Latvijas uzņēmējs, investors un sabiedriskais darbinieks, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents, BusinessEurope padomes loceklis, Eiropas ekonomikas sociālo lietu komitejas biroja loceklis Vitālijs GAVRILOVS intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka Latvijā nepieciešams daudz kvalitatīvāks sociālais dialogs starp tautu un varu. Tad nebūs populisma, tad nebūs izolacionisma.
- Es zinu, ka jūs esat mūsu dalības Eiropas Savienībā, teiksim, fans. Bet vai mēs kā valsts esam šim statusam kā nākas atbilstoši?
- No 2004. gada esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Mēs dzīvojam ļoti saspringtā, ļoti dinamiskā konkrētā vēsturiskā laikā. Tas bija unikāli, ka atzīmējām Latvijas valsts simtgadi. Bet mēs nosvinējām arī LDDK divdesmit piekto gadadienu. Bija arī Latvijas Sociālā dialoga divdesmit piektā gadadiena. Šis gads mums ir ļoti svarīgs arī tāpēc, ka mēs atzīmējam piecpadsmito gadadienu kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un piekto gadadienu, kopš iestājāmies eirozonā.
Aiz katra šā notikuma faktiski stāv visa Latvijas tauta. Esam šeit, lai piepildītu sevi, lai realizētu savu potenciālu. Bet - mēs gribam būt atzīti ne tikai starp saviem kolēģiem un draugiem, bet arī savā organizācijā, savā pilsētā, Eiropā... To var attiecināt ne tikai uz katru cilvēku, bet arī uz valsti kā tādu.
Un tāpēc es domāju, ka šis unikālais vēsturiskais periods pierāda to, ka esam izvēlējušies pareizu ceļu. Tas nebija viegls. Kopš 1993. gada, kad mēs tikai paziņojām, ka gribam būt daļa no Eiropas Savienības, līdz iestāšanās brīdim pagāja vienpadsmit gadu. Un tika veikts ļoti liels valsts sakārtošanas darbs. Varbūt - no vienas puses - ņemot vērā, ka Latvija pastāv simts gadu, vienpadsmit gadu nebija tik garš ceļš, bet - tas tomēr bija ļoti nopietns pārbaudes laiks. Tāpēc, ka mums vajadzēja ar savu rīcību un domāšanu tuvoties rietumvalstīm.
- Negribu jaukt jums galvu, bet uzskatu, ka mēs šos mērķus vēl neesam īsti sasnieguši.
- Mēs esam atzinuši un pieņēmuši ES vērtības - demokrātija, fundamentālās cilvēktiesības, vārda brīvība, vienlīdzība... Demokrātija - lai tiktu iedzīvināta savā valstī, prasa ļoti rūpīgu darbu. Panākt, lai iespējami lielāks cilvēku skaits varētu tieši piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā... Vienotais tirgus, kurā šodien ir 500 miljonu iedzīvotāju, paskatiet - Šengenas zona... Tas nozīmē vērtības, kuras mums šodien ir, tās apliecina, ka varam brīvi pārvietoties, ka mums ir brīva kapitāla un preču kustība.
Jā, protams, ir ļoti daudz kas jāmaina, bet, neskatoties uz to, mēs esam šo situāciju novērtējuši, un mēs gribam šīs vērtības pilnveidot arvien vairāk. Jā, jaunie laiki, protams, izvirza arvien jaunus izaicinājumus. Ja paskatāmies, kas šodien notiek, tad - no vienas puses - skatoties kaut uz Brexit - vai mēs varam noturēt vienoto tirgu tādu, kāds tas ir šodien? Vai mēs varam saglabāt Šengenas zonu, ņemot vērā tos migrācijas procesus, kas notiek pasaulē? Vai mēs varam saglabāt mieru? Jo viens no lielākajiem Eiropas sasniegumiem bija tas, ka valda miers.
Bet - no otras puses - mēs tagad varam runāt par to, ka sākas jauns politiskās attīstības cikls. Ja aiziet Lielbritānija, tad jājautā - kā turpinām stiprināt Eiropas Savienību? Mums taču ir konkrēti uzdevumi. Ja mēs kaut no biznesa viedokļa vērtējam Eiropu kā unikālu vienību, kurā pastāv ne tikai vienotais tirgus, arī tad mums vajag eirozonu ar visām dalībvalstīm. Mums vajag energosavienību. Mums vajag vienotu ārlietu politiku.
