Nodokļu konsultants: Skaidras naudas ierobežošana draud ar tiesvedībām

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Audita, nodokļu, grāmatvedības un finanšu konsultāciju biroja BDO Latvia vadošais partneris Jānis Zelmenis.

- Kāds ir jūsu viedoklis par pārmaiņām skaidras naudas apritē? Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija virza uz galīgo lasījumu likuma grozījumus, nosakot, ka ikvienai personai uz Latvijas robežas ir pienākums deklarēt skaidru naudu, ja summa pārsniedz 10 000 eiro, kā arī tiek gatavotas likuma izmaiņas, nosakot 20% naudas sodu tiem, kas to nedarīs. Kā šis pārmaiņas izskatās ES kontekstā?

- Izskatās, ka mēs Latviju veidojam kā mazu bantustānu Eiropas Savienības austrumu nostūrī. Skaidras naudas režīmi ES ir dažādi. Ierobežojumu darījumos ar skaidru naudu nav Austrijā, Kiprā, Igaunijā, Somijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Luksemburgā, Maltā, Lielbritānijā un Zviedrijā. Savukārt septiņpadsmit ES dalībvalstīs ir noteikti zināmi ierobežojumi darījumiem ar skaidru naudu. Parasti skaidras naudas ierobežojumi ir stingrāki attiecībā uz juridiskām personām, bet mazāk stingri fizisko personu savstarpējiem norēķiniem. Taču īpaši skaidras naudas darījumu aizliegumi, kas attiecas uz konkrētām preču grupām, ir visai reti. Beļģijā, piemēram, ir aizliegti skaidras naudas darījumi ar nekustamajiem īpašumiem. Latvijā ir ieviests aizliegums iegādāties auto par skaidru naudu. Tajā pašā laikā aizlieguma pirkt auto par skaidru naudu nav ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Vācijā.

Ierobežojot skaidras naudas pārvietošanu pāri robežām, tiek ierobežota brīvā kapitāla kustība. Šādiem ierobežojumiem pieaugot un uzkrājoties, valdībām, bet jo īpaši Latvijas valdībai, vajadzētu sākt gatavoties tiesvedības darbiem ES līmenī. Latvijā vispār tiek veidota policejiska valsts, kurā visdažādākie ierobežojumi mistiskā veidā tiek saistīti ar ēnu ekonomikas apkarošanu. Padomājiet, lielāko daļu ēnu ekonomikas veido PVN atmazgāšanas shēmas, bet PVN atmazgāšanas shēmās 90% darbību notiek caur banku pārskaitījumiem. Nauda pāriet no kompānijas A konta uz kompānijas B kontu, tad uz kompānijas C kontu, tad uz kompānijas E kontu un tā tālāk no vienas ES dalībvalsts uz citu. Kādā tālā ķēdes posmā tā guvums varbūt tiek izņemts skaidrā naudā. Pirms gadiem desmit šādu PVN karuseļa naudu Latvijā varēja izņemt skaidrā naudā. Tagad, pēdējo divu gadu laikā, Latvijā tas vairāk nav iespējams. Kad Latvija šo pakalpojumu ierobežoja, tas pārbāzējās uz Igauniju, kad to ierobežoja Igaunija, tad tas tagad ir aizklīdis uz citām ES dalībvalstīm.

Jautājums par to, kā tiks kontrolēta skaidras naudas kustība pāri Latvijas robežām, ir izvirzāms kaut vai tāpēc, ka Latvijas un Lietuvas, Latvijas un Igaunijas robeža netiek kontrolēta. Lai likuma normas pielietotu, tad kaut kādā veidā būs jāveic apjomīgas operatīvās darbības, jāizseko cilvēki un transportlīdzekļi, ar kuriem nauda tiek ievesta Latvijā. Es šaubos, vai Latvijas dienestu operatīvais darbs būs tik ļoti veiksmīgs. Spriežot pēc KNAB skandāliem, KNAB spēj noklausīties pat trīs gadus, bet nespēj no noklausītā materiāla iegūt kaut ko tik jēdzīgu, lai tiktu izveidota pamatota krimināllieta, kura noslēgtos ar notiesājošu spriedumu. Var jau būt, ka operatīvais darbs būs izcils un mēs patiešām spēsim identificēt tieši tos transportlīdzekļus, ar kuriem nauda tiek transportēta, kā arī spēsim tik precīzi noteikt robežas šķērsošanas laiku un vietu, ka visi potenciālie pārkāpēji tiks apturēti. Tikai - kā ir iespējams ar skaidras naudas ierobežojumiem apturēt shēmas, kurās 90% darbību notiek bezskaidrā naudā?

