Nodokļa vietā ieviesta ziedošana
 
©Pixabay

Valstij nav informācijas ne par kādiem kapitālieguldījumiem, kuru dēļ valsts pārstājusi iekasēt uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) vairāk nekā pusmiljarda eiro vērtībā.

«Finanšu ministrijas rīcībā nav informācijas par Latvijas uzņēmēju veiktajiem kapitālieguldījumiem,» Neatkarīgajai rakstiski apliecināja ministrijas Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis, lai gan tieši kapitālieguldījumi ir nosaukti par nosacījumu, kas dod uzņēmumam tiesības nemaksāt UIN. Tagad valstij nav ne naudas, ne informācijas, kur tad nauda paliek. Valsts ieņēmumu dienests (VID) rakstiski izklāstīja, ko tas dara, t.i., nedara neko, lai noskaidrotu, kāpēc uzņēmēji pārtraukuši maksāt UIN. «Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums neparedz īpašas prasības par dokumentu noformēšanu (tajā skaitā rakstiska lēmuma noformēšanu) attiecībā uz ieguldījumu veikšanu uzņēmumā,» apgalvoja VID preses pārstāve Evita Teice-Mamaja.

Valsti uztur sociālie maksājumi

Nodokļu reformas rezultātā valsts ieņēmumi no UIN šā gada 1. ceturksnī sarukuši no 97 miljoniem tajā pašā 2018. gada periodā līdz mīnus 11 miljoniem. Jā, valsts ne tikai nav neko saņēmusi, bet turpinājusi atmaksāt uzņēmumiem iepriekš iekasētās UIN summas. Nodokļu reformas autori ar kaut ko tam līdzīgu jau bija rēķinājušies un samazinājuši UIN iekasēšanas 1. ceturkšņa plānu līdz tikai 13 miljoniem eiro. Protams, kritiens no +13 līdz -11 izskatās mazāk draudīgs nekā kritiens no +97 līdz -11, tomēr tāds vizuālais uzlabojums nemazina valdības grūtības izlocīties ar atrunām, ka naudas trūkuma dēļ valsts nevar atļauties to un nedarīs šito. Kaut ko darīt, t.i., kaut ko finansēt valdība tomēr ir spiesta. Rezultātā valsts pamatbudžetā izveidojies gada sākumam neraksturīgs deficīts, kas tiek maskēts kopbudžetā, kur saskaita pamatbudžeta deficītu ar sociālā budžeta pārpalikumu. Nodokļu reformas būtība izrādās nodokļu sloga pārlikšana no kapitāla jeb uzņēmējiem uz algām, t.i., uz algotu darbu strādājošiem.

Vieniem dod, ko otriem atņem

Nodokļu reforma neparedzēja UIN likvidēšanu ne juridiski, ne faktiski, bet tikai tā samazināšanu apmēram trīskārtīgi. Šā gada plānā ir 192 miljoni eiro, bet varēja būt krietni virs pusmiljarda. 2017. gadā sasniegtais UIN iekasēšanas maksimums bija 425 miljoni eiro, un turpmāko gadu laikā tam bija jāpieaug atbilstoši oficiālajai versijai par Latvijas ekonomikas straujo augšupeju. Nodokļu atlaidi uzņēmējiem reformatori bija izdomājuši segt ar nodokļu palielināšanu privātpersonām. Lai gan opozīcijā, bet tik un tā uz nodokļu maksātāju kakla sēdošais Vjačeslavs Dombrovskis 3. aprīļa Neatkarīgajā slavēja nodokļu reformu tieši par to, ka no algām «valsts budžeta ieņēmumi ir par apmēram 250 miljoniem eiro lielāki, salīdzinot ar pieeju, ja neapliekamais minimums visiem būtu vienāds». Proti, ja neapliekamais minimums visiem kaut nedaudz vairāk par minimālo algu saņemošajiem nebūtu praktiski atcelts jeb pielīdzināts nullei, kuras vērtība tik tiešām nav vienāda ar neapliekamo minimumu tiem, kuriem šis minimums ir atstāts virs nulles, bet kuru (vai tikai legālie?) ieņēmumi ir tik mazi, ka no viņiem valsts neko daudz dabūt nevarēja iepriekš un nevar arī tagad. Līdzīgi arī medicīnai un izglītībai izdotās naudas kompensācija Latvijā turpinās vairs tikai kā nosaukums, nevis naudas plūsma. Te ļoti uzskatāmi parādās nodokļu reformas aritmētika, ka vieniem nevar iedot vairāk, nekā tiek atņemts citiem. Ja vēl pieskaita akcīzes nodokļa likmju celšanu, valsts ieņēmumiem bija jāaug. Nomināli tie patiešām aug, bet nodokļu reforma ir paātrinājusi arī valsts izdevumu pieaugumu, kas parāda sevi pamatbudžeta bilancē.

