Kaķi maisā pērk kaķi maisā

 
KĀ VAR NESOLĪT? Grigorijs Guseļņikovs pēc Norvik bankas nopirkšanas Latvijā publiski parādījās 2014. gada 10. janvārī ar solījumiem, ka piecu gadu laikā banka kļūšot par vienu no vadošajām universālajām bankām Latvijā, ka 2018. gadā tā būšot starp piecām lielākajām pēc klientu skaita, lielākā pēc filiāļu tīkla un labākā pēc klientu apkalpošanas kvalitātes un inovācijām ©Egons Ansbergs/ F64 Photo Agency

PNB bankas īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs paziņojis, ka pārdevis banku vārdā nenosauktiem «investoriem no Eiropas un ASV».

Tagad tas jau kļuvis par ikdienu, ka ļoti svarīgas informācijas izplatīšanai vairs nav vajadzīgi oficiāli paziņojumi. Pietiek ar to, ko uzņēmumu vai arī valstu vadītāji ieraksta savos privātajos sociālo tīklu kontos. G. Guseļņikova ieraksts ir, lūk, šāds: «Viss dzīvē kādreiz beidzas! Šonedēļ es un manas ģimenes locekļi pārdevām savas PNB bankas akcijas investoriem no Eiropas un ASV. Esmu pārliecināts - jaunie bankas akcionāri spēs atrast banku biznesa izaugsmes punktus Baltijā. Milzīgs paldies, un vēlu turpmākus panākumus visai bankas komandai!»

Kopš tā brīža nedēļas jau nomainījušās, bet jauna informācija par darījumu nav nākusi. Tādam klusumam ir legāls pamats, jo banku īpašnieku maiņa ir jāsaskaņo banku uzraudzības iestādē. Konkrētajā gadījumā tā ir Eiropas Centrālā banka. Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) no PNB bankas uzraudzīšanas atbrīvojusies ar norādi uz interešu konflikta draudiem, kopš banka iesūdzējusi tiesā Latvijas valsti par to, ka valsts tieši FKTK personā esot traucējusi bankas darbībai. Saskaņošanas procedūras var ilgt divus mēnešus. Līdz ar to korekti būtu teikt, ka G. Guseļņikova ģimene nevis banku pārdevusi, bet atradusi bankai pircēju, kas uzņēmies saistības banku tiešām nopirkt, ja vien viņam to atļaus. Nostāsti par šādu procedūru veikšanu pauž, ka publiska ziņošana par darījumu notiekot tikai tad, kad uzraugs jau izteicis neoficiālu atbalstu darījuma noformēšanai. Neoficiālā atbalsta noformēšana par oficiālu lēmumu prasa laiku līdz diviem mēnešiem. Ja nekāda atbalsta nav, tad var notikt tā, kā Latvijā notika ar Trasta komercbanku. Toreiz tikai skaidrojumos par lēmumu banku likvidēt parādījās informācija par mēģinājumiem banku glābt ar īpašnieku nomaiņas palīdzību, bet jauno īpašnieku kandidatūras nav apmierinājušas FKTK.

Vairākus gadus ilgst strīds par to, vai PNB banka strādā ar zaudējumiem tāpēc, ka FKTK apgrūtina tās darbu ar dažādām prasībām, kādas netiek izteiktas citām bankām, vai arī FKTK uzliek papildu pienākumus PNB bankai un tās īpašniekiem tāpēc, lai mazinātu bankas zaudējumu radītos riskus, ka banka var bankrotēt. 2017. gadā Starptautiskais investīciju strīdu izskatīšanas centrs (International Centre for Settlement of Investment Disputes) pieņēma izskatīšanai PNB bankas un G. Guseļņikova ģimenes prasību pret Latvijas valsti par «negodīgu, patvaļīgu, nepareizi motivētu un nepamatotu regulatīvu pieeju, ko attiecībā pret banku īstenojušas Latvijas iestādes». Pagājušā gada sākumā G. Guseļņikovs izmantoja Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšanu sakarā ar apsūdzību par kukuļu saņemšanu no Trasta komercbankas akcionāriem, lai sāktu publiski skaidrot, ko īsti nozīmē bankas sūdzība par Latviju. Proti, ka I. Rimšēvičs it kā mēģinājis izspiest, it kā tiešām izspiedis kukuļus arī no viņa. Kopš radušās šaubas, vai prokuratūrai izdosies pierādīt kukuļņemšanu no Trasta komercbankas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki sākuši apvienot lietderīgo ar patīkamo - liecību ievākšanu no G. Guseļņikova ar braukāšanu uz Londonu, jo Latvijā G. Guseļņikovs apņēmies savu kāju nespert.