Arī tāpēc, ka Eiropa šodien izvirza sev ļoti ambiciozus plānus. Tā grib kļūt globāls spēlētājs un nostiprināties šajā jomā. Bet - vai Eiropa var sevi šodien stiprināt kā globāls spēlētājs, ja mēs šodien neesam līdz galam vienoti? Piemēram, nav līdz galam izveidots tā sauktais finanšu stabilitātes mehānisms. Līdzīgi kā Starptautiskais monetārais fonds. Banku savienība, vienota tirgus savienība... Eiropai nav savas reitinga aģentūras...
Mūsu priekšā esošos izaicinājumus var atrisināt tikai tad, ja mēs esam kopā. Šodien šajā globālajā pasaulē vienai valstij ir ļoti grūti kaut ko izdarīt. Bet, ja esam 27 dalībvalstis un ja esam vienotas, tad mēs varam atrisināt tos uzdevumus, kurus minēju. Bet, ja, piemēram, mums nebūs spēcīga monetārā savienība, kā mēs varam dominēt? Kas notiks ar konkurētspēju, kas notiks ar uzņēmējdarbības vidi, kas notiks ar investīciju klimatu? Šodien katras dalībvalsts loma ir ļoti nozīmīga. Pirmām kārtām - pildīt saistības. Tās, kuras tika pieņemtas, iestājoties ES. Un Latvija pilda tās precīzi.
- Bet es diemžēl Latvijas tautsaimniecisko lomu ES pagaidām nevērtēju augstu. Un uzskatu, ka darba devēji ir zināmā mērā devalvēti. Mēs neražojam produkciju, kas padarītu mūs Eiropas Savienībā konkurētspējīgus. Imports mums arvien ir lielāks par eksportu. Tas ir mans subjektīvs uzskats.
- Šobrīd mēs esam vienojušies veidot uz zināšanām balstītu ekonomiku, bet tas ir ilgs un sarežģīts uzdevums. Domāju, ka katra valsts attīstās saskaņā ar savu stratēģisko plānu. Un Latvijai kā mazai valstij ir savas stratēģiskās prioritātes. Mēs saprotam, ka ar tādu cilvēku daudzumu, ar tiem resursiem, kuri mums ir, jāatrisina arī šie globālie izaicinājumi. Piemēram, mēs runājam par cilvēku labklājību. Bet tas nozīmē, ka jābūt attīstītai ekonomikai, ka jābūt izaugsmei. Bet - lai tas tā notiktu, vajag uzņēmējiem labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi. Un - mums jābūt konkurētspējīgiem. Un šeit ir daudz darāmā - jāattīsta infrastruktūra un pakalpojumi, jāveido tāda izglītības sistēma, kas atbilst darba tirgus prasībām un tendencēm.
- Vai to, ko jūs tagad sakāt, var nolasīt, piemēram, Nacionālās attīstības plānā?
- Jā, Nacionālās attīstības plānā faktiski ir ambiciozi un izpildāmi mērķi, uzdevumi.
- Nesistematizēti. Es tur redzu tikai nosaukumus. Nevis programmu.
- Programmas izstrādā katra valsts institūcija, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. LDDK ir stratēģija, pēc kuras kopā ar saviem
biedriem strādājam, lai sasniegtu rezultātu. Diemžēl, piemēram, investīciju klimats nav labvēlīgs privātajam investoram: 0,57% no IKP, pie NAP mērķa 1,5%. Kā var virzīt jaunus produktus? Kā var radīt eksporta tirgu? No šā viedokļa, protams, mums vēl ir daudz kas jāuzlabo.
Bet attīstībai kopumā ir jāpievērš ļoti liela uzmanība. Šodien problēma ir kvalificēta darbaspēka pieejamība, bet tā ir saistīta arī ar valsts migrācijas politiku. Jaunu speciālistu piesaiste un noturēšana ir liels izaicinājums visā Eiropā. Kā varam noturēt jaunu, talantīgu cilvēku, ja šodien no 193 valstīm mēs esam tikai simtā? Proti - stimuli ir nepietiekami. Tāpēc te ir virkne izaicinājumu - sākot ar izglītību, profesionālo izglītību, augstāko izglītību, uzņēmēju un zinātnieku sadarbību. Un nākotnes izaicinājumi - digitalizācija, robotizācija. Vajadzīgi resursi!
- Taču teic, ka mēs Latvijā esot veiksminieki IT jomā... Visur labi kotējamies...
- Mūsu speciālisti augstu kotējas. Tomēr šodien faktiski pietrūkst IT jomas speciālistu. Vairāk jāizmanto iespēja, lai apgūtu citu ES valstu labāko pieredzi. Piemēram, vāciešu apmācības programmas, kuras paredz, ka jaunietis ne tikai mācās koledžā, bet viņam ir arī prakse. LDDK šobrīd īsteno jaunu pieeju profesionālajai izglītībai Latvijā - Darba vidē balstītas (DVB) mācības, kur jaunietim ir iespēja daļu no teorijas apgūt pie darba devēja praksē.
