Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.
- Pēc jūsu publiskās lekcijas maija beigās vienā no pirmajiem komentāriem vietnē makroekonomika.lv bija jautājums - ja viss ar ekonomiku ir tik rožaini, tad kāpēc cilvēki joprojām aizbrauc no Latvijas?
- To nosaka divi būtiski faktori. Pirmais - cilvēkiem ir iespēja aizbraukt. Mēs esam daļa no ES, un visiem ir garantēta brīva darbaspēka kustība. Tas dod cilvēkiem iespēju strādāt citur, un šo iespēju nevajag novērtēt par zemu. Tas ir personīgās brīvības jautājums. Galu galā daļai Latvijas pilsoņu šāda iespēja bija viens no galvenajiem argumentiem, balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā. Otrkārt. Cilvēki aizbrauc tāpēc, ka ir ienākuma līmeņa atšķirības. Pēdējos 25 gados, lai gan ar kāpumiem un kritumiem, Latvijas ekonomikas izaugsmes temps bija ļoti labs, viens no straujākajiem Centrālajā un Austrumu Eiropā, taču nepietiekams, lai strauji izlīdzinātu ienākumu līmeni. Latvijas ekonomikas sākuma punkts bija pietiekami zems, lai, neskatoties uz kāpumu, ienākumu nevienlīdzība un atpalicība no ES vidējā saglabātos. Ja ir brīva darbaspēka kustība, tad tas ļauj cilvēkiem aizbraukt uz valsti, kurā ienākumu līmenis ir krietni augstāks. Tomēr, ienākumu līmenim augot, motivācija braukt prom samazinās gan Latvijā, gan citās Baltijas valstīs. Piemēram Igaunijā migrācija uz Somiju sākotnēji arī bija ļoti liela, bet, ienākumu līmenim pieaugot, iedzīvotāju plūsmas ārā no Igaunijas samazinājās, un tagad migrācijas saldo ir tuvu nullei.
- Daudzos Latvijas novados migrācija samazinās, jo vairāk nav kam aizbraukt. Paliek vecāka gadagājuma ļaudis, tie, kam ir darbs vai nodarbošanās un bērni. Pārējie jau ir aizbraukuši uz ārzemēm vai pārcēlušies uz Rīgu. Vairs nav kam aizbraukt.
- Tas ir viens no faktoriem. Ja raugāmies uz migrācijas plūsmu, tad redzam divus lielus starpvalstu migrācijas posmus. Pirmais bija 2004. un 2005. gadā, kad mēs iestājamies ES un atvērās robežas. Otrs bija krīzes saasinājuma laikā, kad Latvijā nebija darba un bija grūti izdzīvot. Tāpēc liela daļa no tiem, kas varēja un gribēja izbraukt, jau ir izbraukuši. Taču, ekonomikai augot pietiekami strauji, ja augs gan ienākumi, gan samazināsies iespēju atšķirības, vēlme - īpaši jauniešiem - braukt prom būs mazāka, bet vēlēšanās atgriezties - cerams, lielāka.
- Ja mēs pieejam formāli, tad gadā pēc iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas, kas stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, IKP samazinājās aptuveni par 20%. Protams, tā laika ekonomisko krīzi neizraisīja administratīvi teritoriālā reforma, bet, tā kā reforma sakrita ar krīzes sākumu, administratīvi teritoriālās reformas dēļ krīzes sociālās sekas izvērtās krietni smagākas. Krīzes grūtākajā brīdī vara tika attālināta no vietējiem iedzīvotājiem, samazinot iespēju precīzāk risināt krīzes izraisītās sociālās problēmas lauku pagastos. Ja tagad ekonomikas lejupejošais cikls sakritīs ar jauno administratīvi teritoriālo reformu, tad tas atkal pasliktinās ekonomisko grūtību sociālās sekas. Vai pašlaik ir īstais brīdis reformai, kas attālinās varu no vietējiem iedzīvotājiem?
