Ekonomikas doktors, akciju sabiedrības Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja GERČIKOVS intervijā Neatkarīgajai ar konkrētiem piemēriem zīmē panorāmisku mūsu tautsaimniecības un valsts pārvaldes ainu šobrīd – pēc 13. Saeimas vēlēšanām.
- Sakiet, lūdzu, ko mums pēc vēlēšanām gaidīt no esošās saimnieciski politiskās bildes?
- Pie mums ļoti daudzi dažādu veidu eksperti vērtē to, kas notiek mūsu dzīvē. Bet es ierosinu - uzlūkosim šīs lietas un notikumus vienkārši, bez ekspertīzēm, ar parasta, šajā valstī mītoša cilvēka acīm. Kas mums ir? Uz ko cerējām vēlēšanu laikā, un - ko mums gaidīt?
Veiksim zināmu mūsu dzīves kopsavilkumu. Lai cik savādi neliktos, daži sludina, ka pie mums viss ir lieliski… Bet latvieši, kā šķiet atsevišķām personām, vienmēr raduši žēloties, lai arī visumā dzīvo labi. Un, lūk, tieši šo «labi» es vēlos te kritizēt.
Mūsu traģēdija ir tā, ka valdošā, ikviena vara slēpj informāciju. Piemēram, mēs nezinām, cik mūsu zemē ir iedzīvotāju. Tāpēc, ka šis skaitlis, pateicoties tam, ka Centrālā statistikas pārvalde (CSP), kuru valda valdība, ir aizmirsusi savu funkciju - sniegt objektīvus datus, danco. Pirmām kārtām CSP tie būtu jāsniedz pamatoti, precīzos aprēķinos balstīti, nevis jāpielāgo vēlamajam.
Piemērs, kā teicu, nav tālu jāmeklē. Jau sen mūsu - ekonomistu, ekspertu - vairākums zina, ka Latvijā dzīvo ne vairāk kā miljons 550 tūkstoši cilvēku. Tas ir pierādīts! Taču ietiepīgi turpina rakstīt - mūsu ir ap diviem miljoniem. Kā to nosaukt? Būtu taču jāraksta, kā ir, lai domātu, ko iesākt, lai būtu citādi. Bet, ja jums viss laķēts, tad neviens pat nekustēsies. Atgādināšu, no kurienes rodas skaitlis - miljons 550 tūkstoši. Ir oficiāli dati, ka pensionāru un sociāli nenodrošināto mums ir 555 tūkstoši. Saskaitīts, ka Latvijā ir ap 214 tūkstošiem skolēnu un bērnudārzu audzēkņu. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūra sniedz objektīvus datus par to, cik ir nodarbināto. 780 tūkstoši. Saskaitiet to visu, un dabūsiet skaitli - miljons 550 tūkstoši. Un, pat ja man teiks, ka strādā arī 50-70 tūkstoši pensionāru, es teikšu, ka tā ir taisnība, taču - ir tikpat bezdarbnieku.
- Un kā gan pensionāriem nestrādāt, ja viņu sociālais statuss kopumā nav sevišķi augsts.
- Jā, vairāk nekā 70% no šiem 555 tūkstošiem ļaužu saņem no 100 līdz 300 eiro mēnesī. Ceturtā daļa cilvēku Latvijā dzīvo ne tik vien kā zem nabadzības sliekšņa, viņi pastāv līmenī, kurā grūti izdzīvot (nevar nopirkt spuldzīti, neskatās televizoru, neēd, cik pienāktos… es pat nerunāju par kādu brīvo laiku, kultūru). Šie cilvēki pastāv uz dotācijām - apkurei, komunālajiem maksājumiem… Vai spējat iedomāties - mums no pusotra miljona iedzīvotāju trešā daļa faktiski ir nelaimīgi cilvēki.
Vai tas ir normāls stāvoklis? Nespēlēsimies te ar skaitļiem, neteiksim - re, kā Čehijā, re, kā Rumānijā… Runāsim par mums pašiem. Tas ir nenormāls stāvoklis, turklāt - tas neuzlabojas, tas pasliktinās. Maznodrošināto kļūst vairāk. Jā, ja mērīt vidējo temperatūru hospitālī, kur viens saņem 20 tūkstošus, bet cits iztiek ar 200 eiro, un ja izdalīt, šos 20 tūkstošus ar 200 - iznāks lieliska bilde. Tomēr - skatīsimies patiesībai acīs.
