Sarunā ar a/s Brīvais vilnis valdes priekšsēdētāju Arnoldu Babri un valdes locekli Māri Trankali pārlūkojām uzņēmuma attīstības ceļu no zvejnieku kolhoza līdz zivju produktu ražotājam visas pasaules tirgum.
Arnolds Babris: - Brīvais vilnis bija 1949. gadā dibināts zvejnieku kolhozs. Tas korpuss, kurā pašreiz notiek zivju konservu ražošana, ir uzcelts 1985. gadā. Tiem laikiem tā bija moderna un uz milzīgu ražošanas apjomu orientēta celtne. Tā laika ražošanas apjoms ir četras piecas reizes lielāks, nekā mēs patlaban ražojam. Toreiz darbs notika trijās maiņās.
- Lai nu ko varētu pārmest Latvijas Republikai, bet tikai ne Baltijas jūras tilpuma samazināšanu. Ja jūra palikusi tā pati, tad kāpēc tolaik zivju bija neizsmeļami daudz, bet tagad jārīko spēkošanās par katru zivju nozvejas tonnu jeb kvotu izmaiņu procentu?
A.B.: - Zivju resurss ir samazinājies. Toreiz tāda jēdziena kā «kvotas» nebija, jo zivju bija ļoti daudz. Tad tās bija izzvejotas, un nozvejas kvotas ir ieviestas zivju populācijas saglabāšanai. Līdz ar to arī zvejas kuģu skaita smazināšana un sagriešana metāllūžņos kļuva neizbēgama. Žēl, bet šobrīd ļoti daudz no nozvejotajām zivīm aiziet zivju miltu ražošanai. Es runāju konkrēti par brētliņām un reņģēm.
- Kas notiek ar zivju krājumiem kopumā pasaules jūrās, no kurienes Brīvais vilnis tagad saņem ievērojamu daļu pārstrādājamo zivju?
Māris Trankalis: - Pasaulē cīnās divas pretējas koncepcijas, par kurām es neuzņemšos pateikt, ka viena ir pareiza un otra ir nepareiza. Ar zivju pārstrādi saistītās pētniecības organizācijas apgalvo, ka zivju kopumā pietiek un to saglabāšanai pietiek ar kvotu sistēmu, kas tagad darbojas praktiski visā pasaulē. Kvotu ietvaros nozvejoto zivju piedāvājuma un pieprasījuma attiecība tiek regulēta ar zivju cenām. Ļoti liels uzsvars tiek likts arī uz zivju audzēšanu nebrīvē ne tikai iekšējos ūdeņos, bet arī okeānos izveidotās zivju fermās. Pretējā pusē ir tā sauktās zaļās organizācijas, kas rībina visas iespējamās bungas, ka zivju pasaulē tūlīt vairs nebūs.
- Kā zivis nonāk Brīvā viļņa pārstādes uzņēmumā?
M.T.: - Mums ir vietējais zvejnieks Kuivižos, kas Rīgas līča un Baltijas jūras zivis pieved pie rūpnīcas durvīm ar kuģiem. Svaigas zivis no Liepājas un Ventspils atved triju stundu laikā ar autotransportu. Atlantijas zivis atved sasaldētas konteineros uz Rīgas ostu vai arī uz Tallinu un tālāk ar automašīnām pie mums.
- Kā Brīvais vilnis iegāja biržas akciju tirgū?
A.B.: - Zvejnieku kolhozu pārsauca par paju sabiedrību. Pēc tam Latvijas Saeima pieņēma likumu par akciju sabiedrībām, kas ne tikai pārsauca paju sabiedrības par akciju sabiedrībām, bet arī iekļāva mūs biržā, nebūt neprasot, vai bijušie kolhoznieki to vēlas vai nevēlas. Klātesamība biržā uzliek administratīvo slogu, pienākumu algot zvērinātu revidentu, regulāri ziņot biržai par saimniekošanas rādītājiem utt. Tāpēc mēs jau ilgāku laiku gribētu no biržas aiziet. Tas nozīmē, ka akciju kontrolpaketes īpašniekiem ir jāatpērk pārējās publiskās emisijas akcijas, bet reāli tas nav iespējams, jo nav iespējams dabūt rokā šo akciju īpašniekus. Akcijas ir cēlušās no pajām, kuras kolhozs kādreiz piešķīra kolhoza biedriem, kas jau tolaik bija pensionāri. Tādu akcionāru skaits ir liels, bet kopā viņiem pieder aptuveni tikai 3% akciju. Esam biržu par šo situāciju informējuši.
