Ieskats bankas Citadele organizētā diskusijā par riskiem, kādus Latvijā rada būvniecības apjoma straujais pieaugums.
Oficiālā versija par Latvijas būvniecību 2019. gada 1. ceturksnī vēsta par būvniecībā iztērētiem 354,8 miljoniem eiro un to daudzuma pieaugumu par 7,4% attiecībā pret pagājušā gada 1. ceturksni. +7,4% gadā paši par sevi satraukumu neradītu, bet tie sasniegti pret bāzi, kāda izveidojās pēc būvniecības apjoma pieauguma 2018. gada 1. ceturksnī par 35,7% pret attiecīgo periodu 2017. gadā un 2016. gadā - par 4,0% pret attiecīgo periodu 2015. gadā. Savukārt 2015. gada 1. ceturksnis ar kaut tikai -0,9% pret 2014. gada 1. ceturksni izrādījās kā mala bedrei - 21,7% dziļumā, kuras dibenu Latvija sasniedza 2016. gada 3. ceturksnī. Vēl tālāk atpakaļ skatoties, ir redzama 2009. gada 4. ceturkšņa būvniecības bedre -49,2% dziļumā pret to pašu ceturksni 2008. gadā. No šeit uzrādītajiem skaitļiem izriet divi atzinumi. Pirmkārt, ka tagadējais būvniecības kāpums ir patiešām straujš, jo šā gada +7,4% taču ietver sevī visu divos iepriekšējos gados sasniegto, kas padara vērtīgāku eiro izteiksmē katru šā gada pieauguma procentu. Otrkārt, ka jābrīnās būtu par tagadējā pieauguma pāreju mērenā pieaugumā, nevis straujā kritumā, kas Latvijā parasta lieta.
Oficiālās versijas skaitļiem ticēt nav pamata, ja tos producējusī Centrālā statistikas pārvalde izvēlējās šos skaitļus neaizstāvēt pēc Neatkarīgās 12. marta publikācijas Atklājas celtniecības cenu kāpums. Tajā gadījumā statistiķiem nāktos iebilst nevis avīzei, bet saviem darba un algas devējiem - Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam un finanšu ministram Jānim Reiram, kuri sarunās ar pašvaldību pārstāvjiem bija teikuši, ka valsts samazinās kredītus pašvaldībām, lai tās, savukārt, samazinātu būvdarbus, kas pēdējā gada laikā sadārdzinājušies par aptuveni trešo daļu. Tas nozīmē, ka būvdarbu faktiskais apjoms ir pieaudzis tikai nedaudz, bet statistiķu aprēķinātais būvizmaksu sadārdzinājums par 3-4% gadā un uz šāda pamata veiktā būvdarbu apjoma izteikšana salīdzināmās cenās ir meli, lai Latvijai būtu pamats atskaitīties Eiropas Komisijai par iekšzemes kopprodukta pieaugumu.
Diemžēl būvniecības faktiskā apjoma ne gluži niecīgais, bet nelielais pieaugums nevis mierina, bet satrauc vēl vairāk. Tas parāda Latvijas ekonomikas vārgumu jeb pakļāvību jebkurai ārējai ietekmei. Konkrētajā gadījumā tā ir pakļāvība Eiropas Savienības palīdzības fondu naudas ieplūdes grafikam. Iepriekšējā bedrē Latvijas būvniecība nonāca tajā brīdī, kad tika pārgrieztas atklāšanas lentītes pēdējiem objektiem, kas uzbūvēti par ES 2017.-2023. gada plānošanas perioda naudu. Tagad - 2019. gada maijā - jau saskatāmas beigas 2014.-2020. gada periodam. Mierina tas, ka šā perioda naudas tērēšana netiks apstādināta 2020. gada 31. decembrī, bet uztrauc tas, ka nākamā perioda naudas parādīsies nezin kad un nezin kādā apjomā. Vismaz šobrīd nesen ievēlētā Latvijas Saeima izskatās pēc prototipa šonedēļ ievēlamajam Eiropas Parlamentam. Tātad - būs ar skaļiem strīdiem aizpildīta vilcināšanās jebkuru lēmumu pieņemšanā. Latvija līdz vismaz formāli rīcībspējīgai valdībai nonāca nepilnos četros mēnešos pēc vēlēšanām, bet pārvaldes aparāta sakārtošana Eiropas Savienības plašumā var prasīt vēl daudz vairāk laika.