- Kur te patiesība?
- Jā, parunāsim par to, kas tad to visu te tā sataisījis. Citādi mums stāstīs par kaut kādiem ārējiem ienaidniekiem. Ilgus gadus mums stāstīja, ka te ir piektā kolonna. Pēc tam izrādījās, ka piektās kolonnas nav.
- Toties radās troļļi un hibrīdkarš. Kāda starpība?
- Jā, «kolonnu» aizstāja ar citiem vārdiem. Labi - mums jādzīvo tāda dzīve, kāda tā ir. Mūsu valsts ir brīva jau gandrīz 30 gadus. Taču pēc 1918. gada brīva Latvija pastāvēja 20 gadus. Un - spēja radīt valsti! Cilvēki bija atbildīgi tautas, valsts priekšā. Tie bija citi cilvēki! Cilvēki, kādus mēs, iespējams, vairs nekad nepieredzēsim. Taču viņi spēja 20 gados radīt neatkarīgu valsti šī vārda visbūtiskākajā nozīmē. Nav viņu vaina, ka valsti sagrāba Padomju Savienība. Viņi spēja nodrošināt cilvēkiem normālu dzīvi, radīja medicīnu, radīja kultūru, radīja lauksaimniecību, uzturēja rūpniecību līmenī, kas nav salīdzināms ar mūsdienu Latviju.
Es to saku ne tāpēc, lai uzkurinātu kādas kaislības, bet tāpēc, lai mēs ar skaidru galvu vērtētu to, kas noticis. Tajā, pirmskara Latvijā bija vieta reālai ekonomikai. Es gribu uzsvērt, ka tolaik cilvēki saprata - valsts nevar pastāvēt bez reālas, bāzes ekonomikas. Funkcionēja ne tikai VEF, funkcionēja velosipēdu, tramvaju… ražošana. Divdesmit gados tika radīta saprātīga, stabila, ražotspējīga lauksaimniecība. Un - pārvarējām krīzi. Ja ne PSRS invāzija, domāju, ka Latvija attīstītos un būtu patstāvīga. Pilnā šī vārda nozīmē - patstāvīga! Tāpēc, ka cilvēki bija atbildīgi. Ministru amatus ieņēma asi. Ārlietu ministrs, aizsardzības ministrs, lauksaimniecības ministrs… bija profiņi. Un - krietni cilvēki.
- Tātad - brīvību atguvām, bet pārmantojamība nesanāk?
- Mēs 30 neatkarības gados esam radījuši premjerministru institūtu, kurā visi, sākuši no nulles, no nabadzības, pamanījās kļūt par miljonāriem. Viņiem nāktos vadīt mums meistarklases. Iemācīt mūs, kā, pastāvot principā vienādos apstākļos, kļūt superīgiem. Kāpēc viņi kļuva superīgi, bet mēs - nē? Interesanti. Būtu vismaz pamācījuši. Varbūt mēs kaut ko nezinām, neprotam, bet viņi ir lieliski cilvēki. Taču - ja viņi ir lieliski cilvēki, kāpēc mūsu valsts kļuvusi būtībā nabaga? Viņi nevēlējās pat saprast, ka grauj ekonomikas pamatus. Šodien nav bāzes ekonomikas. Proti - reālas ekonomikas.
- Bet bija taču sapnis - būt kā Šveicei…
- Jā, iesākumā runāja - būsim Šveice. Mēs auklējāmies ar šo ideju, taču Šveice beidzās bēdīgi. Paraugieties - mūsu bankas slēdz, bet tādas pašas bankas ar tādām pašām un pat lielākām problēmām, piemēram, Igaunijā soda, maina vadību, taču - banka paliek. Bet mums - nevajag!
Pie mums pēdējos pāris gados zvērīgos tempos tiek slēgti uzņēmumi. No 14 līdz 16 tūkstošiem gadā. Turklāt daudzi no tiem - ar miljonos mērāmu apgrozījumu. Bizness dodas prom. Proti - tā sistēma, kura pie mums nosaka attieksmi pret biznesu, ir slima. Valdība, teiksim nesmuku vārdu, čakarē biznesu. Spēles noteikumi nav stabili, tie nav zināmi.
- Ilustrējiet šo situāciju ar ko tādu, ko jūtam mēs visi.