Diemžēl Latvijas politiskā elite nav tik vienota attieksmē pret šīm Eiropas pieejām.
- Ko jūs sistēmiski ieteiktu mūsu likumdevējai un izpildvarai - kā sakārtot lietas?
- Mums ir stratēģija Latvija 2030 un NAP 2020. Tie ir izdiskutēti ar sociālajiem partneriem, ar nevalstiskajām organizācijām. Šie plāni jāpilda. Daži apgalvo - mums nav mērķu. Bet - mērķi ir! Piemēram, IKP tuvošanās vidējam Eiropas līmenim. Mērķu izpildei jābūt kontrolētai, lai iesāktās reformas novedam līdz galam.
- Jā, deklaratīvā līmenī mērķi tiek sludināti, bet arī NAP tie, manuprāt, nav profesionāli izkopti. Te es jums nepiekrītu, jo gribu dzirdēt, kā, ar kādiem līdzekļiem tie mērķi tiks sasniegti. Piemēram, cik, lai šos mērķus sasniegtu, jāiegulda izglītībā?
- Uzskatu, ka stratēģiskā plānošana nav tikai deklaratīva. Ja gribam vienot tautu vai vienot darbiniekus savā organizācijā, savā uzņēmumā, tad ir jābūt stratēģiskam mērķim - cilvēkam ir jāredz, uz kurieni mēs ejam. Un - pa kādu ceļu. Mēs saprotam, ka Latvija, ņemot vērā mūsu ekonomiskos izmērus un tos resursus, rūpniecību, kas mums šodien ir. Mums šodien ir daudzi izaicinājumi, kas saistīti ar augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu. Ja mums nebūs investīciju, tad to būs ļoti grūti izdarīt. Svarīgi ne tikai piesaistīt, bet arī noturēt jaunus un talantīgus cilvēkus. Veidot valstisku domāšanu kopsakarībās, ja šobrīd mums trūkst dažādu eksakto zinātņu speciālistu, tad jāievieš obligāts eksāmens dabaszinātnēs un jārisina pedagogu trūkums.
- Mēs te it kā runājam par attīstību, bet cilvēkresursi Latvijā šajā laikā samazinājušies bezmaz par ceturto daļu...
- Jā, bet - no otras puses - tās ir globālas tendences, kuras nevaram ignorēt - brīvais tirgus, brīva cilvēku kustība.
- Bet tad ir jābūt politikai, līdzekļiem, kas notur cilvēkus šeit.
- Jā, tāpēc mums jāveido pievilcīga uzņēmējdarbības vide, labs investīciju klimats. Taču mums šajā situācijā ir sevišķi svarīgi uzsvērt, ka Eiropa - tas ir arī mūsu projekts.
- Bet - kā tad savādāk?
- Un - tā ir liela priekšrocība, jo tā mums dod iespēju būt vairāk konsolidētiem arī pašiem. Kāpēc rodas populisms, kāpēc pastāv ekstrēmisms, kāpēc pastāv izolacionisms? Tāpēc, ka daži demokrātiju izprot aprobežoti... ja jau ievēlēja parlamentu, sastādīja valdību, ar to diezgan.
Varam runāt par pilsonisko sabiedrību un tieši par biznesa lomu valsts un Eiropas attīstībā. Bet - tas unikālais instruments, kuru mēs pilnībā neizmantojam, ir sociālais dialogs. Sociālais dialogs - tā ir kompromisu māksla. Cilvēki, uzņēmumi maksā nodokļus, tie nonāk valsts ziņā, un - var augt labklājība. Bet - kāpēc tomēr šodien tā izceļas populisms? Tāpēc, ka pilsoniskā sabiedrība ir nepietiekami iesaistīta lēmumu pieņemšanas procesos.
Vēstulē, ko Eiropas Komisija mums atsūtīja pagājušajā gadā, minēts, ka viņi saprot un respektē sociālā dialoga lomu un mūs, LDDK, kā ekskluzīvus partnerus divpusēja un trīspusēja sociāla dialoga ietvaros. Un Latvija šajā situācijā cenšas maksimāli stiprināt savu ietekmi uz normatīvo bāzi. Pagājušajā gadā mēs izskatījām ap 1000 normatīvo aktu, kuri skar mūs. Sniedzām 358 atzinumus. Un no tiem 88% mūsu ierosinājumu tika pilnīgi vai daļēji iekļauti likumos. Piemēram, Darba likums, nodokļu politika... Tas mums no uzņēmēju puses rada iespēju nacionālā līmenī dot savu ieguldījumu, lai tie dokumenti, kas tiek un tiks pieņemti, būtu kvalitatīvāki. Lai tie dod uzņēmējam iespēju labāk strādāt, darbiniekiem labāk nopelnīt un valstij - straujāk attīstīties.