- Brīvais vilnis ir starp ļoti nedaudziem uzņēmumiem, kas pēc nosaukuma un pēc būtības pastāv kopš kolhozu un paju sabiedrību laikiem.
A.B.: - Esam pārdzīvojuši dažādus grūtus laikus. Padomju laika ražotne bija piemērota, lai varētu ražot milzīgos apjomos sūtīšanai pa visu Padomju Savienību, bet šis tirgus sabruka. Labi, sūtījām šprotes uz Krieviju, bet tā 1998. gadā izziņoja savu maksātnespēju, defoltu. Krievija sāka orientēties uz zivju konservu ražošanu ar savām zvejas un pārstrādes jaudām. Šo procesu veicināja 2008. gada pasaules krīze, bet mums kā ražotājiem nekad nav bijis viegli, vēl smagāki bija tā sauktie treknie gadi Latvijā, kad darbinieki masveidā pārgāja no zivrūpniecības uz celtniecību, jo tur jebkurš varēja nopelnīt 1000 latu un vairāk mēnesī skaidrā naudā. Krīze mudināja Krieviju padzīt mūs projām no sava tirgus, manipulējot ar benzopirēna rādītājiem kūpinātās zivīs.
- Benzopirēna piesaukšana nav Krievijas izgudrojums.
A.B.: - Eiropas Savienībā tāpat piesauc benzopirēnu, lai nebūtu jāatzīst, ka galvenais vēža cēlonis ir cukurs, kas vēza šūnām nepieciešams 15 reižu vairāk nekā normālām šūnām. Rezultātā šprotu konservu ražotājiem atļautā benzopirēna robeža ir 5 mikrogrami uz kilogramu, bet, piemēram, maizes garoziņas gadījumā tā ir 14 mikrogrami uz kilogramu, un viss ir kārtībā. Arī daudzos citos pārtika produktos benzopirēna ir tik daudz, ka jākaunas nosaukt šprotes par benzopirēna draudu cilvēku veselībai. Nekā personīga, tikai bizness!
- Pēc tam ekonomiskās krīzes vietā nāca politiska krīze ar kara un sankciju elementiem.
A.B.: - Eiropas Savienība un Krievija apmainījās ar tirdzniecības aizliegumiem, kurus sākotnēji Krievija uz šprotēm neattiecināja. Tikai pēc tam, kad Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 2014. gada jūlijā aizliedza iebraukt Latvijā trijiem Krievijas dziedātājiem Valērijai, Josifam Kobzonam un Oļegam Gazmanovam, Krievija atbildēja ar sava tirgus slēgšanu Latvijas zivju konserviem nevis ekonomisko sankciju, bet sanitārās robežkontroles režīmā. Nozares produkcijas eksportā Krievija tobrīd aizņēma 50%. Brīvajam vilnim Krievijas daļa bija tikai 30%, bet citiem uzņēmumiem pēkšņi izveidojās milzīgi produkcijas pārpalikumi, no kuriem tiem vajadzēja tikt vaļā par jebkuru cenu. Šādu produktu laišana tirgū deva belzienu mums, jo mēs nevarējām pārdot savu produkciju par cenu, kas atbilst tā kvalitātei un ražošanas izmaksām. Dempingoja un zaudējumus cieta visi nozares dalībnieki. Daļa uzņēmumu izputēja, ko tagad var nosaukt par nozares optimizēšanos. Šā gada otrā puse ir pirmais periods pēc 2014. gada, kad mūsu produkcijas pārdošanas cenas un apjoms vieš cerības.
- Cenas Latvijā vai cenas jūsu eksporta produkcijai?
A.B.: - Gan, gan! Šobrīd mūs noiets sadalās 20% Latvijai un 80% eksportam, kurā Krievijas īpatsvars ir nulle. Šāds noieta sadalījums atbilst arī nozarei kopumā. Esam uz eksportu orientēta nozares, kuras finanšu rezultātus diktē situācija ārējos tirgos. Tikai vienam Latvijas ražotājam tika ļauts atgriezties Krievijas tirgū kopš šā gada vidus. Tas ir uzņēmums Karavela, kas pamatā ražo skumbriju konservus Eiropas lielveikaliem. Tā ir pavisam cita preču grupa nekā Brīvajam vilnim, tāpēc mēs neesam konkurenti.
