VEF zīmols nav pazudis kopā ar miljoniem tranzistoru un telefoniem, uz kuriem VEF firmas zīme tika likta miljoniem reižu gadā.
Ja strīds starp labo ulmaņlaiku un labo padomjlaiku faniem sāktu tuvoties kautiņam, tad jāsteidzas pateikt burvju vārdiņu VEF. Tas šos ļaudis ne gluži nomierinās, bet samierinās vismaz vienu ar otru, jo viņi varēs apvienot spēkus (balsis) un pateikt vienu un to pašu par tagadējiem laikiem. Viņiem taču ir droši zināms, ka tagad tautsaimniecība Latvijas Republikā ir vispār iznīcināta un VEF ir šīs iznīcības iemiesojums un simbols jeb zīmols. Tā, lūk, jau atradies viens no tagadējiem izmantojumiem zīmolam VEF bez paša VEF kā rūpnīcas un kā produkcijas, ko šajā rūpnīcā ražoja. Ja apstākļi pat vairāk nekā simt gadu garumā (var arī precīzāk, ka 132 gadu garumā) būtu iegrozījušies tā, lai nekāds VEF Latvijā neparādītos vai pazustu tikpat ātri un plašākai sabiedrībai nemanāmi, kā pazudušas daudzas labas lietas, tad tiktu meklēts un atrasts cits objekts, uz kā uzstatīt savas bēdas par zudušo Latviju, t.i., par divām un pat vairāk nekā divām dažādām zudušajām Latvijām.
Kas sasniegts, sekojot mirāžai
Starp zudušajām Latvijām jāierindo arī tās mirāžas, kuru virzienā miljoniem cilvēku Latvijā - jā, praktiski visi, kas Latvijā dzīvoja, - soļoja Atmodas gadu manifestācijās un demonstrācijās. Pie Brīvības pieminekļa un Daugavmalā, uz Brāļu kapiem un Mežaparku cilvēki gāja kopā, bet domāja arī par to, kā katrs no viņiem dosies pie sava uzņēmuma kases un saņems ne vairs, kā toreiz jau drīkstēja skaļi pateikt, koka rubļus, bet valūtu. Cik neticams tobrīd izklausītos paredzējums par algas izmaksāšanu caur kontu bankā, tik pārliecinoši bija nostāsti, ka izredzētajiem jau maksā algu ASV dolāros un ka nebūs nemaz tik grūti pievienoties šo cilvēku pulkam. Cilvēki ticēja, ka ar visā pasaulē pieprasītajiem VEF tranzistoriem (pārnesot uz radioaparāta apzīmējumu tās detaļas nosaukumu, kuras ieviešana savulaik padarīja radioaparātus portatīvus), telefoniem un telefoncentrālēm Latvija nopelnīs vēl labāk, nekā ulmaņlaikos nopelnīja ar bekoncūkām un sviestu. Kopumā ņemot, šie sapņi ir piepildījušies, jo lats bija brīvi konvertējams jebkurā valūtā kopš pirmās tā atjaunošanas dienas 1993. gada 5. martā, bet tagad eiro pats par sevi ir pasaules mēroga valūta.
Jau gadu desmitiem Latvijas iedzīvotāji bauda tiesības uz valūtu kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Viņiem nav iemeslu kuru katru brīdi pētīt, kā īsti līdz viņiem nonāk valūta valstī, kur nav vairs to uzņēmumu, kuri Atmodas gados izskatījās pēc pašiem jaudīgākajiem sūkņiem valūtas iegūšanai no pasaules tirgus. Vēl tālāk ir nobāzts jautājums, vai tieši VEF principā varēja vai principā nevarēja kaut vai tikai paviesoties pasaules tirgū tā, kā tas izdevās uz gumijas zābaku ražošanas bāzes izaugušajai somu firmai Nokia ar mobilajiem telefoniem. Kāpēc VEF neattapās ražot šādus telefonus kā savu klasisko telefonu un tranzistoru hibrīdus?
