Valsts prezidentam Raimondam Vējonim jāizlemj, vai Latvijā juridiskām personām faktiski aizliegs izsniegt maza apmēra aizdevumus.
Aizejošā Saeima 4. oktobrī sarīkoja garu priekšvēlēšanu izrādi, kurā viena aina bija 90 deputātu balsojums par kredītlikmju ierobežošanu līdz 0,07% dienā. Vieglāk uztveramos skaitļos tas nozīmē 2,10 eiro maksājumu par 100 eiro aizņēmumu uz vienu mēnesi. Uz vislielāko pateicību no kredītņēmēju puses par iespēju no nākamā gada 1. janvāra aizņemties tik lēti pretendēja Saeimas tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš un deputāts Edvards Smiltēns. Mērķi tikt 13. Saeimā sasniedzis ir tikai R. Naudiņš Nacionālās apvienības sastāvā. E. Smiltēnam, turpretī nepalīdzēja ne Patērētāju tiesību aizsardzības likuma grozīšanā ieguldītās pūles, ne pārbēgšana no Vienotības uz Reģionu apvienību ar visu tajā iegūto Ministru prezidenta kandidāta statusu.
Šāda likme padarītu mazo kredītu izsniegšanu par kaut ko līdzīgu prostitūcijai
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma grozīšana Saeimā notika apbrīnojami vienprātīgi un konsekventi. Galu galā 90 deputātu balsoja par un neviens nebalsoja pret jau sākotnēji ierosināto 0,07% likmi, nekādi nereaģējot uz likumprojekta apspriešanas gaitā izteiktajiem pierādījumiem, ka ar šādu likmi neviens mazos kredītus nedos un tātad arī nesaņems. Šāda likme padarītu mazo kredītu izsniegšanu par kaut ko līdzīgu prostitūcijai. Latvijā tā nav oficiāli aizliegta, bet apkrauta ar tādiem ierobežojumiem, kas īstenībā padara prostitūciju neiespējamu. Tas nenozīmē, ka prostitūcija Latvijā tādā veidā ir likvidēta. Tā turpinās, bet prasa papildu izdevumus no klientiem un dod papildu ieņēmumus vai citus ieguvumus šā rūpala uzturētājiem. Nākamais piemērs no šīs pašas sērijas ir tik augstu akcīzes nodokļa likmju uzturēšana alkoholam un tabakai, lai uz šo likmju nesamaksāšanas rēķina varētu labi dzīvot kontrabandisti ar muitniekiem un tālāk policisti, prokurori, tiesneši un galu galā politiķi. Tāpat arī aizdošanas tiesību atņemšana šādu darbību oficiāli pieteikušiem uzņēmumiem nozīmēs to, ka aizdošanu pārņems privātpersonas vai uzņēmumi, kas oficiāli nodarbojas ar kaut ko citu - kaut vai ar ziedojumu vākšanu. Ir paredzami paņēmieni, ar kādiem naudu ne tikai saņēmušiem, bet arī par Saeimas noteikto likmi atdevušiem cilvēkiem tiks atgādināts, ka viņiem vajadzētu pilnīgi labprātīgi ziedot naudu labdarīgiem mērķiem. Pēc maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus nošaušanas šā gada 30. maijā tieši Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas durvju priekšā jau bija grūti izlikties nesaprotam, kas tie būs par paņēmieniem. Tālāk sekoja triju cilvēku sašaušana 30. septembrī Aizputes novada Lažas pagastā. Arī šis gadījums ir rotāts ar melno humoru, jo notika aiz veselības uzlabošanas iestādes izkārtnes. Latvijai ir iemesli atgriezties pie tāda vardarbības līmeņa, kāds šeit iepriekšējo reizi manīts pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Jautājums tikai, kāpēc Saeimai ienācis prātā šo atgriešanos eskalēt.
Ticamākais izskaidrojums Saeimas balsojumam 90:0 ir vienošanās pārliecībā, ka šis priekšvēlēšanu triks nekad nekļūs par likumu, jo Valsts prezidents šādu likumu neparakstīs. Noteicošais apstāklis tam nav mazos kredītus izsniedzošo firmu žēlabas, bet Latvijas Bankas atzinums, ka kredītprocentu maksimuma noteikšana zem 0,12% dienā draud «ietekmēt Latvijas finanšu sektora konkurētspēju un mazināt svarīgu finanšu pakalpojumu piedāvājumu tirgū». Šajā gadījumā Latvijas Banka nebūt neuzstājas mazo kredītu izsniedzēju interesēs, bet komercbanku interesēs, lai tās varētu pārņemt mazo kredītu tirgu. Arī komercbankas nesāks aizdot sīkas summas par 0,07% dienā. Tām ir vajadzīgi vismaz 0,12% dienā un arī tad ar diviem nosacījumiem. Pirmkārt, lai aizdevuma summa būtu lielāka par 100 eiro un aizdevuma termiņš ilgāks par mēnesi, jo tad kredīta izsniegšanas izmaksas kredītdevējiem būs mazākas par procentu ieņēmumu masu, kas aug proporcionāli aizdevuma lielumam un ilgumam. Otrkārt, lai visi potenciālie kredītņēmēji jau savlaicīgi apgādājas ar banku kontiem, par kuru apkalpošanu bankas iemanīsies ņemt naudu tādā veidā, ko procentu maksājumos neierēķinās, bet kas tik un tā pacels kredītņēmēju faktiskās izmaksas virs 0,12% dienā. Ar pievēršanos pašlaik virs 600 miljoniem eiro lielajam sīko kredītu tirgum bankas cer kaut daļēji kompensēt zaudējumus, kādus izraisīja Latvijas komercbanku izspiešana no starptautisko norēķinu apkalpošanas ienesīgākajiem segmentiem.
Banku biznesa plānā ietilpst tagadējā mazo kredītu ņēmēja kopuma sašķirošana divos kopumos. Vieniem naudu par dārgu cenu dos, jo viņi savus parādus atdot var un grib, bet otriem nedos, jo viņi ir pārāk nabagi vai aizdomīgi. Līdz ar to banku kompetence beidzas, bet no valsts viedokļa šis plāns tomēr ir riskants. Tas atstāj vairākus simtus tūkstošus cilvēku Latvijā bez legālām aizņemšanās iespējām. Mazie kredīti ir pēdējo desmit gadu laikā izveidots drošības vārsts, kas mazina vardarbības riskus situācijās, kurās šiem cilvēkiem vairs tik tiešām nav ko ēst dažas dienas līdz algas, pensijas vai pabalsta saņemšanai. Bez šāda vārsta iztikt var, jo Latvija līdz 2008. gadam bez tā iztika, bet mazo kredītu aizliedzēji nepiedāvā neko šā vārsta vietā.