EKONOMIKA: Investori prasa ievestus darbiniekus
 
PLAŠI APMEKLĒTS PASĀKUMS. Daudz cilvēku gribēja klātienē paklausīties un paskatīties dialogu starp uzņēmēju interešu paudējiem un pārkārtojumu procesā esošo varas aparātu, ko šajā attēlā personificē aizejošās valdības Ministru prezidents Māris Kučinskis (no labās), Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un uz nākamo valdību pieteiktais Juris Pūce ©Oksana Džadana, F64 Photo Agency

Ārvalstu investoru padome Latvijā (ĀIPL) vakar kārtējo reizi kaunināja un brīdināja politiķus par darbaspēka trūkuma radītajiem draudiem uzņēmumiem un ekonomikai kopumā.

Aizejošās valdības vadītājs Māris Kučinskis un nākamās valdības iespējamie ministri uzklausīja atkal to pašu, kas dzirdēts nu jau gadus piecus. ĀIPL valdes vicepriekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska apgalvoja, ka tieši darbaspēka nepieejamība var likt investoriem pārtraukt investēt Latvijā. Tālāk to pašu dažādi variēja visi, kas tika laisti pie vārda no ĀIPL puses. Šādi izteikumi pieļāvuma formā nevienam nekādas saistības neuzliek un nepārliecina, ka investoru lēmumi par darbības pārtraukšanu vai vismaz būtisku samazināšanu Latvijā varētu tikt pieņemti, pirmkārt, tieši 2019. gadā un, otrkārt, tieši darbaspēka trūkuma dēļ.

Investoru aptaujas rezultāti, kurus nolasīja Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka, liecināja par investoru noskaņojuma nemainību 2018. gada laikā. Sasummējot atbildes no 40 ārvalstīm piederošiem uzņēmumiem Latvijā, investīciju vides pievilcības rādītājs ir izpelnījies tieši 2,5 punktus no pieciem iespējamajiem un palicis tieši turpat, kur bija pirms gada. Vairāk nekā puse aptaujāto pauduši, ka turpinās ieguldīt Latvijā, 35% ir noskaņoti to šogad nedarīt un vēl 10% rīkosies atkarībā no apstākļiem.

Pirmajā acu uzmetienā trauksmes zvani jāzvana par A. Saukas minēto faktu, ka Latvijā piesaistīto ārvalstu tiešo investīciju apjoms 2018. gada deviņos mēnešos izrādījies divreiz mazāks nekā tajā pašā 2017. gada periodā. Īstenībā tas bija tikai pieteikums pētījumam par izmaiņu cēloņiem. Spilgtu piemēru, kāpēc nepadoties pirmajam iespaidam par šādiem datiem, ir atstājusi 2008. gada ekonomiskā krīze un tai sekojošie gadi. Proti, tieši krīzes laikā Latvija piedzīvoja varenu investīciju pieplūdumu sakarā ar skandināvu lēmumu nelikvidēt savas bankas Latvijā. Banku īpašnieki iemaksāja bankās naudu, lai tās varētu segt kreditēšanas burbuļa plīšanas radītos zaudējumus. Pēc krīzes beigām šī pati nauda atgriezās savās izcelsmes valstīs. No tā it kā varētu secināt, ka krīze ir labākais kapitāla piesaistīšanas veids, bet ekonomikas atkopšanās izraisa kapitāla bēgšanu. Protams, ka šādi secinājumi būtu aplami, bet tas brīdina tikai no investīciju apjoma 2018. gada izmaiņām nesecināt neko. Būtu jāatklāj, kāpēc šīs izmaiņas notikušas. Varbūt tām ir sakars ar ASV Finanšu ministrijas pērnā gada 14. februāra paziņojumu par naudas aprites noteikumu pārkāpumiem ABLV Bank, kas noveda pie šīs bankas slēgšanas un nerezidentu naudas aizplūšanas no citām Latvijas komercbankām. Ciktāl tas būtu vismaz viens no investīciju samazināšanās cēloņiem, tiktāl tam nav nekādas saistības ar Latvijā esošā darbaspēka daudzumu, izvietojumu vai kvalitāti. ĀIPL pētījumu rezultātu publiskā versija nekādus kapitāla kustības mehānismus neparādīja. Latvijas darba ņēmēji no ĀIPL aktīvistu uzstāšanās palika neuzzinājuši, cik daudz ārzemnieki ir gatavi maksāt saviem darbiniekiem Latvijā.

Vakardienas pasākums kārtējo reizi aizgāja pa jau iemītām ideoloģijas takām, kuru galā nekādu risinājumu nav. Puses tikai apliecināja savas ierastās pozīcijas. Investori grib neizsmeļamu darbinieku skaitu, un politiķi grib vēlētāju balsis. Pārbaudīts paņēmiens balsu piesaistīšanai ir solījums nepieļaut ārzemnieku konkurenci ar vietējiem, t.i., ar vēlēšanās piedalīties tiesīgajiem darbiniekiem, ko vienmēr solījis un vakar turpināja solīt Ministru prezidents Māris Kučinskis (Zaļo un zemnieku savienība) pārī ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli (VL!-TB/LNNK). Nākamajai valdībai tuvāk stāvošie lavierēja starp izpatikšanu vēlētājiem un investoriem. Vēl neesošajā valdībā par ekonomikas ministru pieteiktais Didzis Šmits (KPV LV) bija gatavs sarunāt ar katru no tiem pieciem tūkstošiem uzņēmumu, kuri nodrošina 90% valsts ieņēmumu, kādus darbiniekus no ārzemēm tiem vajag. Tādā pašā statusā esošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par!) turpretī aizrādīja, ka valsts vismaz publiski nedrīkst atdot imigrācijas jautājumu izšķiršanu uzņēmējiem, jo tam jābūt «stratēģiskam procesam». Par šāda procesa saturu jau gadiem spriests un varēs spriest tik ilgi, līdz kamēr ārēji apstākļi nodiktēs Latvijas vietu darba un darbaspēka starptautiskajā dalīšanā.