Svarīgi dati un datumi

Latvijai pagaidām ir pietiekami lielas iespējas aizņemties, lai segtu īslaicīgo iztrūkumu UIN plūsmā, kurai ap šo laiku vajadzētu pavērsties valsts virzienā. A. Jarockis atgādināja, ka UIN būtiskāko daļu valsts gaida pēc tam, kad uzņēmumi būs 2018. gada pārskatos fiksējuši savu peļņu, no kuras jāmaksā UIN. Pārskatu sastādīšanas termiņš ir 30. aprīlis un vēl vēlāk 31. jūlijs lielajiem uzņēmumiem, kuru maksājumiem ir izšķiroša ietekme uz visu nodokļu iekasēšanas plānu izpildīšanu vai neizpildīšanu. Šā gada 1. ceturkšņa rezultāti nav tieši salīdzināmi ar UIN iekasēšanas grafiku iepriekšējos gados, jo viens no nodokļu reformas soļiem atceļ šīs iekasēšanas mākslīgo izlīdzināšanu, kad no uzņēmumiem tika prasīti visai patvaļīgi noteikti maksājumi par gaidāmo peļņu, kuras nesasniegšanas gadījumā valsts dod naudu atpakaļ, kā tas redzams UIN bilancē par šā gada 1. ceturksni. Arī šajā gadījumā uzņēmēju atbrīvošana no lieka mudžekļa norēķinos ar valsti paveikta, uzveļot apmēram tādu pašu mudžekli uz privātpersonām. Tātad atliek gaidīt, ka ap Jāņiem valsts sāks no uzņēmējiem summā saņemt vismaz tik daudz, cik uzņēmējiem izmaksā. Nav pārliecības par visu UIN 192 miljonu savākšanu līdz gada beigām, jo 1. ceturkšņa rezultāti apliecina kļūdu nodokļu reformas seku prognozē, ko A. Jarockis atzīst.

Bagātie jūtas aizvien labāk

Pamatojums nodokļu sloga pārdalīšanai par labu bagātajiem tāds, ka tikai bagātie var paplašināt savu uzņēmējdarbību, dodot darbu un iztikas līdzekļus visiem pārējiem sabiedrības locekļiem. Jautājums, kā šī uzņēmējdarbības paplašināšana jau tagad izpaužas, ja summāri neviens eiro nodoklī jau tagad nav samaksāts. Izrādās, ka tas neizpaužas nekā. 2019. gada 1. ceturkšņa oficiālais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma rādītājs +2,8% ir gandrīz divas reizes zemāks nekā bija caurmērā 2018. gadā, kad UIN vismaz daļēji vēl tika maksāts. Protams, IKP pieauguma tempa samazinājums nav IKP samazinājums, bet IKP pieauguma tempam vajadzēja paātrināties atbilstoši ieguldījumu pieaugumam. Statistiķi taču negaida, līdz kamēr uzņēmēju jaunās ražotnes uzsāktu darbu un laistu produkciju iekšējā vai ārējā tirgū. Nē, tieši celtniecības un visi ar tiem saistītie darbi no projektēšanas līdz jaunu iekārtu iegādei ir lekna barotne IKP pieaugumam. Ja statistiķi bija spiesti konstatēt IKP pieauguma tempa kritumu, tad tas nozīmē, ka nekādi papildu kapitālieguldījumi nenotiek, bet nodoklis no esošo kapitālieguldījumu izmantošanā gūtās peļņas tik un tā maksāts netiek.