Domāja viens, var domāt visi
Ir Latvijā cilvēki vai vismaz viens konkrēts cilvēks, kurš domā un domā, kāpēc ar VEF notika tā, kā notika. Tas ir viens no bijušajiem VEF darbiniekiem, turklāt gudrākais no viņiem visiem - uzņēmuma Latvijas Mobilais telefons (LMT) prezidents Juris Binde. Pērngad biznesa žurnāls Kapitāls pagodināja viņu ar speciālā pētījumā iegūtiem rezultātiem, ka viņš ir pašam sev nepiederošu uzņēmumu visilgāk vadošais cilvēks, kāds vispār jebkad dzīvojis vai dzīvo Latvijā. Vai nu vispār nevienam, vai tikai viņam «vēlreiz jāuzdod.. noteikti jau daudzreiz uzdotais jautājums - kāpēc VEF neturpināja pastāvēt?». Jautājums šeit vārds vārdā ņemts no žurnāla SestDiena 2017. gada 10.-16. februāra numura, kurā, protams, dota arī J. Bindes atbilde, ka «vienas atbildes nav». No vienas puses, «VEF varēja pastāvēt - protams, ne tādā formā un ar tādiem apjomiem kā padomju laikā. Globālās konkurences apstākļos ražošanas struktūra bija jāmaina, bet to varēja izdarīt». No otras puses, «neatradās neviens līderis, kurš šo lietu varētu pārņemt un novest līdz galam». Uz pašsaprotamo jautājumu, kāpēc «jūs nevarējāt uzņemties šāda līdera lomu?», sekoja atbilde, ka atkal no vienas puses tā, un no citas puses citādi: «Es tajā laikā jau strādāju LMT», bet tomēr «zināma saikne bija - Vefā bija ļoti spēcīga Tautas frontes grupa, man bija uzdots vadīt Tautsaimniecības komiteju, kurā analizējām riska faktorus neatkarības atgūšanas periodā. Tur iezīmējām arī iespējamos VEF attīstības virzienus. Ar toreizējo VEF vadību mums bija garas, sarežģītas, bet produktīvas diskusijas. Diemžēl drīz pēc tam VEF ģenerāldirektors Ivars Bražis aizgāja pensijā, un viņa pēcteči šādam radikālam solim nebija gatavi.»
Skarbāk sakot, jau Ivars Bražis nebija gatavs izvilkt uzņēmumu no tās bēdu lejas, kādu viņš daudz vēlāk aprakstīja ar LMT atbalstu 2013. gadā izdotajā grāmatā Minoksa mantinieki. Turpat uzskaitīti daudzi un dažādi plāni, projekti vai vismaz cerības, kā saglabāt VEF vai vismaz kaut ko no VEF, bet katrs mēģinājums beidzies ar kārtējo apstiprinājumu, ka nē - ka nevar ne to, ne to, ne to. Bet - varbūt tomēr varēja, ja būtu darīts vēl kas cits vai savādāk darīts tas, ko mēģināja izdarīt? Šādi jautājumi nav atstājušies ne no 1933. gadā dzimušā I. Braža, ne no J. Bindes un nupat kā materializējušies vēl daudz izvērstākā jautājumu un atbilžu spēlē uz kopā vairāk nekā tūkstoš lappusēm divsējumu darbā Nezūdošās vērtības. VEF vēsture un mantojums - 100 gadi. Tādējādi katram interesentam pavērta pieeja tik bagātīgam faktu materiālam, ka viņš pats var kaut vai tikai sev pašam dot un pamatot atbildi uz jautājumu, vai VEF varēja vai nevarēja pastāvēt atbilstoši J. Bindes jau priekšā pateiktajai formulai, ka pastāvēšana būtu iespējama «ne tādā formā un ar tādiem apjomiem kā padomju laikā».