- Vai ar jauno valdību jums arī top kāds sadarbības plāns?
- Mums sadarbība sākās jau priekšvēlēšanu laikā, kad tikāmies ar partiju ministru amatu kandidātiem. Izstrādājām politikas līderiem rekomendācijas, kas jāiekļauj valdības deklarācijā. 16. aprīlī notiks Nacionālās Trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēde, kur LDDK kopā ar valdību un arodbiedrībām skatīs jautājumu par valdības rīcības plānu.
Valdība konsultējas ar sociālajiem partneriem, tad mēs no sava viedokļa veidojam kopīgo izpratni par to, kā sasniegt tos mērķus, kurus mēs gribam sasniegt, maksimāli ātrākā tempā.
Turklāt - mums ir NTSP apakšpadomes. Piemēram - Konkurētspējas un ilgtspējas apakšpadome, Budžeta un nodokļu politikas apakšpadome. Mēs esam kā papildspēks ministriem, valdībai, prezidentam. Un politiķi arī saprot, ka visi nevar būt gudri visās jomās, bet, ja tev ir apakšpadome un ja mēs aicinām no citām nevalstiskām organizācijām labākos ekspertus, tad tas nozīmē, ka mēs esam kā papildspēks ministriem, valdībai, prezidentam.
- Vai te vajadzīgs likumdevējs, valsts iejaukšanās? Paši nevarat vienoties?
- Varam, bet diemžēl valsts grib regulēt pārāk daudzas lietas. Organizēta pilsoniskā sabiedrība ir neapmierināta, ka neļauj pašiem risināt sev būtiskus jautājumus, un rodas populisma viļņi.
Paskatieties, kāda starpība ir, piemēram, starp mums un Dāniju. Dānijā darba tirgus regulējums ir ar ģenerālvienošanos (darba laiks, virsstundu apmaksa, pensijas - mums to visu regulē valsts). Dānijā tā ir padziļināta demokrātija. Darba nespējas lapu apmaksa, izglītības apmācības, bezdarbnieku pabalsti, darba tiesisko attiecību pārtraukšana. Valstij atliek - veselība un drošība.
Piemēram, zviedri tagad, kad tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, satraucas par to, lai EP tiktu ievēlēti cilvēki, kuri saprot, kas ir Eiropas vērtības. Un arī Latvija šodien ir gatava skatīties uz to pusi, iet uz to pusi. Tāpēc es domāju, ka šodien uzņēmējiem, arodbiedrībām un valsts organizācijām... vajag aktīvi iesaistīties EP vēlēšanu procesā. Šo projektu mēs nedrīkstam pazaudēt. Mums jābūt maksimāli vienotiem Eiropas līmenī. Ir svarīgi tas, ka politiķi redz Eiropu vienotu. Un - nedrīkst baidīties runāt arī par tiem iespējamajiem politiskās vienošanās mērķiem, piemēram, saistībā ar migrācijas politiku... Bet - mums jābūt vienotiem, jābūt politiskai gribai. Ja sakām, mums pietrūkst darba resursu, tad paskatāmies, ko dara citās valstīs. Kaut vai Amerikā... zaļā karte... mums ir jāmeklē speciālisti. Mēs sakām - caur Latviju bija liela naudas plūsma. Manā skatījumā tas ir labi, jo tas nozīmē, ka mums ir profesionāli cilvēki, ka mums labi attīstīta finanšu struktūra, ka mums ir atsaucīgi cilvēki un laba pakalpojumu kvalitāte.
Jebkuram uzlabojumam, ko mēs tagad veicam, ir jābūt ar mērķi. Un, ja mēs uzlabojam, piemēram, savu finanšu sistēmu un banku sistēmu, tad tas nozīmē, ka mums būs lielāka izaugsme, ka mums būs labāki finanšu pakalpojumi. Mēs gribam pozicionēt savu valsti kā vietu, kur var brīvi attīstīties jebkurš, jebkura pasaules puse, kura spēlē godīgi, saskaņā ar likumā pieņemtiem noteikumiem.
Mums šeit ļoti vajag stiprināt tieši Eiropas lomu!
