Tieslietu ministrs Jānis Bordāns atradis sev labu sabiedroto un veidu, kā varbūt tomēr iekustināt Latvijas Republikas ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera atlaišanu.
Vai nu tā sagadījies, vai J. Bordānam izdevies to nokārtot, ka viņš ir saņēmis vēstuli no kādas oficiāli neatklājamas firmas, kas sūdzējusies par Latvijas tiesībsargājošo iestāžu bezdarbību ekonomisko noziegumu un jo īpaši noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izmeklēšanā un vainīgo sodīšanā. «Tieslietu ministrijā konkrētais dokuments pēc satura tiek izskatīts Iesniegumu likuma kontekstā. Minētais likums aizliedz valsts pārvaldes iestādēm atklāt iesniedzēja identitāti. Lai izvairītos no nekorektu pieņēmumu publiskošanas, informējam, ka tā ir juridiska persona, nevis fiziska persona. Adresāts ir tieslietu ministrs. Tieslietu ministrija sniegs atbildes likumā noteiktajā kārtībā,» Tieslietu ministrija atbildēja uz Neatkarīgās jautājumiem, kas, kad, kam un par ko sūdzējies un ko J. Bordāns un ministrija tagad darīs. Tomēr J. Bordāns un tieši tāpat arī viņa noslēpumainais sarakstes partneris ir ieinteresēti, lai sabiedrība par šo saraksti vispār uzzinātu un iespējami daudz interesētos. Caur aģentūru LETA tika noplūdinātas vajadzīgās ziņas, kuru patiesumu Tieslietu ministrija atzīst klusējot.
Noziegumu neizmeklēšanas hronika
J. Bordānam adresētā vēstule ir kārtējais investīciju kompānijas Hermitage Capital Management (Hermitage) un tās saimnieka Bila Braudera uznāciens Latvijā. Vēstules izsūtīšanas vai saņemšanas datumi atklāti netiek, bet 4. jūlijā LETA vēstules saturu pārstāstīja sīki un smalki. Vēstulē norādīts, ka tieši 2012. gadā 30. jūlijā Hermitage jau vērsusies pie Latvijas atbildīgajām iestādēm, jo kompānija bija konstatējusi, kā 19 miljoni ASV dolāru (16,84 miljoni eiro) no kopumā 230 miljonu dolāru (203,86 miljoni eiro) lielās naudas atmazgāšanas shēmas, kuru atklāja vēlāk Krievijas cietumā mirušais Hermitage jurists Sergejs Magņitskis, ir tikuši atmazgāti sešās Latvijas bankās, izmantojot 16 dažādus kontus. Pilnīgi nemaz nereaģēt uz šādu vēstījumu Latvija nevarēja atļauties, jo kampaņai saistībā ar S. Magņitski bija milzīgs vēriens. 2012. gada 14. decembrī toreizējais ASV prezidents Baraks Obama parakstīja īpašu Magņitska likumu, kas ļauj ASV varas iestādēm uzlikt arestu aizdomās par cilvēktiesību pārkāpumiem turēto Krievijas amatpersonu aktīviem. Atbalstu šim likumam pauda dažādas Eiropas Savienības institūcijas. Latvija iekļāvās šajā kampaņā ar 2012. gada novembrī sāktu kriminālprocesu par Hermitage uzrādītajiem faktiem, bet ar to arī viss beidzās. Hermitage nav dabūjusi cietušā statusu un līdz ar to arī nekādu pieeju septiņus gadus ilgās izmeklēšana rezultātiem. Skaidrāk sakot, nav bijusi iespēja sekot un mēģināt nepieļaut to, ka Latvijas policija visu šo laiku centusies no izmeklēšanas veikšanas izvairīties. 2016. un 2018. gadā Hermitage papildinājusi savu iesniegumu ar norādēm uz naudas mazgāšanu caur 430 kontiem 14 Latvijas bankās. Šīs ziņas Latvijas izmeklēšanas iestāžu rīcībā neko nemainīja. Latvijas varas iestādes neveica nekādas izmeklēšanas darbības, nearestēja aizdomīgo naudu Latvijas komercbankās un nevajāja to īpašniekus. No tā visa izdarīts secinājums, ka tagad Latvijai ne tikai jāreaģē uz Hermitage sniegtajām ziņām, bet arī jāķeras pie Ģenerālprokuratūras bezdarbības izmeklēšanas.
Nav tālas amata termiņu beigas
Apvainojumi Ģenerālprokuratūrai ir tieši tas, kas vajadzīgs J. Bordānam, kurš pirms pāris mēnešiem nāca klajā ar aicinājumu izvērtēt ģenerālprokurora Ē. Kalnmeiera atbilstību ieņemamajam amatam. Valdošās koalīcijas partneri valdībā J. Bordānu ignorēja. Viņam tomēr izdevās jūnija vidū savākt 39 Saeimas deputātu parakstītu pieprasījumu Augstākajai tiesai, lai tā pārbauda E. Kalnmeiera darbu. Atbilstoši likumā noteiktai procedūrai un terminoloģijai, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs ir 27. jūnijā pilnvarojis Augstākās tiesas tiesnesi Mariku Senkāni veikt «ģenerālprokurora Ē. Kalnmeiera atlaišanas pamatu izvērtēšanu» līdz 16. septembrim. Tomēr I. Bičkoviča publiskie izteikumi par J. Bordāna iniciatīvu ļauj minēt, vai šāda pārbaude nekļūs par tikpat formālu pasākumu kā policijas 2012. gadā uzsāktais kriminālprocess. Šajā gadījumā pārbaužu imitācijai nebūs vajadzīgi daudzi gadi. Ir tikai jānovilcina laiks līdz nākamā gada pavasarim, kad pārbaudei vairs nebūs nekādas nozīmes. Proti, gan Ē. Kalnmeieram, gan I. Bičkovičam beigsies otrie un tāpēc vairs neatjaunojamie pilnvaru termiņi, kuru pienākšana ļauj cilvēkiem atstāt amatus ar iespējami lielāko godu. Tomēr J. Bordāna un B. Braudera tandēms vismaz izskatās spējīgs šos plānus izjaukt. Šā gada 6. marta Neatkarīgās publikācijā Uz Swedbank notēmē smago artilēriju jau ir paskaidrots, kas savulaik notika ar S. Magņitski un kāpēc Latvijai ļoti nopietni jāuzņem viss, ko saka un dara B. Brauders: «2019. gadā Latvijā situācija iegrozījusies tā, ka visām Latvijas iestādēm jāizmeklē vienalga cik seni finanšu pārkāpumi vismaz tad, ja to prasa B. Brauders.»
