Valsts ekonomikas simtgade jeb Kad Latvijai bija zelta laiki?

 
1938. gadā Latvija eksportēja vairāk nekā 23 tūkstošus tonnu sviesta un bija piektajā vietā Eiropā pēc sviesta eksporta apjoma un trešajā vietā Eiropā, rēķinot sviesta eksportu uz vienu iedzīvotāju. Latvijas eksporta sviesta muciņu iekraušana kuģī Rīgas ostā 1938. gadā (Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, LVKFFDA -12914P) ©Ekrānšāviņš no avīzes

Neatkarīgā Latvija tika izveidota uz Pirmā pasaules kara drupām.

Pirmā pasaules kara frontes līnija no 1915. gada līdz 1918. gadam nodalīja Vācijas un Krievijas armijas, sadalot Latviju gandrīz uz pusēm. Frontes līnijā no Tukuma līdz pat Daugavpilij 40-60 km platā joslā tika nopostītas vairāk nekā 50% visu dzīvojamo māju. Kurzemes austrumdaļu un Zemgali pameta vairāk nekā puse no visiem pirmskara iedzīvotājiem. Kopumā līdz 1917. g. beigām bēgļu gaitās devās vairāk nekā miljons Latvijas iedzīvotāju. 1914. gada janvārī Latvijā dzīvoja 2,6 miljoni iedzīvotāju, savukārt 1922. gada janvārī 1,8 miljoni. 700 000 no Latvijas teritorijas evakuēto un bēgļu tā arī nekad neatgriezās neatkarīgajā Latvijā. No piefrontes joslas Krievijas impērija evakuēja visas kaut cik nozīmīgas rūpnīcas, tāpēc Latvijai, iegūstot neatkarību, nebija nedz nozīmīgu rūpniecības uzņēmumu, nedz lielākās daļas no rūpnīcu strādniekiem un inženieriem. Pirms Pirmā pasaules kara Latvija bija viena no Krievijas impērijas industriāli attīstītākajām daļām. Rūpniecībā tika nodarbināti gandrīz 200 tūkstoši, bet, Latvijas atbrīvošanas karam noslēdzoties, 1920. gadā, Latvijā rūpniecībā tika nodarbināti tikai desmitā daļa no pirmskara strādnieku skaita - aptuveno 20 tūkstoši strādājošo.

Neatkarīgas valsts panākumi

Iegūstot neatkarību, ekonomikas attīstība notika, balstoties uz vietējo ļaužu darbu un uzņēmību. Tā kā 80% iedzīvotāju bija saistīti ar lauksaimniecību, tad no 1920. līdz 1937. gadam notika agrārā reforma. Līdz agrārajai reformai aptuveni puse no lauksaimniecības zemes piederēja muižām, bet puse vecsaimniecībām. Reformas laikā muižu zeme tika iedalīta aptuveni 15 ha lielām jaunsaimniecībām. Tolaik Latvijā graudaugu vidējā ražība ievērojami atpalika pat no Skandināvijas valstīm, kurās klimatiskie apstākļi bija nelabvēlīgāki. Tikai Rīgas, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Tukuma apriņķos graudaugu ražība bija augstāka nekā Skandināvijā. Latgalē vidējā ziemas kviešu ražība bija tikai 10,6 centneri no hektāra. Tomēr ar Latvijas zemnieku uzcītīgu darbu līdz Otrā pasaules kara sākumam Latvijas lauksaimniecība jau pietuvojās attīstītāko valstu lauksaimniecībai. 1938. gadā vidējais izslaukums no govs Latvijā bija 1912 kg, kamēr Zviedrijā šajā laikā vidējais izslaukums no govs bija 2531 kg, bet Dānijā - 3200 kg.

Pirmās neatkarības laikā lielāko daļu no Latvijas iekšzemes kopprodukta veidoja lauksaimniecība un mežsaimniecība. 1938. gadā Latvija eksportēja vairāk nekā 23 tūkstošus tonnu sviesta un bija piektajā vietā Eiropā pēc sviesta eksporta apjoma un trešajā vietā Eiropā, rēķinot sviesta eksportu uz vienu iedzīvotāju.