- Jūs tā interesanti salikāt kopā šos faktorus. Protams, iepriekšējā administratīvi teritoriālā reforma neizraisīja krīzi. No iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas pieredzes ir jāsecina, ka šādas reformas ir jāveic laikos, kad notiek ekonomikas augšupeja. Tad ir vieglāk. Ir vieglāk radīt jaunas darba vietas, ir vieglāk palielināt ienākumus. Svarīgas un vitāli nepieciešamas reformas ir vieglāk veikt laikā, kad ekonomika aug. Taču viena no Latvijas (un ne tikai mūsu) problēmām ir tā, ka laikos, kad ekonomika aug, nav vēlmes veikt grūtas izvēles. Līdz ar to krīzes laikā ir spiediens sākt reformas, jo nedarīt vairs nevar. Ja vērtējam pašreizējo situāciju, tad ir pēdējais brīdis kaut ko tādu sākt. Te gan jāmin viena būtiska lieta. Proti, ir jārunā nevis par krīzi, bet ekonomikas cikliskumu - par ekonomikas ciklisku kāpumu un kritumu maiņu. Iepriekšējā krīze Latvijā bija superrecesija. Tādu atkārtot pārskatāmā nākotnē nav iespējams. Galvenā atšķirība starp Latvijas ekonomiku tolaik un pašlaik ir tā, ka pašlaik parādu saistību apjoms un kreditēšanas apjomi ir relatīvi zemi. Nav kredītu burbuļa, kas varētu plīst. Līdz ar to nebūtu jādomā, ka pie nākamās ekonomikas sabremzēšanās atkārtotos kaut kas apmēros līdzīgs tam, kas notika 2009. gadā. Pašlaik tam nav pamata. Ekonomika augs lēnāk vai nedaudz sarausies, bet runāt par 20% lielu IKP kritumu vai 20% bezdarbu nudien nav pamata.
Pašreizējā biznesa cikla izaugsmes posms ir jau diezgan ilgs. Lai gan ekonomiskās izaugsmes temps mazinās, Latvijas ekonomika turpina augt. Ja kāda reforma ar ietekmi vidējā un ilgā termiņā Latvijas ekonomikai ir nepieciešama, tad labāk to ir sākt tagad, nevis laikā, kad izaugsmes vairs nav. Kad ekonomika vairs neaug, kad sāk pieaugt bezdarbs, tad reformas būs politiski un sociāli krietni grūtāk īstenojamas. Sarežģītas lietas ir jāveic tagad.
- Šobrīd globālo ekonomikas sabremzēšanos var pastiprināt ASV aizsāktie tirdzniecībā kari un nezināmais par Lielbritānijas izstāšanos no ES, kas noteikti ekonomikai nedos plusa zīmi. Ja Latvija būs spiesta iesaistīties ASV pusē, nosakot ķīniešu tehnoloģiju aizliegumus, tad tas noteikti uz kādu laiku aizkavēs investīcijas IT sektorā un tehnoloģiju nomaiņu. Izskatās, ka ekonomikas sabremzēšanās sakrīt ar diviem lieliem globāliem ekonomiskiem satricinājumiem.
- Jā! Pašreizējās pārmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā var palielināt ekonomikas cikla svārstību amplitūdu. Tas ir neapšaubāmi. Latvija kā maza un atvērta ekonomika to jutīs gan tieši, gan netieši. Tirdzniecības karu ietekme būs negatīva, jo Latvijas vissvarīgākais ārējās tirdzniecības partneris - eirozona un ES - arī ir atvērta, uz eksporta vērsta ekonomika. Ja iespējas eksportēt samazināsies vai tiks apgrūtinātas, tad tas ne mums, ne mūsu eksporta tirgiem par labu nenāks. Pagaidām uz Latviju būtiska tieša ietekme no ASV un Ķīnas tirdzniecības ierobežojumiem nav jūtama. Tomēr jau tagad var pamanīt netiešu ietekmi. Vācijas apstrādes rūpniecība šogad ir krietni lēnāka nekā pērn. Tas attiecas ne tikai uz Vācijas autorūpniecību, bet arī uz citām nozarēm. Ja raugāmies uz pasauli, tad redzam, ka izaugsme jau kļūst lēnāka, un kādā brīdī tā apstāsies. Jautājams - cik strauji, dziļi un ilgi. Sabremzēšanās nekad nav patīkama, bet jāsaprot, ka ekonomikas cikliska attīstība ir normāla lieta.
- Latvijas eksports uz ASV un Ķīnu nav īpaši nozīmīgs, bet kā tiks ietekmēta Latvija, ja tirdzniecības nesaskaņas skars Latvijas lielākos eksporta partnerus?
