Latvijas valsts šogad svin savu pirmo simtgadi, šo gadu laikā ir būvēts un jaukts, veidots un atjaunots. Arī Latvijas dzelzceļš nākamgad atzīmēs savu pirmo simtgadi kā uzņēmums. Tomēr paša dzelzceļa kā infrastruktūras vēsture ir krietni vien senāka – tā sniedzas vēl 19. gadsimtā, un arī dzelzceļš šajā laikā ir būvēts, jaukts un atjaunots. Arī tas, tāpat kā valsts, ir bijis liecinieks dažādām varām un procesiem. Dzelzceļam kopš tā pastāvēšanas Latvijā ir bijusi liela loma gan sabiedrības, gan politiskajā dimensijā.
Dzelzceļu vēsture Latvijā aizsākās pirms vairāk nekā 160 gadiem, kad tika uzsākta gan Rīgas-Daugavpils dzelzceļa būvniecība, gan Sanktpēterburgas-Varšavas sliežu ceļa būvniecība iecirknī Kārsava-Daugavpils. Līdz Pirmajam pasaules karam pavisam Latvijā tika izbūvēts 1941 kilometrs dzelzceļa līniju, tostarp 1535 km - platsliežu un 406 km šaursliežu ceļu.
Lai gan kara gados dzelzceļa līniju kopgarums tika palielināts līdz 2763 km, to stāvoklis pēc kara bija kritisks. Izpostīti bija arī visi nozīmīgākie tilti, sagrautas un nodedzinātas daudzas staciju ēkas, paralizēta ūdensapgāde un iznīcinātas vilcienu kustības vadības iekārtas. Vienotas Latvijas valsts dzelzceļu pārraudzības un apsaimniekošanas nodrošināšanai 1919. gada 5. augustā darbu uzsāka Dzelzceļu virsvalde.
Lai savestu kārtībā dzelzceļa infrastruktūru un atjaunotu regulāru vilcienu kustību, Latvijas dzelzceļnieki paveica varoņdarbu. Tautsaimniecības attīstības mērķu vārdā jau 1925. gadā tika uzsākta arī jauna dzelzceļa būvniecība Liepājas virzienā, jo pēc Latvijas-Lietuvas robežas demarkācijas dzelzceļa sliedes uz nozīmīgo Liepājas ostu veda caur kaimiņvalsts teritoriju. Pavisam līdz 1940. gadam tika uzbūvēti jauni sliežu ceļi 840 km garumā. Tobrīd dzelzceļš kalpoja gan par galveno mūsu valsts iedzīvotāju, gan būtiskāko iekšzemes kravu pārvadājumu nodrošinātāju, kā arī organizēja gan starptautisko pasažieru vilcienu, gan tranzīta kravu vagonu kustību.
Latvijas okupācijas brīdī dažādās būvniecības stadijās atradās Tukuma-Kuldīgas un Rīgas-Madonas-Kārsavas dzelzceļa būvniecība. Tika pārtraukts darbs arī pie dzelzceļu elektrifikācijas projekta uzsākšanas un Rīgas centrālās stacijas pārbūves realizācijas.
Pēc Otrā pasaules kara daļa no aizsāktā tika turpināta. 1950. gadā ekspluatācijā tika nodots pirmais elektrificētais dzelzceļa iecirknis starp Rīgu un Dubultiem, kustībai atklāti jauni dzelzceļa tilti pār Daugavu Rīgā un Lielupi Jūrmalā.
1960. gadā realizēta Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas pārbūves pirmā kārta. Turpmākajos gados ievērojami resursi tika ieguldīti dzelzceļa infrastruktūras jaudas palielināšanā, atjaunojot otros maģistrālos un pagarinot staciju sliežu ceļus. Tādējādi tika veikti nepieciešamie priekšdarbi smagsvara vilcienu kustības uzsākšanai virzienā uz Latvijas ostām. 20. gadsimta 70. gados tās realizācijai notika pāreja no tvaika vilces uz dīzeļvilci. Pēc ritošā sastāva automātisko sakabes iekārtu ieviešanas, tika pabeigta visu kravas vagonu aprīkošana ar rullīšu gultņiem un nodrošināts pastāvīgs to tehniskā stāvokļa funkcionalitātes monitorings visās Latvijas maģistrālajās dzelzceļa līnijās. Caurvedes spēju palielināšanai mūsu dzelzceļā tika ieviestas modernas vilcienu kustības vadības un staciju signālu un pārmiju centralizācijas iekārtas. Rīgā darbu sāka Baltijas dzelzceļa skaitļošanas centrs.
