Bankas piemaksā par hipotekāro kredītu ņemšanu

 
PIEPILDĀS PAREDZĒJUMI, kādus Neatkarīgā izteica 2016. gada 14. janvāra publikācijā Dzīve naudas šļūdoņa gaidās ©Ekrānuzņēmums no Neatkarīgās

Ne tieši Latvijā, bet ne pārāk tālajā Dānijā bankas sākušas piemaksāt saviem klientiem par aizņemšanos vismaz hipotekāro kredītu segmentā.

No Dānijas šonedēļ atnākusī ziņa izskatās pēc apstiprinājuma Neatkarīgās 2016. gada 14. janvāra publikācijai Dzīve naudas šļūdoņa gaidās. Konkrētajā brīdī mums iespēja nevis pašiem ripot lejā no kalna kā akmeņiem vai sniegam, bet vērot šādu interesantu skatu no malas. Proti, lasīt ziņu no Dānijas, ka komercbankas tur sākušas nevis iekasēt, bet pašas maksāt procentus no izsniegtajiem hipotekārajiem kredītiem. Pirmais iespaids - kā tā var būt un vai tā tiešām ir? Vai tā nav joku ziņa, meļu ziņa vai datora kļūda, tulkojot banku jaunumus no dāņu valodas uz angļu valodu un no angļu valodas uz latviešu valodu?

Nē, kļūdu vai pārpratumu nav. Ir tikai tā, kā Neatkarīgā brīdināja 2016. gada sākumā, ka Eiropas Centrālās bankas tobrīd sāktās eiro emisijas dēļ «kādā brīdī sagrautas tiks nevis fiziski redzamās ēkas un jebkādas būves ar un bez cilvēkiem, bet pašreizējās īpašumattiecības ar daudzām citām attiecībām starp fiziskām un juridiskām personām». Tajā brīdī jau varēja iedomāties, ka bankas pamanīsies nemaksāt depozītprocentus noguldītājiem par naudu, ko piesaistīt bankām vairs nevajadzēja, kopš ECB bija apņēmusies apgādāt bankas ar bezmaksas naudu jebkurā daudzumā, bet vēl bija tālu līdz tam, ka bankas sāks piemaksāt klientiem par naudas aizņemšanos. Konkrēti tā dara Dānijas Jyske Bank, kas kredītiem līdz desmit gadiem noteikusi -0,5% likmi, pārspējot citas bankas ar nulles kredītprocentu likmi. «Tā ir jauna lapa hipotekāro kredītu vēsturē. Pirms dažiem mēnešiem likās, ka tas nav iespējams, bet... Šī situācija pārsteidz,» sacījis Jyske Bank ekonomists Mikkels Hegs.

Pirms tālākajiem apsvērumiem par dāņu piemēra aktualitāti Latvijai jāatzīmē, ka Latvija atrodas eirozonā un tiek apgādāta ar ECB emitēto naudu, bet Dānija ir palikusi pie savas kronas. Dānijai vajadzētu būt pasargātai no eiro straumes ar valūtas kursu slūžām, bet īstenībā nekādas slūžas sen vairs nestrādā. Cik viegli noskaidrot eiro un dāņu kronas kursu attiecību 2016. gada 14. janvārī un vakar, tik grūti uzminēt, kurā dienā kurss bija 1 : 7,46240 un kurā - 1 : 7,46330. Tātad Dānija četrus gadus ir griezusies tādos pašos naudas virpuļos kā eirozona ar Latviju tās sastāvā.

Ja līdzība starp Latviju un Dāniju pierādīta, tad atliek gaidīt, kura banka sāks negatīvo kredītlikmju sacensības Latvijā. Tūlīt gan atskan bankas Luminor galvenā ekonomista Pētera Strautiņa brīdinājums, ka «nav pazīmju, ka Latvijā tuvākā laikā varētu rasties līdzīga situācija. Arī tad, ja monetārā politika saglabājas tāda, kāda tā ir pašreiz vai kļūst vēl stimulējošāka, citiem vārdiem, ECB noteiktās likmes paliek pašreizējā līmenī vai vēl pazeminās, līdz tam varētu paiet vēl ilgs laiks». Ja tam negribas ticēt, ka negatīvo kredītprocentu likmju Latvijā nebūs, tad jāatgriežas pie dāņa M. Hega vārdiem, ka arī pie viņiem «pirms dažiem mēnešiem likās, ka tas nav iespējams», bet tomēr izrādījās iespējams. P. Strautiņš taču neko kategoriski neizslēdz, bet runā par to, ka līdz šādam pavērsienam vajadzīgs «ilgāks laiks», kas ir ne tikai ļoti stiepjams, bet arī ļoti labi saspiežams jēdziens. Daži mēneši tāpat der par «ilgāku laiku» - tiešām ilgāku, nekā dažas dienas vai nedēļas.