- Kādreiz cilvēkus biedēja ar nelabo, tagad Latvijas valdība nelabā vietā ļaudis un uzņēmējus iebiedē ar Moneyval, jo uzstāj, lai burts burtā tiktu izpildīti šīs struktūras ieteikumi. Manuprāt, kopš Latvija ir eirozonā, mums būtu vairāk jāuztraucas par norādījumiem no ECB, nevis jādara viss, lai izdabātu pseidovalstiskas struktūras ekspertiem.

- Vispirms ir jāsaprot, kas ir Moneyval. Tas ir oficiālais nosaukums Eiropas Padomes ekspertu komitejai naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējumam. Tā ir pa pusei valstiska, pa pusei sabiedriska struktūra. Tā ir organizācija, kas izsaka viedokli. Tā nav nedz Eiropas Komisija un pat ne ANO. Tas ir labi, ja viņi mūs paslavē, bet, ja neslavē, tā nav nekāda traģēdija. Pakārtot visu valsts ekonomisko politiku izdabāšanai vienai ekspertu grupai ir nepareizi. Es šogad piedalījos četru komercbanku auditā. Visās bankās lielākā problēma bija naudas atmazgāšanu ierobežojošās procedūras un juridiskie darbi. Vienai no bankām ir ļoti nepatīkama problēma - Francijā ir uzsākta krimināllieta. Līdz ar to man bija iespēja iedziļināties, kā notiek šāda krimināllietu uzsākšana. Tas, ko var saskatīt - veidojas ļoti bīstamas tendences, kas var skart burtiski ikvienu uzņēmumu un fizisku personu. Ikvienā demokrātiskā un tiesiskā valstī, arī Latvijā, ir izveidota savstarpēji noregulētu likumu sistēma - komerclikums, civillikums, nodokļu likumi u.c. Šajā sistēmā tiesu lēmumi ir jābalsta uz pierādījumiem, līgumiem, dokumentiem. Savukārt paralēli šai tiesiskajai sistēmai arvien lielāku spēku iegūst uz pilnīgi citiem pamatiem veidota sistēma, kas saucas «noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana». Šeit viss balstās uz aizdomām. Pārbauda aizdomas, veido aizdomīgu darījumu pazīmes utt. Juridiski saistošus lēmumus pieņem bez pierādījumu bāzes, tikai uz aizdomu pamata. Tā notika ABLV bankas gadījumā. Banka tika likvidēta tikai uz aizdomu pamata. Pietiek izteikt aizdomas, un tad neviens vairāk neko necenšas pierādīt. Kādiem cilvēkiem rodas aizdomas, bet, lai varētu notikt darbības operatīvā līmenī, uz aizdomu pamata ir obligāti jāierosina krimināllieta. Savukārt krimināllietās prokurori nemeklē pierādījumus, jo par galveno pierādījumu uzskata faktu, ka kaut kāds kontroles dienests kaut ko ir arestējis vai apturējis uz aizdomu pamata. Konta arests kļūst par galveno un vienīgo pierādījumu, kas pamato krimināllietu. Prokurori uzskata, ka nekas vairāk nav jāpierāda, lai gan konta arests notika tikai uz aizdomu pamata, kurās nebija pierādīts nekāds nozieguma sastāvs. Pietiek ar lēmumu par arestu, un neviens vairāk necenšas pierādīt vainu. Tas pats attiecas uz skaidras naudas ierobežojumiem. Kādam radās aizdomas, ka tieši skaidra nauda izraisa korupciju, un no tā tika izsecināts, ka skaidra nauda ir kaut kas noziedzīgs. Skaidra nauda var būt gan, gan. Tā ir līdzeklis gan legālām, gan nelegālām darbībām, tā nav pierādījums kaut kam noziedzīgam.