- Kaut vai Zviedrijas piemērs. Zviedrija nav Latvijai lielākais, bet apjomu ziņā arvien svarīgs eksporta partneris. Savukārt Zviedrijai viens no lielākajiem tirdzniecības partneriem ir ASV. Ja Zviedrijai būs problēmas, tad Zviedrija no mums iepirks mazākus preču un pakalpojumu apjomus un problēmas izjutīsim arī mēs. Tas pats attiecas uz Vāciju. Ja Vācijā saražotajiem auto tiks noteikti augtāki tarifi to eksportam uz ASV, tad tas nozīmēs, ka vispirms problēmas ietekmēs Vācijas ekonomiku, bet pēc tam skars arī mūsu eksportētājus un tautsaimniecību kopumā. Starpvalstu saites visām ekonomikām ir ļoti ciešas. Tāpēc arī Latvijai labais laiks ir jāizmanto, lai mūsu ekonomika kļūtu noturīgāka pret krīzēm un lai mēs labāk spētu piemēroties dažādām pārmaiņām globālajā vidē. Un tas ir stāsts par jau daudzkārt pieminēto ražīguma pieaugumu.
- Kāda šajā ekonomikas ciklā būtu valsts ienākumu un izdevumu optimālā stratēģija?
- Pirmkārt, mazai un atvērtai ekonomikai atbildīga fiskāla politika ir kā apdrošināšanas polise grūtiem laikiem. Latvijas valdības parāds pašlaik ir apmēram 40% no IKP. Tas nav nedz ļoti liels, nedz ļoti mazs. Ja tas būtu virs 60%, tad pārsniegtu Māstrihtas kritērijus un, saskaņā ar ES noteikumiem, Latvijai parāda apjoms būtu pārāk liels un tas būtu jāsamazina. Pirms iepriekšējas krīzes Latvijas parāds bija aptuveni 10% no IKP. Viena kārtīga krīze, un parāda lielums no 10% pieauga līdz 40% no IKP. Tas nozīmē, ka mazai un atvērtai ekonomikai ir jo vairāk jābūt piesardzīgai attiecībā uz valsts parāda apjomu.
Otrkārt. Valdības parāds un vadības riska līmenis vienmēr nosaka riska līmeni visiem uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Ja valdības risks finanšu tirgos tiks novērtēts augstu, tad par to būs jāmaksā ne tikai iedzīvotājiem ar saviem nodokļiem, bet arī visiem uzņēmumiem un iedzīvotājiem, dārgāk maksājot par saviem kredītiem. Mans mudinājums ir saglabāt piesardzīgu fiskālo politiku. Izaugsmes laikā ir jāveido valsts budžets bez deficīta vai ar pārpalikumu. Tas palīdzēs grūtus laikus pārvarēt vieglāk.
- Kādas fiskālās sekas būs Igaunijas valdības lēmumam samazināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem? Tas samazinās Latvijas budžeta ieņēmumus un arī ietekmēs nodarbinātību Igaunijas pierobežā.
- Šim jautājumam ļoti svarīgi ir atcerēties vēsturi. Igaunija pieļāva kļūdu ar akcīzes celšanas tempu. Trīs gadu laikā Igaunijā akcīzes nodokļa likme alum palielinājusies vairāk nekā divas reizes, savukārt pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem, tajā skaitā stiprajiem, likme palielināta par trešdaļu. Līdzšinējā paritāte Baltijas valstu starpā tika izjaukta, jo Igaunija aizskrēja pārāk tālu. Latvijā tas radīja biznesa iespējas. Tika būvēti veikali, kuri guva ienākumus uz igauņu un somu pircēju rēķina. Tagad Igaunija ir atzinusi, ka iepriekšējais kāpums bija pārāk straujš. Tā labo pieļauto kļūdu un samazina akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem. Jaunais nodoklis Igaunijā tik un tā būs lielāks nekā Latvijā, bet starpība vairs nebūs tik liela un vairs īpaši neatmaksāsies braukt uz Latviju, lai iepirktu alkoholiskos dzērienus. Pašreiz Latvijai nevajadzētu iesaistīties cenu karā. Igaunija vienkārši izlaboja savu kļūdu. Otrs svarīgs aspekts ir, ka, kaut Baltijas valstis oficiāli nav saskaņojušas akcīzes nodokļa likmes alkoholiskajiem dzērieniem, tomēr kopš 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem izveidojās tāda kā nerakstīta loģika. Igaunijā vienmēr alkoholiskajiem dzērieniem akcīzes nodoklis bija augstāks nekā Latvijā, kamēr Lietuvā tas bija zemāks nekā Latvijā. Tas saistīts ar to, ka Igaunijai kaimiņos ir Somija, kurā ir salīdzinoši ļoti augsts cenu līmenis, bet Lietuvai - Polija, kur kopējais cenu līmenis parasti ir bijis zemāks. Ieguvēji bija tie, kas dzīvoja robežu tuvumā un varēja iepirkties, kur lētāk. Baltijas valstis bez īpašas vienošanās piekopa politiku, kas neizraisīja masveidīgu pircēju kustību vienas vai otras robežas virzienā. Šādas pieejas turpinājums Baltijas valstīm būtu ideāls ilgtermiņa risinājums. Var īpaši nevienoties. Katra valsts var pieņemt savus lēmumus, vadoties no kaimiņu valstu rīcības un ieplānotajiem lēmumiem.