- Padomājiet par skaitli, kuru tūdaļ nosaukšu. Lai samaksātu darbiniekam eiro uz rokas, man kopsummā jāmaksā 1,75 eiro. Ar nodokļiem. Eiropā citas tādas valsts nav. Sakiet - vai tādos apstākļos mazais un vidējais bizness var izdzīvot? Tas ir izslēgts. Iespējami vien atsevišķi veiksminieki. Bet visumā viņiem jāizlokās, jāmelo, jāšmauc…
Piemēram, zviedri maksā zvērīgus nodokļus. Taču zviedriem ir ne tikai sociālisms, bet jau komunisms. Tur ir bezmaksas ārstēšana, bezmaksas izglītība… Proti - es atdodu naudu un zinu, ka esmu atbrīvots no sociālajām problēmām. Viņi to apliecina vēlēšanās, viņi ar tādu sistēmu ir mierā, un - tur ir lieliska dzīve.
Bet mums nekam nav naudas. Teic - nav naudas medicīnai, nav naudas ceļiem… Rodas normāls jautājums - kur tad tā nauda paliek?
- Kur?
- No valsts budžeta astoņiem ar pusi miljardiem vairāk nekā četri miljardi tiek valsts aparāta uzturēšanai. Kas tas par valsts aparātu?
Ministrijas te ir tas mazākais. Galvenais te ir milzīgais to aģentūru skaits, kuras barojas no budžeta. Jūs pat nevarat iedomāties - šo aģentūru jautājums ir vērts no 150 līdz 200 miljoniem gadā. Tās neko neražo, tās neko nedod, tās sniedz konsultācijas, neveiksmīgus padomus… Piemēri atkal nav tālu jāmeklē - bankas Citadele pārdošana, Liepājas metalurga pārdošana… Izņemot zaudējumus, tas neko nav devis. Taču firmas, kuras to noformēja, saņēma milzu naudu. Un tādu aģentūru mums ir - lērums. Tās kārto lietas starp kukuļiem un lēmumiem. Taču - kam pienācās tās izskaust!
Taču - nav audita. Bet, ja tas būtu un ja tiktu pārbaudīts - cik tad naudas budžetam atņem šīs liekās aģentūras, jūs ieraudzītu to skaitli, kuru minēju.
Bet - tas vēl nav viss. Atceraties, reiz es saucu skaitli - 2006. gadā visā valsts pārvaldes sistēmā, ieskaitot ugunsdzēsējus, policistus, skolotājus, ārstus, pašvaldības, bija nodarbināti 150 tūkstoši cilvēku. Tolaik iedzīvotāju bija pusotras reizes vairāk. Šodien šajā aparātā darbojas 220 tūkstoši cilvēku. 2006. gada algas nav salīdzināmas ar 2018. gada algām. Tagad tās ir 1,8 reizes lielākas nekā 2006. gadā. Lūk, tā arī sanāk šis skaitlis - vairāk nekā četri miljardi eiro
Ja samazināt šo valsts pārvaldes aparātu par 100 tūkstošiem, jūs gūsiet ekonomiju no diviem miljardiem uz augšu. Un tad pie mums veidosies cita dzīve Proti - mums pietiks naudas medicīnai, izglītības pārveidošanai un visam citam… Un mēs teiksim - jā, mākam dzīvot!
Tātad - tas ir ienākumu pārdales jautājums. Taču - mēs nepārvaldām savu naudu. Mēs to esam deleģējuši valdībai, taču nevienai valdībai pēc 2006. gada nav rūpējusi valsts tēriņu optimizācija.
- Taču dažas partijas pēc vēlēšanām apgalvo, ka sākušies «jauni laiki».
- Ja arī dažas partijas domā, ka tās te tagad ieviesīs kārtību, es jums apliecinu - tas nav iespējams. Tās nepazīst šo struktūru, un tās nespēs īstenot to, ko piedāvāju - samazināt visu šo te.
Lai gan vēlēšanas apliecināja, ka ierēdņi nav pateicīgi. Viņi nebalsoja par roku, kura tos baroja. Proti - ne par zaļajiem zemniekiem, ne par Vienotību... Un tas nozīmē, ka arī ierēdņu aparāts nav apmierināts. Patiesi, ja pastāv ministru profesionālisma trūkums, de facto pārvaldi īsteno ierēdņu aparāts. Ir radusies bezkaunīga, absolūti bezatbildīgu ierēdņu šķira.
