Kopprodukts pieaug, bet naudas kā nav, tā nav

 
©Pixabay

Nupat nomainītā Latvijas valdība mantojumā esot atstājusi ne tikai parādus, par kādiem žēlojas jaunās valdības ministri, bet arī tādu iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, ar kādu Latvija grozās starp pasaules ekonomiskās izaugsmes līderiem.

Centrālā statistikas pārvalde (CSP) pagājušajā nedēļā noslēdza skaitļu rindu, kas parāda Latvijas IKP izmaiņas procentos visos četros 2018. gada ceturkšņos attiecībā pret tiem pašiem 2017. gada ceturkšņiem. Visas izmaiņas, protams, ar plusa zīmi un tik lieliem skaitļiem, kas krietni pārsniedz IKP rādītājus vairumam pasaules un, jo īpaši, Eiropas valstu. Tātad: 4,0 - 5,3 - 4,7 - 5,0. Visa gada IKP izmaiņas nav vidējais aritmētiskais no tā paša gada ceturkšņu IKP izmaiņām. Pagājušā gada IKP vēl oficiāli nav izskaitļots, bet tam vajadzētu atrasties intervālā starp 4,7 un 4,8. Līdz ar IKP gada rādītāja klajā laišanu iespējamas ceturkšņu IKP korekcijas, tomēr būtisku izmaiņu nebūs, jo nevar taču CSP atzīties, ka IKP rēķināšanā pieļāvusi lielas kļūdas. Tiks apstiprināts, ka IKP tik tiešām ir strauji audzis visa 2018. gada garumā un ka gada beigās pieauguma temps atkal paātrinājies, par spīti bažām, ka tas palēnināsies, jo bažīties bija par ko: sausā vasara samazināja graudu ražu un elektrības izstrādi Daugavas HES kaskādē, komercbankas tika piespiestas atteikties no ārzemju klientiem un rūpniecības produkcijas eksports saruka tāpēc, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) samazināja papildu eiro emisiju pirms tās apturēšanas pavisam pagājušā gada beigās. Proti, ārzemnieki sāka domāt, vai Latvijas uzņēmumi piedāvā kaut ko tik labu, kas tiešām jāpērk, ja nauda pirkumam jānopelna, nevis jāpaņem bankā pret parādzīmēm, par kurām klīst runas, ka ECB tās savākusi mūžīgai glabāšanai un naudu atpakaļ neprasīšot. Tomēr Latvijas IKP pabeidza 2018. gadu ar palēcienu pāri visiem šķēršļiem!

Fiskālās telpas paradokss

IKP pieaugums par apmēram 5% gadā ir daudz, salīdzinot to, kādi pieaugumi visbiežāk tiek fiksēti pasaulē, bet divreiz mazāk par IKP pieaugumu tepat Latvijā no 2005. līdz 2007. gadam. Toreizējais pieaugums beidzās ar kritumu, lielām nepatikšanām un mācību, ka valstij jācenšas mazināt ekonomiskās izaugsmes un krīzes amplitūda. Ne vien Latvijas, bet visu Eiropas Savienības valstu nonākšana vairāk vai mazāk dziļā krīzē noveda pie mehānisma, kam jāpiespiež savienības valstis veikt šo pienākumu. Tām tagad jāatrāda ES ierēdņiem savi gada budžetu projekti, kuros nedrīkst būt pārāk liels izdevumu pieaugums neatkarīgi no tā, ka valstis tādus izdevumus varētu segt bez būtiska parādu pieauguma. Valstīm uzdots tādos gadījumos tik un tā nodokļos savākt maksimāli daudz, bet ieņēmumu pārsvaru pār izdevumiem uzkrāt, kaut vai dzēšot daļiņu no vecajiem parādiem. Tādā veidā valstis bremzēs IKP pieaugumu un uzkrās naudu, ko laist apgrozībā krīzes laikā, lai šo krīzi mazinātu. Rezultāts šādai, savā ziņā loģiskai, domu gaitai tāds, ka straujš IKP pieaugums nevis palielina, bet samazina valdības tiesības tērēt naudu. Ja Latvijai noteikts, ka caurmēra IKP pieaugumam jābūt ap 3% gadā, bet ir +5%, tad valsts papildienākumi jāsaglabā līdz atļaujai tos iztērēt tad, kad pieaugums būs +1% vai - Dievs, sargi! - nulle un mazāk par nulli. Tādā gadījumā politiķi ir gandrīz vai ieinteresēti krīzē kā atļaujā «paplašināt fiskālo telpu». Vienkārši sakot, ieinteresēti darīt to, kāpēc vispār politiķi atrodas vai cenšas nokļūt valdībā - dalīt naudu saviem vēlētājiem un sev. Pretsvars šai ieinteresētībai ir uzraudzība, kādu realizē Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija tajās valstīs, kuras lūdz aizdevumus valsts uzturēšanai, t.i., politiķu un ierēdņu, tajā skaitā un jo īpaši policistu u.tml. amatpersonu, algošanai.