Cits jautājums - ko darīt ar industriju, kas jau ir izveidota, lai apkalpotu kaimiņu valstu pircējus. Tas diemžēl ir finansiāli sāpīgs jautājums.
Ja igauņi vairs nebrauks uz Latviju pirkt alkoholiskos dzērienus, tad nodokļu ienākumi, protams, samazināsies, un budžeta veidotājiem būs jārēķina, cik liela ir šo pārmaiņu fiskālā ietekme.
- Varbūt būtu saprātīgi, ja pēc šogad jau notikušajām varas maiņām (jauni prezidenti Lietuvā un Latvijā, jauna valdība Igaunijā) Baltijas valstis varētu vienoties nesākt alkoholisko dzērienu akcīzes karu.
- Valdības var gan vienoties oficiāli, gan, kā jau minēju, pieņemt savus lēmumus, vērojot kaimiņu valstu izpratni un rīcību, lai neveidotos konflikti un galu galā kopējās likmes nenodzītu pārāk zemu, no kā ciestu visu valstu budžeti. Igaunijas pieļautā kļūda izjauca līdzsvaru, taču tagad varam atgriezties pie iepriekšējā līdzsvara. Ja pēc Igaunijas lēmuma pārējās Baltijas valstis sāks samazināt savus akcīzes nodokļus, tad beigu beigās var zaudēt visu triju valstu budžeti (nemaz nerunājot par iedzīvotāju veselību).
- Aptaujas par ēnu ekonomikas lielumu uzrāda pretēju tendenci, salīdzinot ar nodokļu iekasēšanas apjomiem. Nodokļi tiek iekasēti vairāk par IKP pieaugumu, un tas varētu liecināt nevis par strauju ēnu ekonomikas pieaugumu, bet gan par pretēju tendenci. Kā jūs vērtējat to, kas notiek ar ēnu ekonomiku?
- Vispirms jau ēnu ekonomikai nav vienotas definīcijas. Tā ir kā sniega cilvēks. Mēs redzam kaut kādas pēdas sniegā un no tām mēģinām izsecināt, kāds sniega cilvēks izskatās. Tā kā definīcija nav vienota, uz atšķirīgā veidā iegūtiem cipariem arī jāskatās kā uz iespējamiem vērtējumiem, nevis gala patiesību. Ja analizējam nodokļu iekasēšanu, tad jāņem vērā, ka nodokļu sistēma nav nemainīga. Tajā visu laiku kaut kas mainās, un iespējams, ka nodokļos iekasē vairāk nevis tāpēc, ka samazinās ēnu ekonomika, bet gan tāpēc, ka mainās ar nodokļiem apliekamo objektu struktūra. Otrkārt. Nodokļu ieņēmumu pieaugums ir jāsalīdzina ar nominālo IKP, ar IKP faktiskajās cenās, nevis ar reālo jeb IKP nemainīgās cenās. Nodokļus iekasē no nominālā IKP. Proti, nodokļu ieņēmumos svarīga ir arī inflācija. Pērn nominālā IKP kāpums bija 9,2%, kas veidojas no reālā IKP kāpuma nemainīgās cenās plus cenu līmeņa izmaiņas jeb inflācija, kamēr nodokļu ieņēmumu kāpums bija 8%. Tātad pērn ekonomika auga straujāk par nodokļu ieņēmumiem, bet plaisa nemaz nebija tik liela. Tomēr, ņemot vērā pret aplokšņu algām vērstos pasākumus, ēnu ekonomikai vajadzētu samazināties straujāk. Bet tam var būt arī tīri matemātisks skaidrojums. Piemēram, būvniecības nozares straujais kāpums, kur jau tradicionāli tiek uzskatīts, ka aplokšņu algām ir visai liela ietekme. Pērn šī nozare pieauga par vairāk nekā 20% jeb turpat piecas reizes straujāk nekā ekonomika kopumā. Pat tad, ja katrā nozarē ēnu ekonomika samazinājās, tajā skaitā arī būvniecībā, ņemot vērā, ka būvniecības īpatsvars ekonomikā pieauga, tīri matemātiski varēja pieaugt arī kopējais ēnu ekonomikas īpatsvars ekonomikā kopumā.