I. Rimšēvičs tagad dēvē G. Guseļņikova darbošanos Latvijā par labi izplānotu afēru. Arī tas izklausās ticami, tikai nebūtu šāda afēra iespējama bez Latvijas valsts amatpersonu atbalsta. Drīzāk nepamatota kā pamatota šķiet 2013. gada decembrī izsniegtā atļauja Krievijas Vjatka Bank īpašniekam G. Guseļņikovam pārņemt toreizējo Norvik banku, bet Latvija nebūt nav vienīgā, kas pieņem tādus lēmumus. 2013. gadā G. Guseļņikovs bija jau iekārtojis sevi Londonā par investīciju fonda G2 Capital Partners īpašnieku un vadītāju. Drīz vien Norvik bankas nauda ar FKTK saskaņojumu tika ieguldīta, nopērkot 97,75% Vjatka Bank akciju, bet pagājušā gada sākumā veica pretējas darbības, kuru rezultātā G. Guseļņikovs atguva īpašumtiesības uz Vjatka Bank bez Latvijas Norvik bankas starpniecības. Turpu un šurpu dzenātajai naudai bija diezgan liels nobirums, kas tādos gadījumos gaidāms un pašsaprotams. Citiem vārdiem sakot, banka iegrāmatoja lielus un aizvien lielākus zaudējumus. 2018. gada aprīlī, kad bankām pēc likuma jāiesniedz auditēti gada pārskati, Norvik banka atzina 44 miljonu eiro zaudējumus 2017. gadā un kopējos uzkrātos zaudējumus 85 miljonu eiro apmērā. Norvik bankas pārsaukšana par PNB banku bija nekas vairāk kā vienas un tās pašas bankas augošo zaudējumu summas aizsegšana aiz divām izkārtnēm, mēģinot radīt iespaidu, ka katrai no šīm bankām zaudējumi nav graujoši lieli.

Auditēta pārskata par 2018. gadu tagadējai PNB bankai nav joprojām, tāpēc oficiāli banka ir kā maisā ielikts kaķis. Dīvaini, ka kāds tādu preci pērk, bet toties nemaz nav dīvaini, ka šādas bankas pircēji atklātībā nepiesakās. Tagadējās PNB bankas pārsauktās bankas īpašnieku maiņa atkārto motīvus, kas Latvijā jau pazīstami kopš bankas Citadele pārdošanas un bankas Luminor izveidošanas. Tas vairs neradītu ne mazāko izbrīnu, ja PNB bankas pārdošanas gadījumā tās pircēji tik un tā paliks publiski nezināmi. Bez avota norādes un pamatojuma ir izteikti pieņēmumi, ka bankas jaunie īpašnieki tiesāšanos ar Latviju izbeigšot.

Publiski zināmais par PNB banku rada tādu dīvainu iespaidu, ka naudas zaudēšana ir tās biznesa plāna sastāvdaļa. Auditētā 2018. gada pārskata bankai nav, bet savus ceturkšņa pārskatus tā ir publicējusi. Un, lūk, pagājušā gada 4. ceturkšņa pārskatu banka iesāk ar vārdiem, ka «galvenais notikums bankas darbībā bija tās nosaukuma maiņa», kas reģistrēta 9. novembrī, bet tālāk norādītais «PNB Banka 4. ceturkšņa finanšu rezultāts - zaudējumi 5,1 miljons eiro» bankai ir pavisam mazsvarīgs. Bankai pietiek ar to, ka, kā teikts ceturkšņa pārskatā, «4. ceturksnī PNB Banka izstrādāja īpašu pakalpojumu Latvijas maznodrošinātajiem iedzīvotājiem, kas ļauj saņemt pašvaldību piešķirtos pabalstus un to saņemšanai nepieciešamos konta izrakstus par pazeminātu cenu vai pat bez maksas», ka «arī 4. ceturksnī PNB Banka Latvijas biznesa vadītāji personīgi sveica bankas klientus - simtgadniekus viņu lielajā jubilejā» un ka bankas darbinieki pavada savu laiku, nevis sniedzot bankas pakalpojumus, bet «jau otro gadu pēc kārtas ir izveidojusies tradīcija bankas senioru-konsultantu kolektīvam kopā ar aktīvākajiem senioriem no Latvijas Pensionāru federācijas kopīgi gatavot Ziemassvētku dāvanas» un «gada nogalē PNB Banka darbinieki piedalījās pašu iniciētā projektā ar atbalstu aprūpes centra Kalupe iemītniekiem». Un tas tiešām ir visiem pieejams bankas, nevis labdarības organizācijas darba pārskats!

Šogad bankā nekas nav mainījies. Pārskatā par šā gada 1. ceturksni vēstīts, ka «2019. gadu PNB Banka ir iesākusi mierīgi, uzsākot jaunu sociālo projektu un turpinot iepriekš uzsāktās aktivitātes», kuru rezultātā «bankas finanšu rezultāts - zaudējumi 1505 tūkst. eiro apjomā» (zaudējumi mazliet virs 1,5 miljoniem eiro). Šādas bankas pirkšanai noticēt tikpat grūti kā bankas pastāvēšanai, bet - banka pastāv vismaz tādā nozīmē, ka Latvijas valsts iestādes to atzīst par tieši tādu pašu banku kā visas citas bankas.