M.T.: - Tā ir pavisam cita biznesa filozofija - maksimāli lētas izejvielas, vienkārša apstrāde un milzīgs produkcijas apjoms ar mazu uzcenojumu. Brīvais vilnis orientējas uz augstas kvalitātes produkciju, kas prasa augstāku cenu.
- Kā pircējs zivju konservu gadījumā var pēc cenas spriest par produkta kvalitāti?
M.T.: - Pircējam to saprast ir grūti, jo lielveikali var manipulēt ar cenām ļoti plašās robežās. Caurmēra sadārdzinājums no rūpnīcas vārtiem līdz veikala plauktam ir apmēram 100%. Tātad konservu kārba, ko mēs varam atdot par eiro gabalā, veikalā maksās ne mazāk kā divus eiro. Mūsu produkcijas piedāvājumā ir Cara šprotes - labākās šprotes pasaulē, kuras ne Latvijā, ne kādā citā valstī netiek pārdotas lētāk par diviem eiro kārbiņā. Ja šprotu kārbiņas gala cena ir zem eiro, tad domājiet paši, ko par tādu cenu var izgatavot.
A.B.: - Teiktais neattiecas uz zivju pastētēm un tefteļiem. Tā ir vēl cita preču grupa ar zemākām ražošanas izmaksām, kas ļauj gala cenai svārstīties ap eiro. Protams, zemāku cenu var panākt, piedāvājot augstvērtīgu produkciju miniporcijās.
- Pasakiet, lūdzu, pircējiem priekšā, ar ko atšķiras lētie konservi no dārgajiem.
M.T.: - Lēti ir tad, ja saldētas zivis nopirktas īsi pirms to glabāšanas termiņa beigām. No likuma viedokļa nekas nav pārkāpts, zivis ir derīgas, bet zemāka kvalitāte un lētas. Zivis tiek blanšētas, kas nozīmē to tvaicēšanu, lai tiktu vaļā no dažādām transportēšanas un glabāšanas procesos iegūtām piegaršām, bet tā pazūd arī zivju garša, zivs kļūst par gumiju bez jebkādas garšas. Zivis tomātu mērcē var ražot arī no tomātu pulvera, kurš ir krietni lētāks.
A.B.: - Galvenā problēma ir tā, ka pircējs neredz, kas īsti atrodas konservu kārbā. Negodprātīgi ražotāji to izmanto. Saindēties ar viņu konserviem nevar, bet garša tāda, ka cilvēks, kas nopircis šādus konservus vienreiz un otrreiz, trešo reizi vairs nepirks zivju konservus vispār. Brīvais vilnis strādājis tā, lai šāda attieksme neveidotos. Cilvēkiem ir jāzina, kāpēc lietot uzturā zivju konservus, Galvenais, ka konservi tiek ražoti bez konservantiem, jo tie tiek 120 °C temperatūrā vārīti 45 minūtes, termiski sterilizēti.
- Vai jūsu eksporta produkcija pēc ražošanas tehnoloģijas un noformējuma atšķiras no produkcijas Latvijas tirgum?
M.T.: - Produktu skaits pārsniedz 70, receptūru skaits - 50 vienības. Tas prasītu pārāk garu skaidrojumu, kāpēc mums visa šī dažādība ir jāuztur. Tā produkciju sadārdzina, bet bez tās mēs nevarētu noturēties tirgos, kur patērētāji ir pieradināti pie pilnīgi atšķirīgām garšām - kur saldākas, kur skābākas, kur sāļākas; ar sīpoliem, bez sīpoliem vai ar apceptiem sīpoliem - un turas katrs pie saviem priekšstatiem par labu zivju produktu. Tad cilvēki ir gatavi vismaz pamēģināt nepazīstamu ražotāju produktus, no kuriem daži tirgū aizgājuši ļoti labi. Mūsu pēdējā laika panākums ir zivis, kas pirms konservēšanas nedaudz grilētas, kas piešķir tām savdabīgu aromātu.
A.B.: - Šādā veidā pazūd jēlas zivs garša. Apstrāde attiecas uz okeāna zivīm siļķi, skumbriju un sardīni. Grilēšana nav kūpināšana, tāpēc problēmas ar benzopirēnu tā nerada.