1991. gada 2. septembrī Latvijas Republikas Satiksmes ministrija izdeva pavēli Nr. 99, uz kuras pamata tika nodibināts valsts uzņēmums (kopš 1993. gada - valsts akciju sabiedrība) Latvijas dzelzceļš, kas uzskatāms par starpkaru perioda Latvijas Valsts dzelzceļu darba turpinātāju.
Lai gan Latvijas dzelzceļu vēsture ir dažādu pretrunīgu vēsturisko notikumu pārpilna, kopš sliežu ceļu izbūves pirmsākumiem dzelzceļa transports ir kļuvis par valsts industriālās vēstures daļu un mūsdienu satiksmes infrastruktūras sistēmas neatņemamu sastāvdaļu ar lielu ekonomisko potenciālu nākotnē.
Ja Latvijas valsts savu simtgadi svin šogad, Latvijas dzelzceļš to sagaidīs 2019. gadā. Nozīmīgā jubileja dzelzceļam ir pārmaiņu laikā, jo pēdējos gados mainījusies ir gan tirgus situācija transporta un loģistikas nozarē (mainās līdzšinējās kravu plūsmas un pasaulē attīstās jaunas preču plūsmas, kam nepieciešams uzticams transports lielos attālumos), gan arī ievērojami attīstījušās tehnoloģijas, mainījušies sadarbības mehānismi nozares uzņēmumu vidū un arī starp nozarēm.
Pēdējo divu gadu laikā Latvijas dzelzceļa koncerna vadība, speciālisti un eksperti strādājuši pie jauna stratēģiskā redzējuma izstrādes, apzinot nākotnes attīstības virzienus. Skaidrs, ka dzelzceļa pamatā ir un būs sliedes, taču mūsdienās tās papildina jaunas tehnoloģiskās iespējas, digitalizācija, pievienotās vērtības pakalpojumi klientiem un inovatīvu transporta risinājumu izstrāde un ieviešana. Latvijas dzelzceļš, ieejot savā otrajā gadsimtā, ir definējis, ka attīstās kā pilnvērtīga transporta, loģistikas un tehnoloģiju uzņēmumu grupa. Līdzīgi piemēri meklējami tepat netālu Eiropā - šādu ceļu izvēlējies gan Vācijas, gan Austrijas dzelzceļš, un tā attīstās arī austrumu kaimiņi.
Pārmaiņas piedzīvo arī uzņēmuma vizuālais tēls, ko daļa sabiedrības jau būs pamanījusi. Tā pamatā ir vilcienu vagonu un sastāvu grafisks attēlojums, kas vienlaikus kalpo arī kā digitāla zīme. Tādējādi arī Latvijas dzelzceļa jaunajā veidolā integrējas gan infrastruktūras mantojums un tradicionālie transporta pakalpojumi, gan nākotnes tehnoloģijas.
Līdzās uzņēmuma paša skatījumam uz ilgtermiņa attīstību 2018. gada novembrī Ministru kabinets apstiprināja Indikatīvo dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānu 2018.-2022. gadam.
Tajā valsts no savas puses definējusi, kāda veida dzelzceļa infrastruktūra VAS Latvijas dzelzceļš jāuztur un jāattīsta turpmākos piecus gadus, lai sasniegtu sabiedrības mobilitātes un Latvijas tautsaimniecības vajadzības.
Balstoties uz šo plānu, Satiksmes ministrija un VAS Latvijas dzelzceļš noslēdza daudzgadu līgumu uz šo pašu periodu, nosakot sadarbības mehānismus, tostarp finanšu līdzsvara nodrošināšanu infrastruktūras pārvaldītājam. Tiesa, šā gada provizoriskie darbības rezultāti liecina, ka Latvijas dzelzceļš finanšu stabilitāti nodrošinājis pašu spēkiem, kas ir laba ziņa nozarei un valstij.
Abi minētie dokumenti kopā nodrošina, ka turpmākos piecus gadus transporta un loģistikas nozare var rēķināties ar stabiliem «spēles noteikumiem», slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus ar saviem klientiem un plānot arī savu attīstību.