Gatavojot pamatu Latvijas rūpniecības modernizācijai, Latvijā tika aizsākta modernas enerģētikas infrastruktūras izveide. Jau 1920. gadā tika izstrādāts Daugavas HES kaskādes būvniecības projekts. Bija iecerēts uz Daugavas uzcelt sešas līdz deviņas vidēja lieluma HES, pie Jēkabpils, Pļaviņām, Kokneses, Aizkraukles, Ķeguma, Doles u.c. 1939. gadā darbu sāka Ķeguma HES, un vienlaikus ar to tika izbūvētas maģistrālās elektrolīnijas, kas savienoja Ķegumu ar galvenajām elektroenerģijas patēriņa vietām - Rīgu, Jelgavu, Bausku, Valmieru u.c.

Otrā pasaules kara postījumi un atjaunotne

Otrā pasaules kara laikā Latvija piedzīvoja trīs okupācijas režīmu maiņas. Frontes līnija divas reizes šķērsoja visu Latvijas teritoriju, bet Kurzemes dienviddaļā kaujas notika līdz pat 1945. gada maijam. Vācu armijai atkāpjoties, tika uzspridzināta Ķeguma hidroelektrostacija, iznīcināta lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu un 90% no visām elektroenerģijas spēkstacijām. Vācu armijai atkāpjoties, sliežu ceļi tika uzarti, bet tilti - saspridzināti. Kara laika postījumi tika atjaunoti vēl daudzus gadus pēc kara baigām. Uzspirdzinātais Rīgas dzelzceļa tilts tika atjaunots tikai 1951. gadā, bet pirmskara dzelzceļa sistēmas atjaunošana pilnībā tika pabeigta tikai 1972. g., kad, pabeidzot Rīgas-Jelgavas līnijas elektrifikāciju, tika atjaunots otrs sliežu ceļš šajā posmā.

Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS tautsaimniecības sistēmā tika uzsākta paātrināta Latvijas industrializācija, sevišķu uzmanību pievēršot militāras nozīmes rūpniecībai.

Padomju laika propagandā tika uzsvērts milzīgais PSRS ieguldījums Latvijas rūpniecības un transporta sistēmas attīstībā. Lūk, PSRS esot devusi Latvijai vairāk, nekā Latvijas ekonomika spētu radīt pati. Pēc kara Latvijas teritorijā uzceltās rūpnīcas bija dāsna padomju tautu velte latvju tautai, par ko Latvijai ir jābūt mūžīgā parādā PSRS. Patiešām, 1945.-1950. g. laikā lielākā daļa no kara laikā nopostītajiem rūpniecības un infrastruktūras objektiem tika atjaunoti. 1945.-1950. g. Latvijā tika uzceltas arī daudzas pilnīgi jaunas rūpnīcas. 1945.-1950. g. gan vecās, gan jaunās ražotnes tika piepildītas ar darbagaldiem, iekārtām utt. Uz jautājumu, no kurienes uzradās rūpnīcu iekārtas, kuras 1945.-1950. g. uzstādīja Latvijas rūpnīcu korpusos, padomju propagandas atbilde bija - Latvijā tika uzstādīti citās padomju rūpnīcās ražotie darbagaldi, kā arī iekārtas, kuras brālīgas draudzības vārdā tika dāvātas Latvijai.

Tomēr pašlaik vairs nav noslēpums, kāda bija Latvijas atjaunotās rūpniecības patiesā izcelsme.

Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, sabiedrotie vienojās, ka Vācijai ir jākompensē kara laikā radītie zaudējumi. Rūpnīcu iekārtas, kuras Latvijā tā pēkšņi parādījās pēc Otrā pasaules kara, nebija PSRS «dāvana». Latvijai kā Otrā pasaules kara upurim un karā smagi cietušai zemei bija tiesības saņemt reparācijas no Vācijas. Galveno reparāciju daļu mēs (ar PSRS starpniecību) saņēmām pārvesto vācu rūpnīcu veidā. Viens no svarīgiem faktoriem, kas nodrošināja Latvijas PSR rūpniecības tehnoloģisko izrāvienu pēc Otrā pasaules kara, bija tehnoloģiju pārnese no Vācijas, saņemot rūpnieciskās iekārtas un tehnisko dokumentāciju kara reparāciju veidā.