Līdz ar to es secinu, ka ir uzņemts virziens atteikties no nevainības prezumpcijas finanšu noziegumos. Manuprāt, izdabāšana Moneyval ir saistīta ar īstermiņa mērķiem.

Tagad ir notikusi pāreja uz datu aizsardzības direktīvas ieviešanu. Tagad par vien e-pasta aizsūtīšanu var draudēt neizmērojamas nepatikšanas. Tajā pašā laikā, no otras puses, pilnībā tiek kontrolēti visi naudas pārskaitījumi. Atcerēsimies, ka normas, kas tika noteiktas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumos, bija izņēmums, kas tika pieņemts pie noteiktiem apstākļiem 2002. gadā. Drīz jau būs divdesmit gadu, kopš izņēmums joprojām ir spēkā. Joprojām tiek deklarēts, ka terorisma draudi nav mazinājušies. Izskatās, ka izņēmums kļūst par pastāvīgu tiesību normu un apspiež citas demokrātiskās tiesības. Latvijas politiķi pinas pretrunās. Viņi apgalvo, ka skaidras naudas izskaušana ļaus uzvarēt ēnu ekonomiku. Neļaus. Cēloņi ir citi. Otrs. Dalība ES nozīmē ikvienai dalībvalstij garantēt četras brīvības, bet Latvijas ierobežojumi pārkāpj kapitāla kustības brīvību. Vācijas pilsoņiem tiek aizliegtas iespējas ierasties Latvijā, lai savu skaidru naudu investētu Latvijas ekonomikā. Turklāt arī Latvijas pilsoņus nedrīkst diskriminēt attiecībā pret to tiesību apjomu, kas atļauts Vācijas pilsonim. Skaidra nauda un darījumi ar skaidru naudu ir daļa no tām brīvībām, kas ir demokrātiskās sabiedrības pamats. Ir pēdējais laiks vienoties par sabiedriski pieņemamu līdzsvaru starp cilvēktiesībām, no vienas puses, ar sabiedrības drošību un likumpārkāpumu ierobežošanu, no otras puses.

Kaut kas līdzīgs pēc savas juridiskās būtības tika novērots Latvijas politikā pirms dažiem gadiem, kad SAB liedza cilvēkiem pielaidi valsts noslēpumam uz aizdomu pamata bez tiesībām to pārsūdzēt atklātā tiesā.

- Kā jūs vērtējat lielo nerezidentu aiziešanu no Latvijas komercbankām, kas notika pēdējā pusotra gada laikā?

- Es uz to raugos ar dalītām jūtām. Vislielākā nožēla ir par to, ka Latvijas baņķieri, advokāti, centrālā banka, finanšu nozares darbinieki un politiķi tā arī nespēja izveidot kvalitatīvu nerezidentus apkalpojošo finanšu sektoru ar augstu pievienoto vērtību. Latvija 20. gs. 90. gadu sākumā kļuva par naudas trenkātāju un tāda arī palika līdz pat 2018. gada februārim. Laikā, kad nerezidentu bizness Latvijā bija izaudzis līdz desmitiem miljardu līmenim, netika paaugstināta kvalitātes prasību latiņa. Nebija tā, ka banku sektors saņemtu pēkšņu brīdinājumu. Jau ilgstoši - desmit gadu - amerikāņi deva signālu pēc signāla: «Mums nepatīk, ka jūsu banku sektora apjomi ir tik lieli, ka jūs paši vairs nekontrolējat un nesaprotat, kas tajos notiek. Mums ik pa laikam no jūsu apjomiem rodas lielas nepatikšanas. Tāpēc mums ir lētāk jūs aizklapēt, nekā pieļaut, ka jūs ik pa laikam mums radāt nozīmīgas problēmas.» Tas tika teikts visai ilgstoši. Taču kopējā vienošanās par svarīgām un vajadzīgām izmaiņām daudzu miljardu lielajā nozarē nenotika.

