Jo labāk PNB bankas auditētais 2018. gada pārskats izskaidro, kāpēc no bankas vaļā tikuši tās vecie īpašnieki un prezidents, jo lielāks brīnums par nostāstiem, ka bankai uzradušies jauni īpašnieki.
PNB bankā viss kā parasti - katrs darbības gads ir zaudējumus nesošs. Savā pārskatā banka uzrāda 1,6 miljonu eiro peļņu sev paši un 17,5 miljonu eiro zaudējumus bankas īpašumā esošo uzņēmumu grupai, bet zaudējumi ir zaudējumi neatkarīgi no tā, kā atlikusī nauda tiek sadalīta pa vairāk nekā 50 kabatām. Proti, starp bankas grupā ietilpstošajiem uzņēmumiem, kuru nosaukumus, reģistrētos darbības veidus un valstiskās piederības uzrāda ne gada pārskats, bet Informācijas atklāšanas paziņojums par 2018. gadu. Tas tāpat kā pārskats ir pieejams bankas mājaslapā. Lielākā daļa šo uzņēmumu reģistrējušies tepat Latvijā un pieteikuši darbošanos ar nekustamiem īpašumiem. Daži uzņēmumi ar to pašu nodarbojoties Krievijā. Vēl daži citi uzņēmumi reģistrējušies Kiprā, no kurienes pārvaldot naudas fondus. Jautājums, cik lielu daļu no bankas kredītportfeļa veido bankas aizdevumi saviem uzņēmumiem jeb pašai sev. Daudzi cilvēki teiktu, ka tas nemaz nav slikti, ja bankas noguldītāju nauda tādējādi tiek padarīta par peļņu nesošu, bet paliek pilnīgā bankas kontrolē. Banku uzraugiem nākas piebilst, ka tādā gadījumā šīs naudas ceļus nespēj izkontrolēt arī viņi. Patiesība par bankai piederošo uzņēmumu īsto vērtību atklāsies tikai tad, kad bankai izdosies vai - skarbā gadījumā - neizdosies savus īpašumus pārdot.
Nonākot līdz PNB bankas 2018. gada pārskata beigām, tur atrodamas pārskata auditorfirmas PricewaterhouseCoopers iebildes, ka īstenībā bankas peļņa jāsamazina par 1,8 miljoniem eiro un bankas grupas zaudējumi jāpalielina par 6,3 miljoniem eiro. Bankas atzīto zaudējumu kopsumma tuvojas 90 miljoniem eiro, bet auditoru iebildes un ziņas par bankas darbošanos šajā gadā liek minēt, vai atvadas no simtā bankā vai bankai pazudušā miljona ir vai nu jau notikušas, vai drīzumā notiks.
Aktuālais periods PNB bankas pastāvēšanā sākās ar tās īpašnieku maiņu 2013. gada beigās. Par toreizējās Norvik bankas īpašnieku sevi pieteica Krievijas Vjatka Bank un Londonā pierakstīta investīciju fonda G2 Capital Partners īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs. Sekoja viņa Latvijas un Krievijas īpašumu apvienošana un pēc tam atkal atvienošana. Turpu un šurpu dzenātajai naudai bija diezgan liels nobirums, kas tādos gadījumos gaidāms un pašsaprotams. Par zaudējumu kopsummas maskēšanas metodi tika izmantota bankas pārsaukšana par PNB banku. Šajā gadījumā tika piemeklēta burtu kombinācija, ko pirmajā acu uzmetienā var sajaukt ar vēl nesen Latvijā strādājušo DNB banku, līdzīgi kā iepriekš Norvik pretendēja uz alūziju ar Nordea banku.
Būtu parocīgi G. Guseļņikovam piederējušās bankas zaudējumus finalizēt ar 100 miljoniem eiro un cerēt, ka ar tiem pieticis, lai viņš apmaksātu savus parādus Krievijā un varētu ilgi un skaisti dzīvot Londonā. Jautājums tikai, vai tiešām viņš atradis tādus labdarus, kas pārņems banku apmaiņā pret tiesībām nosegt tās zaudējumus.