Tā kā Latvijas lielākajās pilsētās bija augsta kvalificētu darbinieku koncentrācija un Latvijai bija labas izglītības sistēmas tradīcijas, kas nodrošināja augsti kvalificētu rūpniecības strādnieku un inženieru sagatavošanu, PSRS iekšējā darba dalīšanā Latvija tika specializēta elektrisko iekārtu un aparātu, sakaru iekārtu, kā arī mašīnbūves un plaša patēriņa rūpniecības preču ražošanā.

Saimniecība padomju laikā

Rezultātā Latvijā tika izveidota moderna un attīstīta rūpniecības sistēma. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Rīgā ražoja 32% no visiem PSRS saražotajiem elektrovilcieniem. 1970. gadā Latvijas rūpnīcas ražoja aptuveni trešdaļu vai vairāk no visiem PSRS saražotajiem maģistrālajiem dzelzceļa vagoniem, mopēdiem, tramvaja vagoniem un telefoniem. 1970. gadā Latvijas rūpnīcas ražoja katru ceturto radioaparātu PSRS, vairāk nekā desmito daļu no visiem dīzeļmotoriem, saldējamajām iekārtam un veļas mazgājamajām mašīnām, kas tika saražotas visā PSRS.

Vienlaikus tika izveidota atbilstoša transporta un enerģētiska infrastruktūra. Tika uzcelti maģistrālie gāzesvadi, kas savienoja Rietumsibīrijas gāzes atradnes ar Latvijas lielākajām pilsētām. Divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Latvijas kopējais ceļu tīkla blīvums jau tika izveidots atbilstoši attīstītas valsts līmenim. Diemžēl pirmos desmit gadus pēc PSRS sabrukuma ceļu būvniecības, uzturēšanas un remonta darbu apjomi tika būtiski samazināti, tāpēc ar laiku lielākajai daļai ceļu tehniskais stāvoklis kļuva neapmierinošs un neatbilstošs drošas satiksmes vajadzībām.

Padomju laikā pieņemts lēmums pabeigt jau neatkarīgās Latvijas laikā projektēto Daugavas HES kaskādi. Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas HES tika uzceltas, bet Daugavpils HES tika pabeigts tikai labā krasta aizsprosts. Paradoksāli, bet Daugavpils HES celtniecības apturēšana kļuva par nosacītu aizsākumu Trešajai atmodai, lai gan, ja Daugavpils HES tiktu pabeigta ieplānotajā termiņā, jau no 1993. gada Latvijas elektroenerģijas patēriņa un ražošanas bilance ilgtermiņā būtu pozitīva un Latvija nebūtu atkarīga no Krievijas elektroenerģijas piegādēm.

Rūpniecībā PSRS laikā bija vērojami noteikti panākumi, bet PSRS īstenotā Latvijas lauksaimniecības masveida kolektivizācija sagrāva tradicionālo - vietējiem klimatiskajiem un augsnes apstākļiem atbilstošo - Latvijas lauksaimniecības specializāciju. 20. gs. piecdesmito gadu sākumā vidējais dzīves līmenis Latvijas laukos bija vismaz piecas reizes zemāks nekā pilsētās, tāpēc līdz 1959. gadam aptuveni 300 000 cilvēku pameta Latvijas laukus un pārcēlās uz pilsētām. Stāvoklis Latvijas lauksaimniecībā stabilizējās tikai 20. gs. septiņdesmitajos gados, kad vidējais ienākumu līmenis kolhozos izlīdzinājās ar ienākumu līmeni pilsētās.

PSRS iekšējā darba dalīšanas sistēmā Latvijas specializācija bija piena un gaļas lopkopība. Latvijas lielākajos lopkopības kompleksos tika ražota gaļa un piens gan Latvijas patēriņam, gan gaļas un piena produktu piegādēm ārpus Latvijas, galvenokārt uz Krievijas Eiropas daļas lielākajām pilsētām. 20. gs. astoņdesmito gadu vidū katru gadu lopbarības vajadzībām Latvijā tika ievesti aptuveni 2 miljoni tonnu importētu lopbarības graudu. Savukārt no Latvijas tika izvesta gaļas un piena produkcija.