VID novērojumi rāda, ka ēnu ekonomika samazinās, bet ļoti, ļoti lēni. Savukārt Saukas kunga pētījums rāda, ka kādās nozarēs ēnu ekonomika palielinās. Taču abos gadījums tiek mērīts kaut kas cits un mērījumi nav tieši salīdzināmi. Gala secinājums no tā visa ir, ka Latvijā pagājušajā gadā nav notikusi strauja ēnu ekonomikas samazināšanās.
Jāatgādina, ka liela ēnu ekonomikas daļa rada ļoti negatīvas sekas attiecībā uz ekonomikas izaugsmi. Latvijas iekšējais tirgus ir mazs. Ilgstoši strauji var augt tikai ar eksporta pieaugumu. Uzņēmumi, kuri ir labi iekļāvušies ēnu ekonomikā, cenšas palikt nelieli un nemanāmi, lai VID tos nevar noķert. Šādiem uzņēmumiem ir grūtāk aizņemties, tiem ir ļoti grūti vai pat neiespējami iekļauties globālajās piegāžu ķēdēs utt. Pārāk liels ēnu ekonomikas apjoms veido ļoti zemus griestus ekonomiskai izaugsmei, kas nākotnē var izpausties arī kā negatīvas sociālas sekas, tostarp veicinot iedzīvotāju aizceļošanu.
- Iepriekšējo krīzi Latvija pārvarēja, nebūdama eirozonā. Valstis, kuras nav pievienojušās eirozonai, var pārvarēt ekonomikas lejupejošo līkni, īstenojot patstāvīgu monetāro politiku. Latvija kā eirozonas dalībvalsts tā rīkoties nevar. Kādi ir Latvijai pieejamie instrumenti iespējamās krīzes gadījumā?
- Latvija 2008. un 2009. gadā oficiāli vēl nebija pievienojusies eirozonai, bet Latvijas uzņēmumi un iedzīvotāji ar savu ekonomisko darbību pēc būtības jau bija pievienojušies eirozonai. Parādsaistību lielākā daļa bija eiro, uzkrājumi bija latos, aktīvi un pasīvi nebija sabalansēti. Tādā situācijā lata nedevalvēšana un iestāšanās eirozonā, manuprāt, bija pareiza izvēle. Savukārt pašlaik dalība eirozonā mums dod vairākas priekšrocības. Vispirms - vairs nav valūtas riska, kredītu likmes gan valdībai, gan uzņēmumiem, gan privātpersonām ir krietni zemākas, nekā tās būtu ārpus eiro. Dalība eirozonā un ECB pašreizējā ekonomiku atbalstošā monetārā politika Latvijai valsts parāda procentu maksājumos ļauj ietaupīt aptuveni 200 miljonus eiro gadā. Dalība banku savienībā nozīmē lielāku finanšu sistēmas drošību krīzes gadījumā. Tomēr tas, ka lētāka nauda var Latvijai palīdzēt vieglāk pārvarēt iespējamās krīzes vai grūtības, nenozīmē, ka kāds cits mūsu vietā padarīs mūsu pašu darbus. Dalība eirozonā sniedz virkni iespēju un palielina stabilitāti, bet mums pašiem būs jāatrisina visas aktuālās ilgtermiņa problēmas. Mums pašiem vajadzēs uzlabot iedzīvotāju prasmes, demogrāfiju, veselības kvalitāti, reģionālo ietvaru utt. Mums ir jāturpina gudri strādāt ar slapju pieri, lai ekonomika un ienākumi augtu. Neviens par velti mums debesmannu nepiegadās.