Laiku maiņa Latvijā
Principiāli atšķiras varas iestāžu dažādā reakcija uz B. Braudera pirmo uznācienu 2012. gadā un vairākkārtējo publisko atgādināšanu par sevi kopš šā gada sākuma.
J. gada septembrī ne aģentūrai LETA, bet TV3 raidījumam Nekā personīga bija uzticēts izskaidrot sabiedrībai, kāpēc arī Latvija ir vainīga par S. Magņitska ciešanām un nāvi, ko veicinājusi Rietumu bankas, Trasta komercbankas, Baltie Trust Bank, Paritāte, Baltic International bank un Aizkraukles bankas līdzdalība S. Magņitska atmaskotajās Krievijas naudas mazgātāju afērās. Hermitage jau 2012. gada pavasarī par to bija informējusi Ģenerālprokuratūru, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Prokuratūra materiālus pārsūtījusi policijai, kas atļāvusies atbildēt skaidri un gaiši, ka ar tik seniem laikiem kā 2007. gads nekrāmēsies. Kad S. Magņitska vārdā nosaucamā kampaņa pieņēmās spēkā, policijai nācās savu oficiālo nostāju mainīt. Tātad - nevis publiski atteikties ierosināt kriminālprocesu, bet ierosināt kriminālprocesu tieši tāpēc, lai būtu iegansts nevienam neko neteikt par tā izmeklēšanas noslēpumiem (turēt noslēpumā vienu vienīgu noslēpumu, ka nekāda izmeklēšana nenotiek). Policija, prokuratūra un valsts iestādes kopumā līdz pēdējam - līdz 2018. gada 14. februārim - turējās pie pārliecības, ka valstij jāveicina un jāsargā jebkādas naudas aprite caur Latvijas komercbankām kā viens no nedaudzajiem naudas avotiem valsts aparāta uzturēšanai. Viņu spītīgā nevēlēšanās ņemt vērā brīdinājumus noveda pie ASV Finanšu ministrijas paziņojuma par Latviju, ka šeit augstākās valsts amatpersonas ņemot kukuļus par līdzdalību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā. Amerikāņi gan nevienu vainīgu Latvijas amatpersonu nav vārdā nosaukuši līdz šim brīdim. Viņiem pietiek ar to, ka amatpersonas tagad gan publiski, gan aizkulisēs mēģina novelt vainu viena uz otru. Pagaidām lielākie cietēji grēkāžu meklēšanas kampaņā ir Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas atlaistie vadītāji un ABLV Bank īpašnieki, bet nervozēt nākas vēl daudziem un Ē. Kalnmeieram to skaitā.
J. Bordāns savā komentārā par Hermitage vēstuli izvairās saukt vārdā Ē. Kalnmeieru, bet veic viņa aplenkšanas manevrus. Pirmkārt, publiski apliecina, ka Ģenerālprokuratūrai tik tiešam jau ilgus gadus tikusi sniegta informācija par lielām naudas atmazgāšanas shēmām «ar konkrētiem faktiem par bankām un uzņēmumiem, summām un banku kontiem», bet tam visam nav bijuši nekādi rezultāti. Otrkārt, ka Ministru kabinets ir atbalstījis Tieslietu ministrijas prasību veikt revīziju saistībā ar finanšu noziegumu izmeklēšanu un iztiesāšanu. Ja tāda revīzija tiešām notiks, tā aizraksies arī līdz Ē. Kalnmeieram neatkarīgi no I. Bičkoviča.
J. Bordāna rīcība bija oficiāla paskaidrojumu prasīšana no Hermitage vēstulē minētajām iestādēm ar Ģenerālprokuratūru priekšgalā. Sarakstei starp iestādēm likums atvēl ilgāku laiku, bet Ģenerālprokuratūra jau pasteigusies publiski paziņot, ka ar S. Magņitska vārdu saistītajai lietai tur esot noteikta prioritāte. Tātad - septiņus gadus pieskata par prioritāti atzītas un pavisam konkrētas lietas izmeklēšanu, kas tik ilgā laikā nav devusi pilnīgi nekādus rezultātus. Jautājums, cik rezultatīva varētu būt to lietu izmeklēšana, kurām Ģenerālprokuratūras vērtējumā prioritātes statusa nav. Atbilde ir tikpat skaidra kā šis retoriskais jautājums. Skaidrības nav par galveno jautājumu, uz kuru amatpersonu rēķina tiks apmierināts gan no ārzemēm, gan uz vietas izteiktais pieprasījums vismaz radīt iespaidu par dažu grēkāžu atrašanu un sodīšanu.