Simtgade ir, simtgades būs
Tātad - šogad VEF šogad svin 100 gadu jubileju vai, precīzāk sakot, izmanto iespēju svinēt 100 gadu jubileju. Tik tiešām, kāpēc gan laist garām izdevību kaut ko nosvinēt atbilstoši tam VEF vēstures traktējumam, kas maksimāli koncentrētā versijā izlasāms piemiņas plāksnē, kāda jau pārdesmit gadus piestiprināta pie fasādes kādreizējai VEF ēkai Brīvības ielā: «1919. gada 10. jūnijā ar pasta un telegrāfa pārvaldes priekšnieka rīkojumu Aleksandrs Tīpainis izveidoja un vadīja Pasta un Telegrāfa Galvenās darbnīcas galvenajā pasta ēkā Aspazijas bulvārī...» Lai iet tieši 10. jūnijs, pat ja saprotams, ka vienā konkrētā dienā nebija iespējams izveidot ne darbnīcas, ne darbnīciņas, kurās «trūka darbarīku un materiālu, daudzus darbarīkus PTVGD darbinieki izgatavoja paši» utt. Šis pusteikums pārkopēts nevis no milzīgā Nezūdošajās vērtībās... iekļautā faktu blāķa, bet no VEF simtgades elektroniskā pārskata, kādu bez maksas vai citiem apgrūtinājumiem piedāvā VEF Kultūras pils. Šajā pilī 5. jūnijā I. Bražis un J. Binde ar domubiedriem atvēra Nezūdošās vērtības..., un ap to pašu laiku publikai nodota tika VEF Kultūras pilī esošā VEF vēstures muzeja un Latvijas Nacionālā arhīva sagatavotā virtuālā izstāde VEF 100. Pieeja tai atveras līdz ar VEF Kultūras pils mājaslapu.
Virtuālajā VEF vēstures izklāstā, kur ilustrācijām ne mazāks svars kā tekstam, sīkāk raksturoti tie soļi, kas noveda VEF līdz VEF. Tīri telpiskā nozīmē tā bija pārcelšanās vispirms no pasta ēkas (vēlāk Padomju armija izmeta no šīs ēkas pastu un pielāgoja telpas flotes personāla apmācīšanai, taču vēlāk atdeva telpas toreizējai Latvijas Valsts universitātei) uz bijušā lombarda ēku Pārdaugavā, Skolas ielā, kur tagad Valsts vēstures arhīvs, un tad atkal 1928. gadā pretējā virzienā uz tagadējo Brīvības ielu 214. Vēl bija vajadzīgs laiks, līdz beidzot 1932. gadā piņķerīgi nosauktās PTVGD un pēc tam par tikpat piņķerīgi pārsauktās PTDGD (atbilstoši virsvaldes pārsaukšanai par departamentu) kļuva par Valsts Elektrotehnisko Fabriku (VEF). Ja būs vēlēšanās, tad VEF simtgades svinēšanu varēsim atkārtot arī 2028. un 2032. gadā, jo iegansti tam ir.
VEF slavai uzradies mantinieks
Vēl citu materiālu kopu zem virsraksta VEF vēsture piedāvā šaurā lokā plaši pazīstamais uzņēmums Mikrotīkls jeb, lai būtu vieglāk uztverams visās nelatviešu valodās, MikroTik. Tas šaurajā sakaru tehnoloģiju zinātāju lokā atzīts par VEF faktisko mantinieku. Uzņēmums neražo neko plaša patēriņa veikalos nopērkamu, bet toties zināmu visā pasaulē starp tiem uzņēmumiem un speciālistiem, kuri vai nu ražo, vai uzstāda bezvadu sakaru ierīces. Arī šādas ierīces MikroTik neražo, bet toties konstruē gan šādas ierīces, kuras pēc MikroTik pasūtījumiem ražo daudzi uzņēmumi visā pasaulē, gan to saslēgumu shēmas. Valsts ieņēmumu dienesta sagatavotajā pārskatā par 2018. gada nodokļu maksātājiem Latvijā Mikrotīkls ar 12,4 miljonu eiro nomaksu nopelnījis 68. vietu starp vairāk nekā 162 tūkstošiem uzņēmumu, no kuriem VID pērn centies vispār kaut ko iekasēt. Mikrotīklā pērn strādājuši 249 cilvēki. Viegli izrēķināt, ka katrs no viņiem valstij nodrošinājis caurmērā gandrīz 50 tūkstošus eiro caur uzņēmumu, neskaitot viņu privāto patēriņu un valsts ieņēmumus no tiem uzņēmumiem, kuri izpilda Mikrotīkla pasūtījumus Latvijā. 1996. gadā dibinātais Mikrotīkls un tā izaugsme par Latvijas mērogā pamanāmiem lielumiem kļuva ap 2014. gadu, kad uzņēmums un tā līdzīpašnieki Arnis Riekstiņš un Džons Tallijs (John Martin Tully, amerikānis, kurš pagājušā gadsimta 90. gadu vidū ieradies Latvijā noskaidrot, vai te nevar pārdot kaut ko no ASV ražotās sakaru tehnikas) tika aicināti uz visām nodokļu maksātāju, darba devēju u.tml. godināšanām, kādas vien Latvijā tiek piekoptas. Uz to pašu laiku attiecas uzņēmuma lēmums savu biroju, t.i., konstruktoru biroju utt. ierīkot nekur citur kā tajā ēkā, bijusi pati pirmā visā VEF ēku kompleksā. Rīdziniekiem un noteikti arī lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju to viegli iedomāties līdz ar zibensmetēja Zeva statuju ēkas fasādē. Ar to Mikrotīkls tik tiešām ir nopelnījis ne tikai vietu VEF vēsturē, bet arī tiesības paust savu šīs vēstures versiju, kas atrodama interneta adresē https://vef.mikrotik.com/vesture/.