Iespēja apvienot kopējas intereses tika palaista garām. Latvijas finanšu sektors nespēja pat pietuvoties Luksemburgas līmenim un tā arī nesasniedza Kipras līmeni. Latvijas finanšu sektors palika pirmā Parex maiņas punkta līmeni, bet ar greznākiem ofisiem. Latvijai ļoti svarīgā nozarē politiķi nespēja formulēt Latvijas nacionālās intereses un tās konsekventi realizēt. Par to vislielākās skumjas. Latvija palaida garām iespēju specializēties privātajos banku pakalpojumos, aktīvu pārvaldībā un sniegt kvalitatīvus nodokļu plānošanas pakalpojumus. Šīs specializācijas vairāk nav iespējamas. Turklāt ir jāsaprot, ka nerezidentu biznesa beigas iezīmēja nevis izmaiņas likumdošanā, bet gan gandrīz vienlaicīgs centrālās bankas prezidenta arests un otrās lielākās Latvija komercbankas aizvēršana tikai uz aizdomu pamata. Sektors tika sagrauts, bet atbildīgo nav. Sagraut ir viegli, bet kaut ko jaunu izveidot var tikai ar lielu darbu. Latvijas finanšu sektora izdevīgākie klienti pārgāja uz citām ES valstīm, un tie vairāk nav atgūstami. To, kas tika izdarīts, izlabot vairāk nav iespējams.

- Ja nerezidentu nauda bija visa ļaunuma sakne, tās Latvijā vairāk nav. Kas tagad ir lielākais ļaunums, pret kuru tiek vērsti jaunie ierobežojošie pasākumi?

- Vietējie uzņēmēji! Tiklīdz gestapo [Vācijas slepenpolicija Hitlera valdīšanas laikā] tiek izveidots, tas nevar palikt bez darba. Tad ir jāaiztur cilvēki, jāveic izsekošanas, jāģenerē aizdomu masa un aizdomas ir ilgi jāizmeklē. Nemitīgi ir jāizplata apgalvojumi, ka riski un briesmas kļūst arvien lielāki un lielāki. Vienlaikus, bet to var redzēt globālajās ziņās, lielāko valsts specdienesti noguļ un nespēj novērst terora aktus.

Lai ko apgalvotu, bet skaidras naudas apgrozījuma ierobežojumi Latvijā nekādā veidā nav saistāmi ar starptautiskā terorisma finansēšanu. Vara, kuru tagad ir ieguvuši attiecīgie dienesti, ir neiedomājami liela. Pret ikvienu no mums, tikai uz aizdomu pamata, var ierosināt krimināllietu, nobloķējot ikviena Latvijas iedzīvotāja bankas kontu. Ko tādā gadījumā šim cilvēkam iesākt? Skaidra nauda ir ierobežota. Ja tiek nobloķēts bankas konts, tad ar ko lai samaksā kaut vai rēķinu advokātiem, komunālajiem maksājumiem utt. Labi, ja ir bagāti draugi un radinieki, tad būs, kas samaksā, bet, ko darīt, ja nav?

Tad nulles vērtība ir Satversmē ierakstītajām tiesībām. Trakākais, ka pēc tam, kad uz aizdomu pamata safabricētā krimināllieta tiks izbeigta, neviens, neviens netaisās kompensēt zaudējumus, kuri radās nepamatoto un nepierādīto aizdomu dēļ.

Varbūt ir laiks, lai sāktu zinātniskus pētījumus par to, kā atrast līdzsvaru starp tiesībām un izņēmuma situācijā pieņemtajiem izņēmuma likumiem? Cik ilgi izņēmuma normas drīkstētu turpināties, un vai tās drīkst pārtapt par dominējošo likumdošanas regulējumu, kas noteiks mūsu turpmāko dzīvi? Šādā veidā demokrātiskā sabiedrībā tiek ieviests autoritatīvām un totalitārām iekārtām raksturīgs regulējums.

- Staļina laikā bēdīgi slavenais Kriminālkodeksa 58-6. pants - spiegošana - tika papildināts ar tādiem «noziegumiem» kā «aizdomas par spiegošanu» (подозрение в шпионаже), «nepierādīta spiegošana» (недоказанный шпионаж) un pat «sakari, kas izraisa aizdomas par spiegošanu» (связи, ведущие к подозрению в шпионаже). Tūkstošiem cilvēku 20. gs. četrdesmitajos gados tika notiesāti ar ieslodzījumu Sibīrijas nometnēs uz daudziem gadiem tikai uz aizdomu pamata. Sodi uz aizdomu pamata ir totalitāras iekārtas pazīmes.

