Dzīvokļu cenas padomju laiku blokmājās Rīgā iemieso stabilitāti, kas tagadējos laikos ir sinonīms lēnam pieaugumam.
Lēnā cenu celšanās līdzinās ēku celšanai no dzelzsbetona. Proti, tiklīdz katrs nākamais cenu stāvs uzcelts, tā tas sastingst. Cenām vairs nekad nevajadzētu kļūt zemākām, bet lēnās izaugsmes griesti nav saskatāmi.
Pārliecībai par praktiski neierobežotu cenu celšanās periodu vajadzētu padarīt dzīvokļus par ļoti pievilcīgiem ieguldījumu objektiem. Tomēr cenu celšanās lēnais temps signalizē, ka īstenībā tā nenotiek. Cilvēki ļoti pamatoti spriež, ka atšķirībā no dzīvokļu cenām blokmājās nestabilas var izrādīties pašas blokmājas.
Līdzīga veida prātojumi attiecas arī uz eiro. Jā, dzīvokļu cenas aug ļoti pieticīgi, bet šāds pieaugums vienā vai dažos tirdzniecības segmentos negarantē paša eiro stabilitāti. Visu šo apsvērumu summa stimulē cilvēkus drīzāk patērēt nekā ieguldīt jebkur. Makroekonomiskie rādītāji atspoguļo patērēšanu kā ekonomisko aktivitāti un tādējādi ļauj apgalvot, ka tiek sasniegti mērķi, kuru dēļ Eiropas Centrālā banka jau gadus piecus meklē un atrod aizvien jaunus veidus, kā palaist apritē pašas nodrukātos eiro.