Skats no globalizācijas viļņa virsotnes
Pa globalizācijas viļņu virsotnēm sērfojošais MikroTik pamatoti atgādina par VEF iekļaušanos ne mazāk kā visas Eiropas industrializācijā. Šādā kontekstā VEF vēsture sākas ar 1887. gadā veiktu darījumu, kurā Vācijas uzņēmuma Siemens & Halske pārstāvis Henrihs Detmans nopircis Krievijas impērijas pilsētas Rīgas tuvumā daļēji apbūvētu zemes gabalu pie Pēterburgas šosejas un 1888. gadā ierīkojis tur elektrisko lampu ražotni. Bizness gājis no rokas un devis iespēju 1896. gadā uzbūvēt pilnīgi jaunu, nu jau tiešām Krievu-Baltijas elektrotehniskās rūpnīcas korpusu ar jau minēto Zevu priekšplānā un iekārtām elektrības ģeneratoru ražošanai. Arī tas noticis pietiekami veiksmīgi, tāpēc vieni vācieši atpirkuši rūpnīcu no H. Detmana 1898. gadā un pārdevuši nākamajiem vāciešiem 1904. gadā. Tādējādi vēlākais VEF bija kļuvis par vācu koncerna AEG Krievijas filiāles sastāvdaļu. Par šā perioda zīmi palikusi joprojām augstākā celtne VEF teritorijā. Tūlīt pēc tam sākās Pirmais pasaules karš, un Krievija nebūt nebija ar mieru atstāt vācu uzņēmumu vācu armijai, kas patiešām ieņēma Rīgu 1917. gadā. No rūpnīcas tad palikuši tikai korpusi, bet lielākā daļa iekārtu jau darbojušās Harkovā. Par dzīvības atgriešanos pagājušā gadsimta 20. gadu beigās pirms tam gadus piecpadsmit tukšajos rūpnīcas korpusos jau iepriekš teikts. Sekoja padomju okupācija, tad atgriešanās AEG sastāvā uz vācu okupācijas brītiņu un tad atkal padomju okupācijas laiks, kura beigas atzīmējamas ne vien ar varenajām Atmodas demonstrācijām, bet arī milzīgu ugunsgrēku VEF ēkās, no kurām vairākas uz savu atjaunošanu gaidījušas līdz pēdējam laikam.
Rūpnīca nodega tad, kad vairs tikai nomināli pastāvošajā Padomju Savienībā drīkstēja gan informēt par ugunsgrēka faktu, gan arī moralizēt, kā to darīja laikraksts Rīgas Balss 1989. gada 19. jūnija numurā: «Šis ugunsgrēks VEF ir it kā vēl vienas mīnas ar laika degli sprādziens, kas valstī sprāgst metodiski un diemžēl iepriekšparedzami. Katastrofas kļuvušas par likumsakarību, jo «kur plāns, tur plīst», un mēs zinām, ka «plāns» ir visur.» Lai cik tas skanētu dziļdomīgi, tā nav ne toreiz, ne tagad joprojām nezināmā atbilde, kāpēc un kā (galvenais - tīšām vai netīšām) izcēlās gandrīz kā VEF dibināšanas gadskārtai, ja vadāmies pēc pašreiz, bet ne toreiz populārākās VEF vēstures versijas, pieskaņots ugunsgrēks 1989. gada 18. jūnijā, togad svētdienā.