Turklāt tas ir kļuvis par postu. Nedod, Dievs, jums saskarties ar medicīnu, un jūs ieraudzīsiet, ka ārsti vairs nespēj būt cilvēki. Lai arī šodien viņiem nemaksā nemaz tik maz. Ģimenes ārstu sistēma nav sevi attaisnojusi. Vai cerat atrast, cik mums ir ģimenes ārstu? Neceriet! Veselības ministrijas mājaslapā - viens cipars, bet sertificēto ģimenes ārstu mājaslapā - cits. Pusotru reizi mazāks.
Parunāsim vēl par elektrību - kā tā iespaido mūsu dzīvi, kā par mums ņirgājas saistībā ar OIK. Atceraties, es rakstīju, ka koģenerācija vispār nebija jādotē. Tai pēc savas būtības jādod peļņa, nevis zaudējumi. Uz 2017. gada 1. jūliju OIK koģenerācijas komponente bija 0,1625, bet tad viņi saprata, ka tā ir vājā vieta, un iztaisīja 0,04. Proti - kritika bija pamatota. Taču kopumā nekas nemainījās. Skaitļi kāpa uz atjaunojamās enerģijas rēķina (maksa par pieslēgumu, fiksētais maksājums). Vai tu lieto vai nē, tev jāmaksā. Izslēdzi spuldzīti vai nē - tev jāmaksā. Un tāpēc Latvenergo peļņa 2017. gadā bija desmit reizes lielāka nekā 2016. gadā. Bija 35 miljoni, kļuva 325.
Kas tas ir? Arvils Ašeradens pirms vēlēšanām klāstīja, kā viņš cīnās par OIK likvidāciju, bet Māris Kučinskis rakstīja prokuratūrai, lai atklātu to ministru pārkāpumus, kuri izsniedza firmām atļaujas atviegloto OIK tarifu saņemšanai.
Vai pastāv iespēja, ka mūs gaida prasības par miljardiem? Nē! Nekādi prasību miljardi neeksistē. Tātad - 2017. gadā mēs pārdevām 7 miljardus 240 miljonus kilovatstundu. Bet, ja ņemt OIK komponenti, kur ir koģenerācija plus atjaunojamā enerģija, tad šis koeficients ir 0,014. Pareiziniet to ar minētajām kilovatstundām, un dabūsiet nepilnus simt miljonus eiro. Turklāt koģenerāciju likvidēs kā šķiru. Proti - atjaunojamajai enerģijai - biogāzei, skaidām... tiek vien 72 miljoni eiro. Un, ja tos turklāt izķemmēt, tas ir - auditēt, puse atkrīt. Tātad runāt var par 30-40 miljoniem. Kādi te miljardi?
Investori iesniedza kopīgu vēstījumu - puiši, līdzko jūs to izdarīsiet, mēs jūs noslīcināsim prasībās. Kurš? Neviena valsts nav slēgusi līgumu ne ar vienu, teiksim, skaidu piegādātāju. Tā ir slēgusi līgumu tikai ar konkrētu gala produkta ražotāju. Tā ir vienkārši demagoģija un iebaidīšana.
- Bet kas notiek ar mūsu tautsaimniecību kopumā - kolapss...?
- Valsts nav nonākusi ne bankrota, ne kolapsa situācijā. Tā dzīvo kā parazīts. Miljardu Latvijai dažādiem nolūkiem dod ES. Daļa šīs naudas nonāk budžetā. Vajag mums šo naudu vai nē - tas ir strīdīgs jautājums. Vēl miljardu dod aizbraukušie. 500 miljonus viņi atved skaidrā naudā. Vēl 500 atsūta pa pastu. Taču varas analfabētiskas izturēšanās, augstu nodokļu draudu dēļ summa, ko viņi pārskaita, samazinās. Sakiet, kam mēs darām sliktu? Varēja taču atrast kādu elastīgāku risinājumu. Varēja pateikt: ja jūs pārskaitāt līdz 10 tūkstošiem eiro savu ģimeņu atbalstam, tad mēs neņemam nekādus nodokļus. Jā, tagad Finanšu ministrija grasās pacelt šo neapliekamo summu. Bet cilvēki vairs netic.
Saprotiet - te nav saimnieka, nav virzoša līdera. Godīgi sakot, es nespēju ticēt nevienai partijai, kura tagad atskrējusi.
