Kokrūpniecība uztur ekonomikas izaugsmi
Koksnes pārstādes pieauguma rādītāju dēļ mežsaimniecības un koksnes pārstrādes uzņēmumu vadītājiem jāskaidro atkal un atkal, ka tie neliecina par pastiprinātu mežu izciršanu.
Decembra sākumā sniegto Centrālās statistikas pārvaldes informāciju par Latvijas rūpniecību šā gada desmit mēnešos Finanšu ministrija komentēja zem virsraksta Kokrūpniecība uztur apstrādes rūpniecības izaugsmi. Lai gan kopumā Latvijas rūpniecības ražošanas apjoma samazinājums šā gada oktobrī pret pagājušā gada oktobri ir par 1,9%, apstrādes rūpniecība noturējusi pieaugumu par 3,3% un «no apstrādes rūpniecības apakšnozarēm jau piekto mēnesi pēc kārtas spēcīgi apjomu pieaugumi ir reģistrēti kokapstrādē, kas oktobrī nodrošināja lielāko devumu apstrādes rūpniecības izaugsmē. Kokrūpniecības ražošanas apjomi šā gada oktobrī bija par 6,2% augstāki nekā attiecīgajā mēnesī pirms gada».
Iepriekš Zemkopības ministrijas (ZM) apkopotie dati par koksnes eksportu no Latvijas šā gada deviņos mēnešos uzrādīja pieaugumu par 14,6%, kas ļauj visai droši paredzēt, ka eksporta kopapjoms šogad pārsniegs 2,5 miljardu eiro robežlīniju. Tajā pašā datubāzē var uzzināt, ka divu miljardu robežlīnija tika pārsniegta 2015. gadā.
Pieaugums pārsniedz izcirtumu
Novembra beigās mežkopības un koksnes pārstrādes speciālisti Latvijas Universitātes Dabas mājā prezentēja savu nozari un tās uzņēmumus kā potenciālās darba vietas dažādu dabas zinātņu studentiem un sadūrās arī ar tādiem jautājumiem, vai ir kāda jēga runāt par darba vietām šajā nozarē nākotnē, ja jau drīz vien Latvijā tiks nocirsts pēdējais koks.
Meža nozares pārstāvji lika pretī savus datus, ka meža platība un tajā uzkrātais koksnes daudzums Latvijā gadu no gada palielinās. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Āris Jansons apgalvoja, ka koksnes apjoms Latvijas mežos ik gadu pieaug par 26 miljoniem kubikmetru, no kuriem 15,6 miljoni kubikmetru tiek nocirsti, 6,3 miljoni atmirst un 4,1 miljons kubikmetru pagaidām nāk klāt nezināmam pielietojumam. Varbūt tos nocirtīs, bet varbūt tiem ļaus atmirt un kļūt par dzīvotni kukaiņu sugu tūkstošiem un caur tiem par iztikas avotu vēl daudzām citām dzīvnieku sugām, kas ēd kukaiņus, ēd kukaiņēdājus utt., vai arī par izejvielu meža ugunsgrēkiem kā nozīmīgam dabas pašregulācijas instrumentam.
Valsts a/s Latvijas valsts meži eksperts Dagnis Dubrovskis vērsa uzmanību uz mežu vecuma struktūru, kurā palielinās jau pilnībā pieaugušo koku un augšanas ciklu nobeidzošo briestaudžu īpatsvars kā sekas tiem vēsturiskajiem pavērsieniem, kuru dēļ mežu platība pēdējo simts gadu laikā divkāršojusies. Kopš Pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits šeit ir zigzagveidīgi, taču konsekventi samazinājies, bet atlikušie iedzīvotāji koncentrējušies pilsētās. Viņu pamestos laukus pārņēmuši koki bez saskaņošanas ar cilvēku plāniem. Šo procesu paātrināja Otrais pasaules karš, pēc kura pagājis jau tik daudz laika, ka kādreizējo aramzemi vai pļavas paguva pārņemt krūmi un pēc tam koki. Ja tās ir izplatītākas lapu koku sugas vai arī egles, tad tagad ir pats pēdējais brīdis, kad tos vēl var cirst kā saimnieciski izmantojamu koksni.