1990. gadā Latvijas iekšzemes kopproduktā rūpniecība veidoja 37,1%, lauksaimniecības daļa bija 18,1%, celtniecības pakalpojumu apjoms bija 9,4%, bet visu citu pakalpojumu īpatsvars - 35,4%.

Saimniecība, atgūstot neatkarību

Latvijai atgūstot neatkarību, galvenā problēma bija hiperinflācijas savaldīšana un izejas meklējumi no ekonomiskas krīzes, jo 1991. gadā PSRS rubļa inflācija pārsniedza 1000% gadā. Atjaunotā Latvijas Banka 1992. gada maijā atteicās no PSRS rubļu izmantošanas iekšējos norēķinos un pārgāja uz nacionālo valūtu. Latvijas Bankai vajadzēja aptuveni desmit gadus, lai inflācija samazinātos līdz 2% līmenim. Vēl 1992. gada novembrī Latvijas rubļa inflācija bija 1444,7% gadā. 1995. g. inflācijas līmenis Latvijā jau bija 25% gadā, bet 2002. gadā jau bija mazāks par 2%.

Otrs svarīgākais uzdevums bija jautājums par lielajiem lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumiem. Pēc PSRS sabrukuma Latvijas lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības produkcijai Krievijas tirgū bija jākonkurē ar ES lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības produkciju. Jau no 1992. gada Latvijas piena un gaļas produkcija Krievijā vairs netika iepirkta tik lielos apjomos kā PSRS laikā. Savukārt Latvijas iekšējam patēriņam un eksporta iespējām 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā bija pietiekami ar 20-25% no tām piena un gaļas ražošanas jaudām, kādas Latvijā bija1989. gadā. 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā bija neizbēgama lauksaimniecības pārorientēšanas uz vietējo tirgu un ražošanas izmaksu pielīdzināšana pasaules tirgus cenām.

PSRS sabrukuma sekas bija ievērojama ekonomiskā krīze visās bijušajās sociālistiskā bloka valstīs. Līdz PSRS sabrukumam Latvijas rūpniecība kopumā vairāk nekā 90% no saražotās produkcijas piegādāja Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas republiku pircējiem. Tikai 5% no Latvijas rūpniecības produkcijas tika eksportēta ārpus PSRS robežām, bet aptuveni 5% tika ražoti vietējām vajadzībām. No 1990. līdz 1993. gadam visās bijušajās PSRS republikās IKP kritās par 40-60%, tāpēc pieprasījums pēc Latvijas rūpniecības produkcijas samazinājās vairākas reizes.

Līdz ar to PSRS sabrukums izpaudās kā dramatisks Latvijas IKP kritums. 1992. gadā Latvijas IKP (salīdzināmajās 1990. gada cenās) bija tikai 60% līmenī no iekšzemes kopprodukta lieluma 1990. gadā. Krīze turpinājās arī 1993. gadā, kad IKP samazinājās vēl par 20%.

Neliela izaugsme sākās 1994. gadā, bet 1995. gadā, kad Latvijā bankrotēja valstī lielākā komercbanka - Banka Baltija, IKP atkal samazinājās. 1992. gadā bezdarba līmenis bija nenozīmīgs, bet 1996. gadā tas jau sasniedza 20,5% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Apstākļos, kad IKP trīs gadu laikā samazinās par 50%, bija neiespējami centralizēti pārvaldīt tūkstošiem rūpniecības uzņēmumu. Šādos apstākļos loģiska rīcība bija operatīvu lēmumu decentralizācija. Neatkarīgi no īpašuma formas no 1990. līdz 1993. gadam rūpniecības uzņēmumi, kuri nespecializējās Latvijas vietējam tirgum, bija spiesti par 80-90% samazināt ražošanas apjomus un atlaist strādājošos. Deviņdesmito gadu sākumā pieņemtie lēmumi privatizēt uzņēmumus, kuriem bija zudušas tirgus iespējas (pārāk lielas ēkas, pārāk daudz darbagaldu u.c.), nozīmēja, ka atbildību par lieko strādnieku atlaišanu uzņemsies nevis valdība, bet jaunie īpašnieki.