Uzņēmēju patiesais guvums ir nevis iespējas paplašināt uzņēmējdarbību, bet palielināt savu labklājību un labsajūtu, ko viņi apliecināja caur nupat publicētajiem Citadele Index rezultātiem. Tur pirmo reizi vairāk nekā desmit gadu ilgajā indeksa vēsturē pozitīvi novērtēta nodokļu samaksas un administrēšanas kārtība. Protams, ka uzņēmējus iepriecina, ja nauda nav jānopelna ar preču un pakalpojumu pārdošanu, bet ar tādu dokumentu noformēšanu, kas ļauj saņemt naudu no valsts. Līdz šim tas bija viegli iespējams ar pievienotās vērtības atmaksas shēmām, pret kurām VID ir pilnīgi bezspēcīgs, bet tagad par līdzīgu naudas āderi kļuvis arī UIN. Turpat gan atklājas arī šīs labsajūtas blakne - uzņēmēju neapmierinātība ar nodokļu likmju lielumu. Uzņēmēji visā nopietnībā uzskata, ka valsts varētu un tai vajadzētu viņus finansēt, bet nodokļus neiekasēt nemaz vai iekasēt pavisam maz.

Ieguvumi rada problēmas

Uzņēmēju nostāju Neatkarīgajai personificēja Ojārs Karčevskis, kurš apvieno SIA Astarte Nafta un Degvielas tirgotāju asociācijas valžu priekšsēdētāju amatus. Viņš dalījās ar sapni, cik attīstīta tagad būtu Latvija, ja UIN šeit nemaz nebūtu eksistējis kopš valsts neatkarības atjaunošanas brīža, bet nedalījās ar konkrētām adresēm, kur būtu redzami viņa uzņēmuma vai citu nozares uzņēmumu UIN nesamaksāto naudas summu ieguldīšana. Viņa amati liedza viņam saredzēt saistību starp UIN faktisko atcelšanu un degvielas akcīzes nodokļa likmju celšanu. O. Karčevskis atzina, ka zemākas likmes ir Latvijas kaimiņvalstī Lietuvā un vēl zemākas - no tālbraucēju viedokļa - arī tepat tuvumā esošajā Polijā. Šā iemesla dēļ degvielas tirgotājiem Latvijā un valsts budžetam arī vārda burtiskā nozīmē iet garām nauda, ar kuru tālbraucēji norēķinās par savu ietilpīgo degvielas bāku piepildīšanu. Tomēr ar UIN padarīšanu par pēc būtības brīvprātīgu ziedojumu valdība ir aizbāzusi uzņēmēju aktīvistiem un organizācijām mutes, lai tās klusētu par šo un citām nejēdzībām.

Uzņēmēju kopējā problēma ir ne tikai nodokļu, bet arī darba algu pieaugums. Vismaz tie uzņēmumi, kas agrāk maksāja UIN, tagad var novirzīt UIN naudu algām. Daļu šīs naudas valsts saņem tieši kā sociālās apdrošināšanas iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet vēl citu daļu kā pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas pieaugumu, jo līdz ar algām aug arī cenas. Šie ienākumu avoti nodrošina valsts ieņēmumu pieaugumu, taču šis pieaugums netiek līdzi izdevumu pieaugumam, kad arī budžeta iestādēm un valsts vai pašvaldību uzņēmumiem vairāk jāmaksā par akcīzes nodokļa sadārdzināto degvielu, jārēķinās arī ar visu citu preču sadārdzinājumu un - galvenais - jāpiedalās darba algu paaugstināšanas sacīkstēs. Pieaug valsts izmaksas, uzturot tādus privātuzņēmumus kā pasažieru pārvadātājus sabiedriskajā transportā, kurus nevar vienkārši slēgt tāpēc, ka pārvadājumi kļūst aizvien nerentablāki. Ar nodokļu reformu valsts ir paātrinājusi visu šo disproporciju veidošanos gan valsts, gan arī privātajā sektorā.