Būtiska ietekme uz Latvijas mežu apsaimniekošanu ir tā sadalījumam pēc piederības gandrīz precīzi uz pusēm. Valsts ar savu uzņēmumu LVM un pašvaldībām apsaimnieko 1,7 miljonus hektāru mežu, bet 135 tūkstoši privāto mežu īpašnieku sadalījuši 1,6 miljonus hektāru. Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks norādīja, ka vidējā mežu platība vienam īpašniekam iznāk 10,6 hektāri, bet aiz tās slēpjas ļoti nevienlīdzīgs šīs platības sadalījums starp meža īpašumiem gan vairāku tūkstošu hektāru, gan nepilna hektāra platībā. Līdz pat pēdējam laikam lapu koksnes cena bija tik zema, ka meža īpašnieki par meža ciršanu mazā platībā un grūti pieejamās vietās samaksātu vairāk nekā saņemtu par koksni. Tikai dažos pēdējos gados un jo īpaši šogad ir noticis tāds cenu uzrāviens, ka nu jau atmaksājas cirst jebkuru mežu.
Sadrumstalotība ierobežo
Novembra beigās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs Jelgavā sarīkoja savu pasākumu, kas bija veltīts 2018. gada izvērtēšanai no privāto mežu īpašnieku skatpunkta. Tur tēmu par privāto mežu īpašumu sadrumstalotības sekām turpināja Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Andis Krēsliņš. Viņa dienestam nav datu par 11% no juridiski par mežu atzītās plātības. Tehniski tas nozīmē, ka datu nav bijis vismaz kopš 2000. gada. Bez šādu datu iesniegšanas meža īpašnieki savu mežu cirst nedrīkst, ko viņi, visticamāk, nedarīja jau minētā neizdevīguma dēļ. Tagadējā konjunktūra noteikti pastiprinās mežu īpašumu konsolidāciju, kuras līdzšinējo gaitu uzrādīja Silavas pētnieks Jānis Donis. Laikā no 2004. līdz 2018. gadam īpašumi platībā virs 50 ha pieauguši no 7,4% līdz 51,8% no kopējās privāto mežu platības, toties īpašumi platībā zem 10 ha sarukuši no 35,5% līdz 16,8%. Caurmērā tas ir labi no mežu intensīvākas izmantošanas viedokļa.
Privātie mežu īpašnieki ir skaitliski tik liela cilvēku grupa, ka tīri aritmētiski viņi būtu varējuši šā gada Saeimas vēlēšanās nodrošināt vislielāko frakciju pašu izveidotai vai ar sponsorēšanu sev piesaistītai partijai. Realitātē no tā nav ne ziņas, ne miņas. Ienākumi no nelieliem meža pleķīšiem ir gandrīz kā laime loterijā, kad reizi pārdesmit gados sakrīt kādam cirtes veidam atbilstošs koku vecums, pietiekami augstas koku cenas vai sausa vasara jeb auksta ziema, kas atvieglo piekļūšanu mežam. Šādu meža īpašnieku pamatintereses ir piesaistītas stabilāku ienākumu avotiem, kas fragmentējas atbilstoši Latvijas iedzīvotāju kopuma noskaņojumam, kurā pamanāmi populārs ir viedoklis, ka pieļaujamā mežu izmantošanas intensitāte ir tad, kad šā viedokļa paudēji dodas uz mežu sēņot. Mežu privātīpašnieku lielajai masai it kā vajadzētu pavirzīt sabiedrisko domu intensīvākas mežu izmantošanas virzienā, taču tā tas nenotiek.
Ko vēlas privāto mežu īpašnieki
Jelgavas sanāksmē iezīmējās divas tēmas, ar kurām mežu īpašnieki vēlētos vērsties pie sabiedrības.