Lielie privatizētie uzņēmumi, kuru produkcija tādā apjomā vairs nebija vajadzīga, pilnībā neizzuda. Uz daudzu lielo rūpnīcu cehu vai ražošanas iecirkņu bāzes izveidojās nelieli uzņēmumi, kas specializējās nišas produktu vai remontu un apkopes pakalpojumos. Latvijas talantīgākie RRR, VEF un citu uzņēmumu inženieri un speciālisti atrada darbu Latvijas sakaru nozarē, kas ļoti ātri pārvarēja tehnoloģisko atpalicību, un 2015. gadā Latvijas mobilo tehnoloģiju un digitālās vides uzņēmumi bija starp pasaules vislabākajiem uzņēmumiem pēc ļoti daudziem rādītājiem (datu pārraides ātrums, mobilo telefonu interneta pieslēgumi utt.).

PSRS sabrukuma izraisītās ekonomiskās krīzes pilnīgai pārvarēšanai Latvijai bija nepieciešami 15 gadi. Vēl 2000. g. Latvijas IKP nemainīgās cenās bija par 37,7% mazāks nekā 1990. gadā. Tostarp rūpniecības apjomi bija par 59,6% mazāki, bet būvniecības apjomi - pat par 80% mazāki. Savukārt pirmajos desmit neatkarības gados par 15% pieauga tirdzniecības pakalpojumi, par 61,8% palielinājās sakaru nozares pakalpojumi, bet par 83,4% pieauga finanšu un starpniecības nozares pakalpojumu apjoms.

Pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecisko ražošanu ietekmēja zemes privatizācijas forma. 1990. g. uzsāktā zemes reforma atjaunoja lauksaimniecības īpašumu sadrumstalotību, kāda izveidojās pēc 1920.-1937. gada zemes reformas pabeigšanas. Jaunās reformas laikā daudzi agrākie īpašumi tika vēl vairāk sadalīti, atbilstoši pieteikto zemes mantinieku skaitam. Tas atstāja ievērojamu ietekmi uz lauksaimniecisko ražošanu. Tūkstošgades mijā 83,9% no kopējā zemnieku saimniecību skaita apsaimniekoja tikai 33% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjoma. Līdz ar to lauksaimniecības ražošanas apjomi 2000. g. bija par 52,6% mazāki nekā pirms PSRS sabrukuma. Latvijas lauksaimniecība pilnībā atguvās tikai pēc iestāšanās ES un sākot saņemt ES kopējās lauksaimniecības politikas atbalstu. Tas ļāva Latvijas lauksaimniekiem sasniegt rekordlielus panākumus. 2015. gadā, pirmo reizi Latvijas vēsturē, graudu kopraža pārsniedza 3 milj. tonnu. Savukārt lopkopībā 2017. gadā vidējais izslaukums no govs Latvijā pārsniedza 6,5 tonnas piena gadā, un var apgalvot, ka piena lopkopība Latvijā ir sasniegusi pasaules attīstītāko valstu līmeni.

Iestāšanās ES un Latvijas lepnums

Iestāšanās Eiropas Savienībā sekmēja Latvijas iekšzemes kopprodukta izaugsmi. No 2004. līdz 2007. gadam Latvijas iekšzemes kopprodukts pieauga vidēji par 10,5% katru gadu. Tomēr šis process negatīvi ietekmēja rūpniecisko izaugsmi, jo darbaspēka izmaksu pieauguma dēļ Latvijas rūpniecība zaudēja starptautiskās konkurētspējas priekšrocības.

