Viena no liecībām par Latvijas valsts nespēju tikt galā ar savām saistībām ir nodoms pārdalīt resursus starp valsti un pašvaldībām.
Tagadējā Saeima tika sakomplektēta zem pašvaldību reformas karoga. Vislabākos panākumus vēlēšanās guva partijas, kurām šāda reforma bija kaut nekonkrēti, toties skaļi izteikts solījums. Citas partijas gribot negribot piekrita, ka kaut kas pašvaldībās jāmaina būs. Pašvaldībās skaidrāk nekā visā valstī - mazā, tomēr par jebkuru no pašvaldībām ar Rīgu priekšgalā lielākā veidojumā - saskatāms, ka aizvien mazāks iedzīvotāju skaits spēj tikt galā ar savām saistībām, kas nav tikai parādi naudā. Grūtāk izsekojama, bet tāpēc ne mazāk būtiska ir cilvēku spēja apsaimniekot teritoriju, uzturēt kārtībā infrastruktūras objektus un apmainīties ar komerciālajiem un sociālajiem pakalpojumiem. Ja vairākums pašvaldību ar šādiem pienākumiem galā netiek, tad rodas kārdinājums mainīt pašvaldību skaitu, robežas un nosaukumus. Pat ja tas nedos neko citu, tad dos laiku cerībām uz uzlabojumiem. Vispirms laiku prasa reformu veikšana, pēc tam pielāgošanās reformu rezultātiem un galu galā pārliecināšanās, ka reforma neko labu nav devusi. Iepriekšējā pašvaldību reforma māca, ka šādas pārvērtības iekļaujas gadus desmit ilgā laika posmā.
Vēl precizējamie dati par 2018. gadu rāda, ka 119 pašvaldības kopumā saņēmušas 2,65 miljardus eiro un iztērējušas 2,79 miljardus eiro. Izdevumu palēciens izskaidrojams ar centieniem apgūt Eiropas Savienības palīdzības fondu naudu pirms 2014.-2020. gada plānošanas perioda beigām. Aizpagājušo gadu pašvaldības kopumā pabeidza praktiski bez deficīta, ja to salīdzina ar divarpus miljardiem togad apgrozīto eiro, bet 2018. gadā pašvaldību budžetu kopējais deficīts palēcies par 136,2 miljoniem eiro un sasniedzis 150,5 miljonus - pēdējās desmitgades rekordu. Turklāt aizņemties pašvaldības pagājušajā gadā pacentušās 164 miljonus eiro - vairāk, nekā paguvušas iztērēt. Jāpieņem, ka savāktā nauda pašlaik tiek sparīgi tērēta, ciktāl tā netiek taupīta būvniecības sezonas sākumam.
Lielāko ieņēmumu pieaugumu par 146 miljoniem eiro (+21,6%) pašvaldībām nodrošināja valsts transferti, kas sasniedza 819,7 miljonus eiro. Pašvaldību nodokļu ieņēmumi pieauga par 35 miljoniem eiro (tikai +2,2%) un sasniedza 1,63 miljardus eiro. 99% no nodokļu ieņēmumiem deva iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa summa. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa devums audzis par 36 miljoniem, bet nav sasniedzis 2018. gada budžeta likumā ierakstīto prognozi, tāpēc valsts bija spiesta apmaksāt prognozes un fakta starpības 4 miljonus eiro. Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi samazinājušies par 5 miljoniem eiro, lai pašvaldības un valsts kopumā neaizbiedētu pēdējos šeit vēl atlikušos iedzīvotājus. Valsts zemes dienests samazinājis par 30% kadastrālo vērtību zemei, kuras lietošanas mērķis ir dzīvojamā apbūve. Tas izklausījās ļoti daudzsološi, bet tad sekoja piebilde, ka runa ir tikai par dzīvojamām ēkām ar kultūras pieminekļu statusu, tāpēc nodokļu atlaide attiecās tikai uz 9,2 tūkstošiem objektu pa visu valsti. Praktiski visas pašvaldības ir ieviesušas katra savu nodokļa maksas atlaižu kārtību. Nepilnus 200 miljonus eiro pašvaldības ieguvušas ar saimniecisko darbību.
Administratīvi teritoriālās reformas pieteikums seko nodokļu reformai, ko mantojumā atstāja Latvijas iepriekšējā valdība. Sabiedrībai tā tika pasniegta kā nodokļu sloga samazināšana vismaz zemāk atalgotajiem darbiniekiem, ieviešot diferencētu iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi. Likmes diferenciācija pazemināšanas virzienā kaut nebūt ne visiem šā nodokļa maksātājiem pazemināja pašvaldību ienākumus, kuru pamatu veido 80% no šā nodokļa. Nodokļu reformā tika iekļauta valdības garantija, ka nodokļu atlaides nepazeminās pašvaldību ieņēmumus zem noteikta minimuma. Formāli solījums skaitās izpildīts, bet pašvaldībām šīs pārgrozības tomēr bija neizdevīgas. Pēc Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga aprēķiniem, pašvaldību kopējie ieņēmumi esot samazinājušies no 19,6% līdz 17% no valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumiem. «Valsts budžets strauji aug, bet pašvaldību budžets stāv uz vietas,» skaidroja A. Lembergs, ar to domājot budžetu ne nominālajā, bet reālajā izteiksmē. Proti, pašvaldību ieņēmumu pieaugums varbūt arī nosedz cenu (visdažādāko veidu izmaksu) pieaugumu esošo iestāžu un funkciju uzturēšanai, bet visa attīstība jāfinansē ar aizņēmumiem, ko pašvaldības arī ir darījušas.
Finanšu ministrija A. Lemberga aprēķinus tieši komentēt izvairījās, bet apgalvoja Neatkarīgajai, ka paliekot nemainīga likuma Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020. gadam (maz zināms dokuments, ja to salīdzina ar katra gada budžeta likumu, kas pretendē uz vislielāko publicitāti starp visiem viena gada laikā pieņemtiem likumiem) norma, pēc kuras plānotie pašvaldību budžetu nodokļu ieņēmumi kopā ar speciālo dotāciju tomēr ir 19,6% no plānotajiem kopbudžeta nodokļu ieņēmumiem. Viltība te tāda, ka valstij ir arī lieli nenodokļu ieņēmumi no Latvenergo dividendēm, Latvijas Bankas vai tādām soda naudām, kādas nevar iekasēt pašvaldības. Vēl jo lielākas priekšrocības valstij ir aizņemties naudu, ko valsts var tālāk aizdot vai arī neaizdot pašvaldībām. Gan inflācija, gan aizdevumu dalīšana ir pietiekami jaudīgas finanšu sviras, ar ko piespiest pašvaldības kļūt tādām, kādas valdība gribēs. Atliek sagaidīt, kamēr valdība tiek skaidrībā, ko tā īsti grib panākt ar pašvaldību reformu.
