemaksā par to, ka viņiem dod iespēju strādāt, tad viņi pārsvarā sēž mājās.
Treškārt - varbūt darba un algu pieaugums notiek pārāk tālu no cilvēku tagadējām dzīves vietām. Katru dienu braukt uz darbu viņiem neatmaksājas, un pārcelšanās naudas un citu resursu viņiem nav. Citos gadījumos trūkst ieguldījumu cilvēku pārkvalificēšanā.
Ceturtkārt - vai pārāk lielu daļu no kopējā algu pieauguma neveido ārkārtīgi straujš pieaugums tajās politiķu un ierēdņu aprindās, kuru papildināšana tikai ar jau esošo amatpersonu radiem un draugiem neizraisa statiski pamanāmu nodarbināto skaita pieaugumu (ar algu lēcienu tiek aplaimoti jau līdz šim strādājoši cilvēki).
Piektkārt - legalizētas vai nelegalizētas ģimenes sākušas dzīvot tik labi, ka kādam no šajās ģimenēs ietilpstošajiem pieaugušajiem vairs nav jāiet uz darbu algas dēļ. Varbūt viņam izdevīgāk pašam būvēt (uzlabot) mājokli vai auklēt bērnus. Dzimstība Latvijā strauji krīt, bet vēl straujāk notiek ģimeņu specializācija, kad pirmā bērna piedzimšana kļūst retāka par otrā, trešā utt. bērna piedzimšanu. Ja kaut daļēji piepildīsies pagaidām tikai solījumi ieviest strauji progresīvus pabalstus par katru nākamo bērnu, tad ģimenes vai mājsaimniecības kaut vai ar vienu pieaugušo sadalītos tādās, kur bērnu nebūs principā, un tādās, kur bērnu dzimšana faktiski būs bērnu ražošana. Te netiek apspriests, vai tā vajag vai nevajag būt. Nodarbinātības rādītāju kontekstā parādās jautājums, vai šos rādītājus nevar uzlabot, klasificējot bērnu radīšanu par profesiju un pārsaucot pabalstus par algām.
Šī vasara - savāda vasara
CSP trauksmes zvanu tornī skan arī tas zvans, kas signalizē par bezdarbnieku skaita pieaugumu šā gada jūnijā attiecībā pret maiju kaut par vienu procentpunkta desmitdaļu. Vajadzēja būt tā, kā iepriekšējos gados, ka līdz ar lauksaimniecības un tūrisma sezonu ieskriešanos bezdarbs vasaras vidū sasniedz savu gada minimumu un pieaug līdz ar ziemas iestāšanos. Kopš 2012. gada katrs nākamais minimums ir bijis zemāks par iepriekšējo, bet bezdarba līmeņa celšanās jūnijā pret maiju gan nav manīta. Ja tagad tā parādījusies, tad tam iespējami vairāki cēloņi.
Viens, ka jau tagad pamanāmi sašļucis pieprasījums pēc Latvijas eksportprecēm un to ražotāji sākuši atlaist darbiniekus. Otrs, ka jau iepriekš uzskaitītie cēloņi ekonomiski neaktīvo cilvēku skaita pieaugumam līdzīgi iedarbojas arī uz bezdarbnieku skaitu. Trešais, ka tā ir tikai mērījumu kļūda, jo Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) mērījumi jūnijam pieraksta bezdarba samazināšanos. Divas valsts iestādes CSP un NVA uztur datu bāzes, kurās kopš seniem laikiem atšķīrās bezdarba līmeņi vienam un tam pašam laika periodam, bet līdz šai vasarai sakrita bezdarba līmeņu izmaiņas - gāja aizvien uz leju.
Jāņem vērā viesi un viesstrādnieki
Ekonomiski aktīvo, neaktīvo un tāpat arī bezdarbnieku skaita izmaiņām jābūt kaut kādai saistībai ar viesstrādnieku ierašanos, ko CSP savā apsekojumā nav ņēmusi vērā. Līdz ar to katram paliek iespējas uztraukties par to, par ko viņš vēlas. Vai par to, ka viesstrādnieki izspiež vietējos, vai ka vietējais darbaspēks īstenībā pazūd ātrāk, nekā statistiķi pagūst to fiksēt un ārzemnieki - aizvietot vietējos.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde saskaitījusi termiņuzturēšanās atļauju (TUA) izsniegšanu šā gada 6 mēnešos, kas salīdzināmi ar 2018. gada pirmajiem sešiem mēnešiem. Tieši darba dēļ TUA šogad izsniegtas 2126 cilvēkiem jeb gandrīz pusei no 4630 TUA saņēmēju. Pērn pa tādu pašu laiku izsniegto TUA skaits bija mazāks gan darba dēļ (1505), gan arī kopumā (3710). Protams, TUA ar savu nosaukumu rāda, ka ārzemnieku uzturēšanās laiks ir limitēts. Pēc tam cilvēki no Latvijas biežāk aizbrauc nekā atrod ieganstu te palikt, taču tagad jaunizsniegto atļauju skaits pārsniedz dzēsto atļauju skaitu. Viesstrādnieku skaits gada laikā pieaudzis no 10,9 tūkstošiem līdz 13,5 tūkstošiem, bet spēkā esošo TUA kopskaits pieaudzis no 40,3 līdz 43,4 tūkstošiem. Droši vien daudzi no viņiem šeit strādā, jo viņiem nav neizsmeļamu kontu bankā. CSP dati par ārzemnieku darbu Latvijā ir ļoti trūcīgi. Iestāde mēģinājusi tos vākt 2014. gadā, bet nav uzgājusi statistiski pamatotiem secinājumiem pietiekamu aptaujājamo ārzemnieku skaitu. CSP plāno pie šis tēmas atgriezties 2021. gadā.
Bez TUA pieteikumu un TUA izsniegšanas dinamikas pa mēnešiem nevar droši pateikt, vai TUA kopskaita pieaugums ir bijis stabils arī pēdējos mēnešos, kad CSP uzskaitīto vietējo bezdarbnieku skaits audzis kaut par mata tiesu no 61,5 tūkstošiem maijā līdz 61,6 tūkstošiem jūnijā. Ja TUA samazinājums sakristu ar bezdarba pieaugumu, tad pieaugtu bažas par Latvijas eksporta burbuļa plīšanu, par ko Neatkarīgā jau rakstīja 13. augustā. Straujais kritums valsts ārējās tirdzniecības bilancē jūnijā pret maiju tur tika pasniegts ar atrunu, ka viena mēneša rezultāti nav pietiekami drošs pamats nekādiem secinājumiem. Tagad jūnijs atklājies no vairākiem skatpunktiem jeb datu rindām. Tomēr arī tagad nav pamata neapgāžamiem secinājumiem un - galvenais - ieteikumiem par to, kā valstij un uzņēmējiem uz šiem datiem reaģēt.