Lielos IKP izaugsmes tempus veicināja ārējā kapitāla ieplūšana. Kredītu masas pieauguma tempi ievērojami apsteidza kopējo ekonomisko izaugsmi. Viegli pieejamie kredīti tika izmantoti nekustamā īpašuma iegādei un spekulācijām ar nekustamo īpašumu. No 2004. līdz 2008. gadam notika eksponenciāls kredītu un banku aktīvu pieaugums, taču kreditēšana balstījās nevis uz vietējo depozītu piesaisti, bet uz relatīvi īsa termiņa (viens vai divi gadi) aizņēmumiem no rietumvalstu bankām. Savukārt hipotekārie kredīti tika izsniegti uz 10, 15, 20 gadus gariem termiņiem. Šāda disproporcija starp kreditēšanas ilgtermiņa raksturu un piesaistīto kredītresursu īstermiņa nosacījumiem radīja draudus Latvijas banku sistēmas stabilitātei. Problēma sākās 2008. gada septembrī, kad pasaules starpbanku tirgū kreditēšana apstājās un Latvijas privātpersonām piederošā Parex banka nespēja atrast pietiekami daudz kredītresursu savu īstermiņa saistību izpildei. Latvijas valdība izlēma no valsts līdzekļiem samaksāt visus privātās Parex bankas parādus, un valsts finanšu sektorā un valsts budžetā izveidojās tik kritiska situācija, ka, lai novērstu Latvijas valsts maksātnespēju, bija nepieciešama Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda finanšu palīdzība. Nekustamo īpašumu cenas samazinājās zem to pirkšanai izsniegto kredītu lieluma, bet uzņēmumiem un iedzīvotājiem vairs nepietika līdzekļu pat kredītu procentu nomaksai. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu kļuva maksātnespējīgi. 2008. gada finanšu krīze izraisīja vienu no vissmagākajām ekonomiskajām krīzēm Latvijas vēsturē. Iekšzemes kopprodukts krīzes laikā samazinājās gandrīz par 25%, bet bezdarba līmenis palielinājās no 5,3% 2007. gada beigās līdz pat 19,7% 2009. gadā. Tikai 2010. gadā ekonomiskā lejupslīde Latvijā tika apturēta. Kad pēc 2008.-2009. gada ekonomiskās krīzes Latvijā atjaunojās izaugsme, tās galvenais dzinējspēks bija eksporta pieaugums, taču jau no 2013. gada noteicošais faktors Latvijas IKP pieaugumā bija uz iekšējo pieprasījumu orientētās nozares, īpaši būvniecība un tirdzniecība.

Mūsdienu Latvijas ekonomikas veiksmes stāsts nav meklējams valdības koalīciju partiju īstenotajā politikā. Mūsdienu Latvijā valdība ir naudas tērētāja. Latvijas bagātību rada tūkstošu uzņēmēju un simtiem tūkstošu darba ņēmēju darbs, nodrošinot Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspēju pasaulē. Minēšu tikai dažus piemērus no mūsdienu Latvijas panākumiem. Sauszemes kravu transporta pakalpojumu eksporta jomā Latvija ir pasaules trīsdesmitniekā, eksportējot pakalpojumus par vairāk nekā 1 miljardu eiro katru gadu. Graudkopība ir kļuvusi par nozīmīgu Latvijas eksporta nozari. Pēc kopējā kviešu eksporta apjoma 2017. gadā Latvija bija 16. vietā pasaulē. Latvijas kviešu eksports pārsniedz 300 miljonus eiro katru gadu. 2017. g. rudzu eksportā Latvija bija 4. vietā pasaulē, auzu eksportā - 16. vietā pasaulē, rapšu eksporta - 10. vietā pasaulē. Lauksaimniecības kūdras eksportā 2016. g. Latvija bija 3. vietā pasaulē, bet dēļu, saplākšņa, finiera, palešu un citu kokmateriālu ražošanā Latvija stabili turas pasaules lielāko eksportētāju divdesmitniekā.

Latvijas valsts un visu Latvijas iedzīvotāju bagātību nodrošina uzņēmēji, kas turpina darbu Latvijā, par spīti iepriekšējo valdību politikai. Tie ir īstais Latvijas lepnums. Latvijas lepnums ir pašvaldību līderi, valsts un pašvaldību uzņēmumu vadītāji, kas īsteno sabiedrībai nepieciešamu politiku, kas necīnās par izšķērdīgiem iepirkumiem un nepieprasa 60% kukuļos par izgādātu valsts pasūtījumu.

Latvijas lepnums ir valsts un sabiedriskā sektora tūkstoši, kas godīgi strādā visu Latvijas cilvēku labā.