M.T.: - Šis produkts ir nopērkams arī Latvijā Rimi tīklā. Diemžēl produkta garša nav nekāds rādītājs lielveikaliem. Viņiem ir normatīvs, cik tūkstošus eiro mēnesī jāienes katram centimetram veikalu plauktu. Tādā gadījumā uz plaukta jāliek tikai tādas preces, ko uzreiz izpērk. Šajā ziņā Latvijas lielveikali no citu valstu lielveikaliem neatšķiras ne ar ko. Veikali prasa produktus, kas dod tūlītēju peļņu. Ražotājiem netiek dots laiks, lai cilvēki pierastu pie jauniem produktiem. Mums ir unikāls, labs, garšīgs produkts - kaltēta brētliņa, ēdama līdzīgi kā čipsi, bet neviens lielveikals nepaņēma to kaut vai izmēģināšanai.
A.B.: - Ir vajadzīga valsts intervence - lai būtu kaut pāris lieli veikali Latvijā, kur patērētājs varētu nopirkt tādas preces, kas netiek iekšā lielveikalos. Ir mums produkti, kas vietējos veikalu tīklos iekšā netiek, bet ārzemēs tiek pieņemti. Citos gadījumos labu produktu ražošana bija jāpārtrauc. Man sevišķi žēl no jūras zālēm, agar agar, ražotas želejas konservu grupas. Tāpat mums bija konservi ar kūpinātām butēm - ļoti garšīgs produkts, bet lielveikaliem nederīgs. Želeju grupā mums palikušas tikai šprotes, ko ņem daži veikaliņi, bet ne tās divas lielveikalu ķēdes, kas pie mums dominē. Par trešo spēlētāju šajā grupā nāk Lidl, bet apzinos, ka ražotājiem un patērētājiem no tā būs maz labuma.
M.T.: - Bagātākie cilvēki Vācijā nav viņu slaveno auto rūpnīcu, bet Lidl un Aldi veikalu ķēžu īpašnieki. Šādas ķēdes pa īstam uzplauka kā 2008. gada krīzes sekas. Visā Eiropā daudzi cilvēki spiesti domāt tikai par to, lai nopirktu lētāk, nevis par to, lai nopirktu labāk. Un lētāk nav labāk, skopais maksā dārgāk!
- Tās pašas krīzes sekas Latvijā ir arī izceļošana un tai sekojošs darbaspēka trūkums. Vai tas skar arī Brīvo vilni?
A.B.: - Salacgrīva ir īpatnēja ar to, ka Brīvais vilnis ir šo pilsētu veidojošais uzņēmums. Jebkurš Salacgrīvas iedzīvotājs ir saistīts ar Brīvo vilni, jo tur strādā vai strādājis vai nu viņš pats, vai kāds no viņa ģimenes locekļiem. Salacgrīvas baznīcā regulāri aizlūdz par Brīvo vilni, jo tas tiešām ir pilsētai svarīgs uzņēmums. Strādnieki nāk uz darbu ar pārliecību, ka viņi ražo labākās šprotes pasaulē. Viņiem nav tādu domu, ka strādāt ražošanā ir kas slikts. Darbaspēka problēma ir darbaspēka nodokļu sloga problēma. Šīs problēmas risināšanai apsolītā nodokļu reforma sākās ar solījumu noteikt par neapliekamo minimumu 500 eiro mēnesī, turpinājās ar 350, ar 250 un beigās nulle ar solījumu nākamgad koriģēt šā gada nodokļa maksājumus ar diferencēto neapliekamo minimumu. Man nupat bija saruna ar auditoru, kurš apliecināja, ka šādā veidā invalīdu un vēl citu nodarbināto grupu gadījumā nodoklis pieaugs. Bet blakus mums ir Igaunija ar 500 eiro neapliekamo minimumu, un Igaunijā sākas emigrējušo cilvēku atgriešanās.
- Ar kādiem nodomiem jūs sagaidāt 2019. gadu?
M.T.: - Brīvais vilnis turpinās strādāt, cīnīties ar administratīvo, birokrātisko un nodokļu slogu - turpināt radīt unikālus produktus ar visaugstāko pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka savam svētku galdam jūs dabūsiet labākās šprotes pasaulē.