- Ja demokrātiskā iekārtā tiek pieņemts lēmums kādu cilvēku noklausīties, tad tas ir neapšaubāms šā cilvēka tiesību pārkāpums, kas ir pieļaujams tikai tad, ja ir ļoti nopietns un pārliecinošs pamats, turklāt nevis vispār par jebkuru kaut vai mazāko kriminālpārkāpumu, bet tikai par noziegumu, kas rada ļoti lielu sabiedrības apdraudējumu. Tāpēc Latvijā šādas operatīvas darbības ir atļautas tikai sešus mēnešus un tikai ar Augstākās tiesas tiesneša atļauju, un tikai izņēmuma gadījumos. Latvijas nesenajā vēsturē bija gadījums, ka atļauja noklausīties (kas ir izņēmuma gadījums) tika pagarināta piecas vai sešas reizes, turklāt operatīvās darbības tika veiktas nevis pret vienu cilvēku, bet pret visiem, kas iegāja kādas viesnīcas numurā. Beigu beigās nekāds noziegums netika atklāts. Vai kaut viens, kas maldināja tiesu, ir saņēmis tiesiskai valstij atbilstošu sodu?

- Visi sarunu atšifrējumi tika piespēlēti kādam žurnālam, lai tā īpašnieki varētu labi nopelnīt. Pelnīja arī, drukāja pat speciālizlaidumu.

- Tad ir jautājums, cik tiesiskā valstī mēs dzīvojam?

- Tieši tas pats notika ASV. Īpašajam prokuroram Robertam Milleram bija jāizmeklē apsūdzības par to, ka Krievija palīdzēja ASV prezidenta velēšanās uzvarēt Donaldam Trampam. Tika iztērēti gandrīz 50 miljoni dolāru, izsūtītas 2800 pavēstes, veiktas 500 kratīšanas ar dokumentu un datu nesēju izņemšanu, nopratināti 500 liecinieki, veiktas milzīga apjoma operatīvās darbības, ieskaitot noklausīšanos un slepenu aģentu izmantošanu. Neko pierādīt neizdevās. Patiesībā, jau lietu sākot, bija skaidrs, ka nozīmīgas Krievijas ietekmes nav bijis, bet visas noklausīšanās un kratīšanas bija nepieciešamas, lai atrastu pierādījumus jebkuram kaut jel vismazākajam Donalda Trampa noziegumam, kuru varētu izmantot, lai uzsāktu impīčmenta procedūru. Tikai īpašajam prokuroram mandāts tika dots nevis, lai meklētu jebkuru kaut vissīkāko iespējamo noziegumu prezidenta apkārtnē, bet tikai tam, lai pārbaudītu aizdomas par Trampa nelegālajiem sakariem ar Krieviju.

- Ja Millera ziņojuma slepenā daļa tagad tiks iedota vienam medijam, tad patiešām viss būs tieši tā, kā notika Latvijā ar Rīdzenes sarunām. Latvijā KNAB noklausījās trīs gadus, bet nevienu krimināllietu, kas noslēgtos ar tiesas spriedumu, tā arī noformēt nespēja. Turklāt joprojām nav atklāts, kurš (kura) nozaga valsts noslēpumus saturošus dokumentus, lai tos nodotu publicēšanai.

- Varbūt Latvija ir vieta, kurā izmēģina jaunākās polittehnoloģiju metodes, pirms tās jau lielā mērogā īsteno Amerikā?

- Kaut kas līdzīgs izskatās. Man sirds sāp par to, ka esam tik sašķelti, ka trīsdesmit gadu veidojām sašķeltu valsti un tas nāk komplektā ar vārgu ekonomiku un nabadzību. Cilvēku uzticība savai zemei jau nerodas, pārsniedzot aizsardzības izdevumus virs 2% pret IKP. Cilvēku uzticību savai zemei un pārticību rada cilvēku kopums, kuri spēj radīt bagātību. Un es ceru, ka kaut kad pienāks brīdis, kad valsts sāks nevis apkarot skaidras naudas sīkākos darījumus, bet gan rūpēsies, lai Latvijā arvien vairāk būtu cilvēku, kas spēj radīt bagātību un kuru uzņēmība vienlaikus nodrošinās ar darbu un pārticību pārējo Latvijas ļaužu daļu.