Brīdinājumu pārāk necerēt uz negatīvām kredītlikmēm Latvijā sniedz arī Swedbank ar norādi, ka «Dānijā ir ļoti specifiska hipotekāro kredītu sistēma». Proti, «bankas darbojas līdzīgi brokeriem - iesaistās obligāciju tirdzniecībā klientu vārdā un patur administrēšanas izmaksas par kredītu apkalpošanu. Tāpēc bankas bieži vien pašas iegūst finansējumu no obligācijām, kurām ir negatīvas procentlikmes, līdz ar to tās ir spējīgas šo finansējumu piedāvāt tālāk arī saviem klientiem ar tādu pašu - negatīvu - likmi». Uz to pašu norāda P. Strautiņš, ka «bankas ir tikai starpnieki finanšu pasaulē. Lai tās aizdotu ar negatīvām likmēm, ir jābūt kādam, kurš ir gatavs naudu noguldīt ar vēl negatīvākām likmēm». Jautājums, cik tālu šādu likmju uzspiešanā komercbankām ir gatava iet ECB. Tās iespaids sniedzas pāri eirozonas robežām, jo Dānija, lūk, parūpējusies, lai tās krona nekļūtu vērtīgāka salīdzinājumā ar eiro, kura vērtībai taču jāzūd proporcionāli eiro emisijai. «Atgādinu, ka negatīvās bāzes procentu likmes kā naudas cenu nosaka attiecīgās valsts vai valūtas reģiona centrālā banka, tādā veidā pildot tai uzlikto funkciju rūpēties par ekonomikas veicināšanu vai piebremzēšanu,» skaidro SEB bankas valdes loceklis Arnis Škapars.

Atgādinājums par «trekno gadu» krahu Latvijā neļauj protestēt pret apgalvojumu, ka arī ekonomikas bremzēšana varētu būt vajadzīga, bet daudz pašsaprotamāki šķiet aicinājumi ekonomiku veicināt. Tam, lūk, kalpo centrālās bankas aizdevumu likmju pazemināšana, kas, kā formulē A. Škapars, «rada apstākļus, lai iedzīvotājos un uzņēmējos radītu vēlmi turpināt attīstīt savas ieceres, naudas cenas kontekstā - padarīt naudu lētāku, to aizņemoties». «Viens no Dānijas komercbanku mērķiem ir veicināt mājokļu cenu pieaugumu un veicināt ienākumus caur dažādām komisijām,» ekonomikas veicināšanas mehānismus konkrētajā gadījumā apraksta P. Strautiņš.

Līdz 2016. gadam visiem šķita, ka nulle ir dabiskā robeža likmju pazemināšanai, bet tagad tā iebīdīta negatīvo vērtību apgabalā. Tātad - nav nekādu robežu ekonomikas veicināšanai, jo kāpēc aprobežoties ar -0,5%? Vai tad -5% neveicinās ekonomiku vēl vairāk un -50% neveicinās vēl vairāk? Laikam tomēr neveicinās to seku dēļ, kuras A. Škapars apraksta šādi: «Ja ejam negatīvajā teritorijā, tad, ja vēlamies par kredītiem saņemt piemaksu, tad par naudas turēšanu norēķinu kontā mums kā privātpersonām būtu jāmaksā. Šobrīd mājokļu kredītus piešķiram ar nulles bāzes likmi, pievienojot tikai bankas noteikto aizdevuma likmi. Noguldījumu gadījumā neiecenojam šobrīd esošo negatīvo likmi, neradot zaudējumus par noguldīto naudu.» Citiem vārdiem sakot, bankas balansē uz robežas, aiz kuras vairs nebūs nekādu šķēršļu negatīvo depozītprocentlikmju celšanai. Reāli šie procenti ir negatīvi jau tagad, kad bankas par naudas noguldījumiem nemaksā neko, bet par noguldījumu apkalpošanu naudu iekasē, taču tādā gadījumā negatīvās likmes paliek procenta desmitdaļu, nevis procentu vai jau desmitiem procentu apmērā. Vēl citiem vārdiem sakot, cilvēkiem būtu maz prieka no peļņas par, sacīsim, 10% likmi no aizņēmuma mājokļa pirkšanai, ja viņiem būtu jāatdod bankai 20% no naudas, kas plūst caur viņu kontiem bankās, bez kuru izmantošanas ne Dānijā, ne Latvijā vairs nav iespējams veikt nekustamā īpašuma uzturēšanai nepieciešamos maksājumus.

Pat ja cilvēkiem vajadzības pēc bankas pakalpojumiem nav, tādu vajadzību iespējams radīt apmaiņā pret izdevīgu aizdevumu. «Esam redzējuši, ka, lai izpildītos šādi piedāvājumu scenāriji, klientiem pretī jānodrošina ieguldījums, kura pārvaldīšanai banka nosaka noteiktu izcenojumu,» apliecina A. Škapars. Tādu banku piedāvājumu izvērtēšanā P. Strautiņš iesaka «īpaši salīdzināt gada procentu likmi, kas sevī ietver visus izdevumus, tajā skaitā administratīvos izdevumus un komisijas maksas. Šis rādītājs sniegs visaptverošāko ieskatu tajā, ar kādām izmaksām kopumā būs jārēķinās».

Latvijas komercbanku pārstāvji pagaidām ir vienisprātis, ka no nulles tālu neaizies ne negatīvās depozītlikmes, ne negatīvās kredītlikmes. «Svarīgi paturēt prātā, ka ilgstoši šādas likmes nav iespējamas un, visticamāk, finansējuma līgumos ir iekļauts punkts par likmju pārskatīšanu kādā noteiktā termiņā (iespējams, pēc pieciem gadiem),» par negatīvajām kredītlikmēm min Swedbank pārstāvis Jānis Krops. «Joprojām uzskatu, ka tas ir individualizēts piedāvājums. Šeit ir liela varbūtība, ka saskaramies ar to pieredzi, kāda dažkārt iezīmējas lielveikalā, kad tiekam uzrunāti par atlaidēm līdz 60%, bet 60% atlaide ir tikai vienai precei,» to pašu domu uzsver A. Škapars. «Šobrīd pilnīgi droši var teikt, ka šis Dānijas banku paziņojums ir bijis efektīvs mediju uzmanības pievēršanas veids,» rezumē J. Krops.