Atkarība no ES naudas Latvijai vispār un šejienes būvniecībai jo sevišķi bija viens no iemesliem, kāpēc Citadele vispār rīkoja diskusiju par būvniecības perspektīvām. Formālais iegansts pasākumam bija Citadeles un aptauju firmas SKDS veiktā uzņēmēju noskaņojuma pētījuma Citadele Index jaunākie rezultāti, pēc kuriem būvnieki ar 54,22 punktiem izrādījās paši optimistiskākie salīdzinājumā ar uzņēmējiem visās citās tautsaimniecības nozarēs. Iespaids tāds, ka būvnieki ir tik ļoti aizņemti ar naudas raušanu tieši šajā brīdī, ka nedomā pat par pārskatāmu nākotni, kad šīs iespējas izbeigsies. To pašu situāciju var aprakstīt ar vārdiem, ka būvnieki nedomā tāpēc, ka ir visu jau izdomājuši jeb vadās no pieredzes, ka, jā, būs kritums līdz pat būvdarbu un būvfirmu pastāvēšanas izbeigšanai. Varbūt arī saistības pret bankām tad paliks nenokārtotas.
Mārtiņš Āboliņš, bankas Citadele ekonomists:
- Būvniecības nozare banku kopējā kredītportfelī noslīdējusi no 4. uz 8. vietu. Nevar teikt, lai būvnieki vispār nenāk uz bankām runāt par kredītiem, bet lai rēķinās, ka banku īpašnieki nervozē, ka banku regulators liek izvirzīt stingras prasības kredītu nodrošinājumam un ka ES budžeta sarunas šķiet iesprūdušas.
Edmunds Valantis, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks:
- Ēku dzīves ciklā būvniecība veido 1/3 no kopējām izmaksām līdz ēku nojaukšanai. Tagad Latvijā būvē daudz, bet nav saprasti izaicinājumi tagadējo jaunbūvju uzturēšanai gadu desmitus un gadu simtus. Tās vietā resursi tiek novirzīti nākamajām jaunbūvēm. Ilūzijas, ka viss tāpat kārtībā, sabruks kopā ar ēkām vai tiltiem.
Andris Rāviņš, Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs:
- Protams, ka esam uzsēdušies uz Eiropas naudas adatas. Nauda nāk - ko tad vēl vajag? Vajag rūpīgāk izvērtēt, cik būvēt un kad būvēt. Cilvēkiem vajag, kur dzīvot, bet pašvaldība par ES naudu drīkst būvēt strūklakas. Dzīvojamais fonds jābūvē privātuzņēmējiem, bet viņus interesē projekti ar ienesīgumu 7-10 eiro par kvadrātmetru mēnesī. Nopelnīt tādai īres naudai cilvēki Latvijā nevar un aizbrauc uz turieni, kur var nopelnīt.
Armands Sviķis, ceļu un tiltu būvniecības uzņēmumu grupas A.C.B. operatīvais vadītājs:
- Pārstāvu būvniecības apakšnozari, kurai ES nauda beigsies ne 2020. gadā un vēlāk, bet šogad. Pēc tam būs jānodzīvo vēl vairāki gadi, līdz Latvijā sāks ienākt divi līdz četri miljardi eiro Rail Baltica būvēšanai. A.C.B. kā liels un sociāli atbildīgs uzņēmums nevarēs savus tūkstoš darbiniekus tā vienkārši atlaist tagad un dabūt atpakaļ tad, kad viņi būs vajadzīgi ES finansēto projektu izpildei.
