Uzņēmēji prasa, ko dabūs no Briseles

Vairāki ļoti ticami nākamā Eiropas Parlamenta (EP) sasaukuma deputāti bija atsaukušies uz Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) aicinājumu diskusijas formātā izstāstīt, ko viņi turpmāk darīs Briselē tieši Latvijas uzņēmēju labā.

LTRK ar privātas organizācijas tiesībām bija no 16 vēlēšanām pieteiktajiem kandidātu sarakstiem izvēlējusies desmit, kuru pārstāvjus būtu vērts uzklausīt. Piedāvāto iespēju neizmantoja Latvijas Krievu savienība Tatjanas Ždanokas personā, un līdz diskusijas beigām tajā nepalika Saskaņas pārstāvis Andris Ameriks. Laikam gan pirmo reizi mūžā tik publiskā pasākumā piedalījās KPV LV deputātu kandidātu sarakstā ar 13. numuru ieliktā Zane Bērziņa. Turpretī vistitulētākais pasākuma dalībnieks bija tagadējais Eiropas Komisijas viceprezidents, iepriekš Latvijas Ministru prezidents un vēl iepriekš ministrs, pa starpu EP deputāts Valdis Dombrovskis (Jaunā Vienotība). Tālāk dilstošā aktuālo un agrāko titulu kolekcijas secībā jānosauc Roberts Zīle (Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK), Baiba Anda Rubesa (Attīstībai/Par!), Edvards Smiltēns (Latvijas Reģionu apvienība), Edgars Tavars (Zaļo un zemnieku savienība), Roberts Putnis (Progresīvie) un Gatis Eglītis (Jaunā konservatīvā partija). Pasākumu vadīja LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, un uzņēmēju atbildes komentēja vairāki LTRK padomes locekļi, sākot ar padomes priekšsēdētāju Aigaru Rostovski.

Astoņas Latvijai atvēlētās EP deputātu vietas ar šiem vai citiem kandidātu sarakstos iekļautajiem cilvēkiem tiks sadalītas atbilstoši nodoto balsu sadalījumam Latvijā kā vienā vēlēšanu apgabalā. Ja ievēlēšanas kārtība ir tāda, tad visiem deputātu kandidātiem jāstāsta, ka viņi paši vai citi viņu sarakstos iekļautie kandidāti būs tieši tie, kas visvairāk izdarīs šajā vēlēšanu apgabalā dzīvojošo cilvēku labā. Visbiežāk atkārtotais solījums no diskusijas dalībniekiem bija tāds, ka viņi nokaunināšot ES visas ES instances pēc kārtas par nevienlīdzību, pēc kādas tiek dalīti ES maksājumi lauksaimniekiem. Kāpēc Latvijas zemniekiem jāsaņem uz pusi mazāk nekā dažās citās valstīs? Vajag vai nu visiem vienādi, vai vairāk tieši mums, ar Z. Bērziņas atklāto pamatojumu, ka Latvijā uz viena hektāra zemes izaug mazāk nekā dienvidos, kur vismaz dažviet iespējams pat trīsreiz vākt ražu no viena un tā paša zemesgabala. Labi, ticēsim, ka nākamā EP sasaukuma deputāti saņems drosmi to pateikt ne vien saviem vēlētājiem, bet arī ārpus Latvijas. Visticamāk, ka viņi to tiešām pateiks, jo tās ir ierastas frāzes, kas nevienā ES naudas dalīšanas iestādē Briselē neizraisa ne pārsteigumu, ne sašutumu, ne pretsparu. Viens un tas pats jau sen tiek teikts gan EP deputātu, gan Latvijas valdības vadītāju un tālāk ministru un ierēdņu instancēs. Ļoti līdzīgs ir gadījums ar Kohēzijas fondu, no kura Latvija saņem mazāk nekā vajadzētu saņemt atbilstoši Latvijas politiķu nostāstiem. Kāpēc līdz šim nav ņemtas vērā Latvijas prasības, kas tika formulētas jau sarunās par Latvijas iestāšanos ES?

Atbilde nav tālu jāmeklē - tā tika atklāta turpat diskusijas gaitā. Ja mēs vienkāršotu ES naudas dalīšanas sistēmu līdz balsojumiem EP, tad Latvijai nevajadzētu saņemt nevienu eirocentu, jo kāpēc gan lai naudu Latvijai piešķirtu EK deputātu vairākums no iedzīvotāju skaita ziņā lielajām ES dalībvalstīm. Vai tad viņi nebūs solījuši vēlētājiem darboties tikai un vienīgi valstu iedzīvotāju labā? Līdz tādam rezultātam EP vajadzētu nonākt, ja visi jaunā EP deputāti būs tādi, par kādiem sevi centās pieteikt E. Tavars un E. Smiltēns. Neko daudz no viņiem neatpalika R. Zīle un G. Eglītis, bet līdzsvarotākā tonī arī V. Dombrovskis. Droši vien līdzīgi būtu izteikusies Z. Bērziņa, ja viņai veiktos raitāk ar izteikšanos, bet A. Ameriks pamanījās iztikt bez solījumiem beidzot tomēr pateikt skaidri un gaiši Eiropas Savienībai, kas Latvijai no savienības pienākas. Pretējas pozīcijas izaicinoši ieņēma R. Putnis un turpat līdzās arī B. A. Rubesa. It kā jau saprotams, ka ES ar savu EP izjuktu, tiklīdz visu valstu deleģētie deputāti un pārēji pārstāvji tikai prasītu no citiem un neielaistos sarunās par to, ko viņu valstis dos, bet vēlēšanu cīņā tomēr drošāk par došanu nerunāt. Lai vēlētāji izdomā paši, ka un kāpēc Latvijai nāksies piekāpties. Jautājums ir tikai par to, vai Latvija nosargās savu interešu minimumu. B. A. Rubesa atzīmēja, ka šo interešu izpratne mainās līdzi Latvijas valdību maiņai, bet citi pret to iebilda, jo visas Latvijas prasības ES tomēr var reducēt līdz prasībai saņemt vairāk naudas. Tāda prasība tiešām nav mainījusies, bet R. Zīle vairākkārt atkārtoja savu iemīļoto teicienu, ka velns slēpjas sīkumos. Ja Latvijas dalība ES ir lielā lieta, tad sīkums ir vairāki miljardi eiro, cik izmaksās Rail Baltica trase Latvijā. Nav ne drošības, ne vienprātības, vai ES apmaksāta Latvijas sašķelšana ar šo trasi būs laba vai slikta. Tikpat krasi piekritēji un noliedzēji atradīsies V. Dombrovskim, kurš solīja nepieļaut fiskālo bezatbildību, un Z. Bērziņai, kurai nepatīk viendzimuma pāru eksponēšanās.