Ekrānuzņēmums no avīzes

Naudas pietrūkst visiem

Pagājušajā gadā Latvijas valsts patiešām veica nodokļu reformas vārdā nosauktu nodokļu likmju un citu valsts iekasētu maksājumu palielināšanu, ko sabiedrībai vajadzēja pieņemt vienā mierā, jo cilvēku ienākumu līmenim bija jāaug līdz ar IKP. 2017. gada IKP naudā bija mazliet virs 27 miljardiem eiro. 2018. gada IKP naudā CSP vēl rēķina, tāpēc jāiztiek ar aptuvenu norādi, ka +5% no 27 miljardiem atbilst visvisādu labumu daudzuma pieaugumam par 1,3 miljardiem eiro, bet, ņemot vērā inflāciju, pieaugumam šo labumu faktiskajās cenās bija jābūt virs diviem miljardiem eiro. Sadalot tos uz nepilniem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju, katram tiek +1000 eiro gadā. Tomēr 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti ir tādi, it kā gada saimnieciskā bilance būtu nevis +1000, bet -1000 caurmēra vēlētājam, kurš uz to reaģēja, gan neejot uz vēlēšanām vispār, gan ievēlējot dīvaiņus, kuri sevi jau apliecinājuši valdības veidošanas laikā. Vai tiešām pusotrs miljons potenciālo balsstiesīgo nesaprata, kas notiek viņu makos? Jeb viņi saredzēja tik strauju reālo ienākumu pieaugumu, ka uz vēlēšanu brīdi zaudēja prātu, t.i., noticēja tiem, kuri +1000 eiro vietā apsolīja +2000 un +20 000 eiro?

Ekrānuzņēmums no avīzes

Cita versija ir par ienākumu nevienlīdzību Latvijā, taču 2018. gads pagāja zem lozunga «bagātie arī raud». To var apliecināt kaut simboliski uz cietumu aizvilktais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un nupat kā mazliet mazāk (grūti pateikt, kā īstenībā bija un kas vēl sekos) pabaidītais Rīgas mērs Nils Ušakovs. Šādas izdarības atbilst teicienam par zirnekļiem burkā. Kad mušu tur vairs nav, viņi spiesti grauzt viens otru. Tieši tāpat nav arī nekāda IKP pieauguma. Proti, pieaugums par pāris miljardiem eiro patiešām ir, bet tas ir izdevumu un parādu pieaugums.

Banku pārstāvji atzīstas

CSP paziņojumu pārtvēra Latvijas lielāko komercbanku algoti pastāvošās kārtības slavinātāji, kuru vidū kā allaž izcēlās Pēteris Strautiņš no Luminor: «Aizvadītais gads Latvijas ekonomikā bija lielisks,» utt. Tomēr atrodas plankumi uz Saules un lieliskajā 2018. gadā. Iepriekš atsauksmē uz CSP paziņojumu par IKP 3. ceturksnī P. Strautiņš atzinās, ka viņam «ir grūti saprast, kāpēc ceturksnī, kad nerezidentu biznesa sašaurināšana varēja izpausties visvairāk, finanšu starpniecības pievienotās vērtības kritums gada griezumā ir tikai vairs 0,6% salīdzinājumā ar 26,4% gada sākumā»; viņa Swedbank kolēģe Lija Strašuna piebalsoja, ka «mazliet pārsteidz arī minimāls kritums finanšu sektorā, bet, iespējams, statistisko iemeslu dēļ lielāku kritumu tur redzēsim nākamajā ceturksnī», kura rezultātus statistiķi pasludināja par vēl spīdošākiem.

Viegli saprotams, kāpēc banku pārstāvji nevēlas izlikties par pilnīgi nekompetentiem jeb tik akliem, ka neredz notiekošo viņiem acu priekšā šo vārdu burtiskajā nozīmē. Pret CSP produkciju kopumā viņi iebildumus neceļ, lai gan CSP kompetence jebkurā tautsaimniecības nozarē ir tieši tikpat maza kā attiecībā uz bankām. Tieši tāpēc statistiķi bez sirdsapziņas pārmetumiem izplata skaitļus, par kuru izplatīšanu valsts viņiem maksā. Nozaru pārstāvji vairākumā gadījumu šos skaitļus neapstrīd vienkārši tāpēc, ka nozares nealgo cilvēkus, kuri pievērstu uzmanību CSP.

Nav cilvēku - nav nekā

Neatkarīgā ir jau rakstījusi, ka arī Latvijas iepriekšējā valdība ignorēja CSP tad, kad bija jāpieņem reāli lēmumi. CSP produkcija derēja šajā pašā valdībā ietilpstošo partiju priekšvēlēšanu kampaņām, bet galvenais CSP uzdevums ir mierināt Latvijas kreditorus. IKP pieaugums ir jāuzrāda tāds, lai aizvien pieaugošais valsts parāds nepalielinātos, bet vēl labāk, ja tas procentuāli samazinātos attiecībā pret straujāk augošo IKP. Vēl jo svarīgāk valstij ir uzrādīt fiktīvi zemu inflāciju, lai nebūtu pilnā apmērā jāsedz saistības, kādas valsts uzņēmusies pret pensionāriem ar inflācijai atbilstošu pensiju indeksāciju. Pagājušā gada decembrī valdība dalīja papildu naudu nozarēm un iestādēm, kuras pierādīja, ka to uzturēšanas izdevumi nekādi neiekļaujas tajos preču un pakalpojumu sadārdzinājumos, kādi bija paredzēti viņu 2018. gada budžetos un kādus CSP apliecināja kā reālus. Nē, īstenībā sadārdzinājumi bija nevis oficiālie +3%, bet robežās 10 ± 3%. Tām atbilstošo naudas aprites pieaugumu CSP tagad ir izsludinājusi par IKP pieaugumu. Protams, pašas izmērīto inflāciju CSP no IKP pieauguma faktiskajās cenās ir atskaitījusi, bet atskaitījums bija būtiski mazāks par preču un pakalpojumu cenu uzpūšanos. Attiecībā pret šādu IKP uzaudzēšanas mehānismu mazāk nozīmīga ir banku un gan jau vēl citās nozarēs piedzīvotā sarukuma ignorēšana. Ticamākais IKP izmaiņu raksturojums pērn bija tā samazināšanās atbilstoši iedzīvotāju skaita izmaiņām. Tas samazinājies par apmēram 14 tūkstošiem cilvēku jeb 0,7%.