28. jūnijā G. Guseļņikovs paziņoja, ka pārdevis banku «investoriem no Eiropas un ASV», kurus viņš priekšā nestādīja. Kā tādos gadījumos pieņemts izteikties, viņš pauda pārliecību, ka «jaunie bankas akcionāri spēs atrast banku biznesa izaugsmes punktus Baltijā», kā arī teica «milzīgu» paldies un novēlēja «turpmākus panākumus visai bankas komandai». Tikpat pierasta lieta, ka šajā komandā vairs ne pārāk ilgi vēlējās atrasties kopā ar G. Guseļņikovu Rīgā parādījies bankas prezidents Olivers Bramvels. Viņš atstāja amatu 30. jūlijā ar apgalvojumu, ka atskatoties uz paveikto «ar profesionālu gandarījumu». To tiešām var nosaukt par augstu profesionalitāti, ka viņš spējis uzturēt banku pie dzīvības, par spīti tās aizvien bēdīgākajai bilancei.
Jauno īpašnieku neparādīšanos sabiedrībai attaisno nepieciešamība saskaņot īpašnieku maiņu ar banku uzraudzības iestādi, kas konkrētajā gadījumā ir Eiropas Centrālā banka. Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) no PNB bankas uzraudzīšanas šajā pavasarī spēja atbrīvoties ar norādi uz interešu konflikta draudiem, kopš banka iesūdzējusi tiesā Latvijas valsti par to, ka valsts tieši FKTK personā esot traucējusi bankas darbībai. Nostāsti par saskaņošanas procedūru ir tādi, ka publiska ziņošana par darījumu liecinot par uzrauga atbalstu darījuma noformēšanai, bet šai procedūrai tik un tā jāvelkas pāris mēnešu garumā.
Bankas tēla kopšanai nesen tika piesaistīta iepriekš ilgu laiku Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā strādājusī Vineta Vilistere-Lāce. Tagad viņa esot atvaļinājumā, kas ļauj lieku reizi neatbildēt, ka banka nevar pateikt, kad ECB piekritīs bankas jauno īpašnieku uzrādīšanai.
Publiskais nobeigums PNB bankas īpašnieku nomaiņai varētu notikt pēc bankas Citadele ierādītā parauga. Proti, pirmo un pēdējo reizi mūžā ieraudzīsim dažus melnīgsnējus vīrus, kuru sejas iegaumēt tikpat grūti kā sekot viņu panākumiem uzņēmējdarbībā. Līdz šim no bankas pircēju pulciņa noplūdināts Tuvo Austrumu izcelsmes miljardiera Rodžera Tamraza (angļu valodas transkripcijā Roger Tamraz, dzimis 1940. gadā Kairā) vārds. Internetā atrodams ar 1997. gadu datēts jautājums «kas ir Rodžers Tamrazs», uz ko atbilde sākas ar norādi par viņa biežo viesošanos Baltajā namā (burtiski This White House coffee-drinker...). Kopš tā laika nomainījušies vairāki saimnieki ASV prezidenta rezidencei.. Tās tagadējam iemītniekam varētu pat ļoti nepatikt R. Tamraza kādreiz afišētā saistība ar ASV Demokrātu partiju, bet varbūt viss ir sapīts daudz smalkāk. R. Tamrazs bijis pietiekami apsviedīgs, lai kopā ar Republikāņu partijas funkcionāriem bīdītu naftas biznesu ASV Teksasas štatā.
Ja R. Tamraza vārds nav noplūdināts uzmanības novēršanai, tad jautājums no Latvijas viedokļa ir par vēl viena ASV politbiznesmeņa attiecībām ar to grupējumu, kas jau amerikanizējuši bankas Citadele un Luminor. No ASV nākušais Bils Brauders dara visu iespējamo, lai apgrūtinātu dzīvi zviedru zīmola Swedbank uzņēmumiem Baltijā, tajā skaitā Latvijā.
Pašķirstot ziņu arhīvus līdz 2014. gada 7. novembrim, atklājas Citadeles investoru saraksts (šā saraksta publiskojamais variants), kura galvgalī atradies bijušais ASV Federālo rezervju bankas vadītājs Pols Volkers un ēģiptiešu miljardieris Nasevs Saviris. Pamācoši, ka Tuvajos Austrumos par Latvijas komercbankām ļaudis izrādās interesējušies, bet Latvijā par Tuvo Austrumu bankām un baņķieriem nezina neko.