- Taču oficiāli tomēr tiek runāts par tautsaimniecības izaugsmi. Vai tikai saistībā ar jūsu minētajiem Latvenergo trikiem?
- Domāju - ne tikai saistībā ar tiem. Arī tā sauktās viltīgās pieejas dēļ. Ja jūs ieraudzīsiet, kas nosaka mūsu iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, jūs sapratīsiet, ka tā ir vistīrākā profanācija. Piemēram - pieaudzējām IKP par 4%. Bet cenas pieauga par 3%. Atlikumā tātad - 1%. Bet, ja turklāt ņemsiet vērā elektroenerģijas tarifu pieaugumu, tad sapratīsiet, ka nekāda IKP pieauguma nav.
- Tomēr - vai pastāv kādas mūsu tautsaimniecības izrāviena iespējas?
- Šeit a priori nevar būt nekāda izrāviena, nekādas izaugsmes. Viena vienkārša iemesla dēļ. Jūs būvējat māju, bet pamatu - nav. Jūs to māju esat uzlicis uz mietiņiem, bet - vai tā turēsies ilgi? Nē! Kas ir pamati? Pamati - tā ir bāzes ekonomika. Tā ir tad, kad jūs ražojat preces ar pievienoto vērtību, nevis kādu apkalpojat vai kaut ko pārdodat veikalā.
Taču pati lielākā problēma ir tā, ka mūs pamet firmas, kuras gādāja cilvēkiem naudu. Labu naudu. Mēs to jau sajūtam tirdzniecībā. Cilvēku skaits samazinās.
Bet - no kā mums ņemt pievienoto vērtību? Sakiet - no kā? Rūpnīcas mēs nebūvējam, tās pamet mūs, firmas tiek slēgtas. Es pazīstu cilvēkus, kuri pārcēluši savas firmas uz Igauniju. Kāds biznesmenis sacīja: ja Igaunijā biznesam palīdz izdzīvot, tad Latvijā tam palīdz nosprāgt. Labāk nepateiksi. Jo pie mums nekā cita, izņemot populistisku, analfabētisku brēkāšanu, nav. Nav mērķtiecības, nav sapratnes par partnerību, sadarbojoties ar biznesu. Paskatieties, cik Rietumu valstis pēc 2008. gada krīzes ieguldīja noteicošajās privātfirmās. Neviens neteica, ka tas traucē kapitālistiskajai apziņai. Pie mums tā nav. Tāpēc nav pamata uztvert situāciju optimistiski.
- Bet, ja nav bāzes ekonomikas un politiska, organizēta smadzeņu resursa tās radīšanai, ko tomēr iesākt?
- Ko iesākt? Viens variants - slīcēju glābiņš ir pašu slīcēju rokās. Proti - tautai ir beidzot jāatžirbst. Tā nevar visu laiku tik vien kā noskatīties. Tautai jāpārvar krīze. Es negribu teikt, ka tas būs bezsāpju variants. Tas ir jāpārdzīvo. Neko citu neviens neizdomās. Arī Igaunijā ir korupcija. Taču tur sabiedrība ir saliedētāka. Lūk, ar to jāsāk arī šeit - jāsaliedē sabiedrība. Vispirms jāpasaka pilnīga taisnība par mūsu dzīvi. Tad - jāsaliedē sabiedrība. Un - ticiet - cilvēku resurss vienmēr atradīsies. Nav tā, ka visi ir nejēgas un muļķi. Tā nevar būt! Ir talantīgi, spējīgi ļaudis. Latvijā ir ļoti daudz talantīgas jaunatnes. Bet - tā aizbrauc. Ja līdz šim - pa vienam, tad tagad - ģimenēm. Šajā vidē tā neatrod sev vietu. Ko darīt?
Jārada vide. Jārada spēcīga vienota sabiedrība, kurai jāizvirza uzdevumi. Lietuvas piemērs. Viņi tagad apvienojas. Jo saprot, ka turpmāk var sekot arī krahs.
Jāatmet visi populisti. Nav jādod tiem iespēja vadīt sabiedrību. Es vēlēšanās nebalsoju tāpēc, ka, manuprāt, visas partijas ir vienādas. Bet, ja pie varas nāktu normāla koalīcija, tad es tās vietā sapulcētu konventu no īstiem, nopietniem speciālistiem. Un - nekādu pļāpātāju. Tad viss var sanākt.