Pirmā tēma - aizsargāšanās no pārestībām, kad dažādu dabas aizsardzības režīmu dēļ saimnieciskā darbība tiek ierobežota, bet valsts maksātā kompensācija par to ir simboliska. Tas izraisīja visskaļākās diskusijas un pārmetumus pēc Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora Jura Jātnieka uzsvērti laipnajiem vārdiem, ka vajagot atrast veidus vidi saudzējošai mežu izmantošanai un tajos gadījumos, kad tas tomēr nav iespējams, maksāt mežu īpašniekiem daudz augstākas kompensācijas vai atpirkt viņu mežu par tirgus cenu. Otrā tēma - mežu padarīšana par tādu pašu Eiropas Savienībā ieviesto lauksaimniecības platībmaksājumu objektu, kādi ir lauki. Kā tas var būt, ka par kukurūzas audzēšanu pūdēšanai un dedzināšanai platībmaksājumi pienākas, bet par koku audzēšanu šķeldai, t.i., tāpat enerģijas iegūšanai, maksājumi nepienākas?! Šo netaisnību vajag novērst nākamajā ES plānošanas periodā. Tēma šķiet perspektīva, ja mežu īpašniekiem izdosies padarīt par saviem lobijiem ES bagāto valstu lielrūpniekus - meža tehnikas ražotājus.
Pieaug naudas un koksnes apgrozība
Tagadējā ekonomiskā konjunktūra ļoti koncentrētā veidā atspoguļojas LVM grāmatvedībā. Pirmajos deviņos mēnešos uzņēmums apgrozījis 241 miljonu eiro (+16,5% pret attiecīgo periodu 2017. gadā) un nopelnījis 84,6 miljonus eiro (+70,2%). Cenu pieaugums mudinās pievērsties koku ciršanai pieaugušo un pāraugušo mežu īpašniekus, bet pagaidām Latvijas eksporta ieņēmumu pieaugums balstās uz diviem citiem faktoriem bez koksnes ciršanas palielinājuma.
Pirmais - inflācija. Izteiksmīgākā pozīcija ZM datos par Latvijas koku eksportu rāda, ka zāģmateriālu eksporta vērtība naudā augusi no 481 līdz 523 miljoniem eiro, bet zāģmateriālu fiziskais apjoms samazinājies no 2,5 miljoniem līdz 2,43 miljoniem kubikmetru. Nenoliedzot nemitīgus ieguldījumus un uzlabojumus kokzāģētavās, nav pamata šā gada zāģmateriālus uzskatīt par citu un tāpēc dārgāku produktu nekā pērnie zāģmateriāli. Cenu pieauguma iemesls ir eiro drukāšana 30-100 miljardu apmērā katru mēnesi kopš 2015. gada sākuma. Tirgus vienmēr reaģē ar novēlošanos gan uz naudas drukāšanu, gan uz tās apturēšanu, tāpēc cenu pieaugumam ir jāturpinās.
Otrais - šķeldas katlumāja, ar kuru zviedri iecerējuši šogad apsildīt visu Stokholmu. Jau pāris gadus tās atvēršanu gaidīja Latvijas mazo ostu uzņēmumi, bet šogad par vēl vienu labuma guvēju kļuva Latvijas dzelzceļš ar šķeldas vešanu no Ukrainas uz Latvijas ostām. Šīs darbības datos atspoguļojas arī kā šķeldas importa pieaugums par 848% (!) jeb no 48 līdz 456 tūkstošiem tonnu šā gada deviņos mēnešos. Latvijas mežus nekādi neapdraud tas, ka šeit atradušies uzņēmīgi ļaudis, kas sniedz zviedriem transporta un grāmatvedības pakalpojumus.
Naudu sāka drukāt ne no labas dzīves, un labu dzīvi tā nesola turpmāk. Inflācija nozīmē ne tikai ieņēmumu, bet arī izdevumu pieaugumu, ar ko jau tagad saduras gan privātie mešu īpašnieki, gan LVM. Šobrīd lielākas bažas ir nevis par mežu ciršanu, bet par to, vai visiem mežu īpašniekiem pietiks naudas mežu stādīšanai un kopšanai ar cerībām atgūt ieguldījumus un nopelnīt pēc daudziem gadu desmitiem. ZM Meža departamenta direktors Arvīds Ozols brīdināja Jelgavas pasākuma dalībniekus, ka «2018. gads izrādīsies ekonomiskā cikla virsotne, pēc kuras jāseko kritumam».