Endziņš: Cīņā ar ēnu ekonomiku jāapkaro cēloņi, nevis sekas
 
JĀPAAUGSTINA PRODUKTIVITĀTE. Jānis Endziņš: «Manuprāt, cīņā ar nu ekonomiku vairāk tiek apkarotas sekas, nevis tās cēloņi. Lai mazinātu ēnu ekonomikas cēloņus, mums ir ievērojami jāpaaugstina uzņēmumu darba ražīgums jeb produktivitāte. Ja uzņēmumi spēs maksāt labas algas, tad ēnu ekonomika dabiski sāks samazināties» ©Vladislavs Proškins, F64 Photo Agency

Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera – kopīgi ar Rīgas Ekonomikas augstskolu un citiem partneriem 16. maijā rīkoja ikgadējo konferenci Ēnu ekonomika Latvijā, kuras laikā tika secināts, ka kvalitatīvu lēmumu iztrūkums valsts līmenī ir galvenais ēnu ekonomikas balsts. Par šo un par citām Latvijas ekonomikas aktualitātēm uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

- Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesora Arņa Saukas vadītajā pētījumā par ēnu ekonomiku secināts, ka Latvijā ēnu ekonomika ir augusi. Galvenā kritika pret Saukas kunga secinājumiem un mērījumiem pamatojas uz to, ka rezultāti tiek iegūti no uzņēmēju aptaujām. Aptaujās cilvēki ne vienmēr saka patiesību, bet gan to, kam viņi tic. Kad uzņēmējiem klājas grūti, ja ar katru gadu ienākumi samazinās, tad daudzi tic, ka pie vainas ir nevis katastrofālā iedzīvotāju - pircēju - aizbraukšana no Latvijas, bet gan vainīga ir vai nu korupcija, vai arī ēnu ekonomika. Kā šo procesu vērtē Latvijas lielākā uzņēmēju organizācija?

- Vispirms par to, vai mēs varam (vai arī nevaram) ticēt dažādiem pētījumiem par ēnu ekonomiku. Man ir zināmas vismaz divas metodes vai pieejas, kādā veidā tiek mērīta ēnu ekonomika. Pirmā ir profesora Frīdriha Šneidera pieeja, kurš ir zināms kā viens no lielākajiem ēnu ekonomikas pētniekiem Eiropā. Viņam ir mazliet cita pieeja, viņš faktiski ņem makroekonomiskos datus, tos salīdzina un tad ar noteiktām formulām nonāk pie rezultāta. Tad ir otra pieeja, kuru konferencē prezentēja profesors Arnis Sauka. Viņš savu doktora disertāciju, iegūstot zinātņu doktora grādu, aizstāvēja pierādot, ka šī metodoloģija strādā. Otra pieeja, kas balstās uz aptaujām. Absolūtos skaitļos Šneidera pieeja un Saukas pieeja brīžiem atšķiras, bet nebūtiski. Tas nozīmē, ka, ja pēc dažādām metodēm iegūtie rezultāti ir līdzīgi, tad acīmredzot tie ir tuvu patiesībai. Protams, to, kā ir īstenībā, neviens nezina. Ierasts, ka tajos gados, kad ekonomika aug, ēnu ekonomikai ir tendence samazināties, tādēļ izveidojusies situācija ir diezgan savdabīga. Protams, ja vērtējam progresu astoņu gadu šķērsgriezumā, tad mēs sūdzēties nevaram, bet 2017. gada rezultāti tomēr ir satraucoši. Iespējams, ka tiem risinājumiem, kas vērsti uz ēnu ekonomikas mazināšanu, ir jābūt radikāli citādākiem nekā tie ir pašreiz, lai mēs ietu uz priekšu, nevis kristu atpakaļ vēl lielākās ēnās.

Ir svarīgi, lai akcīzes preču - cigaretēm, alkoholam un degvielai - likmes pie mums būtu zemākas nekā Lietuvā un Igaunijā

- Laiku pa laikam Saukas kungs izmēra, ka ēnu ekonomika strauji aug, bet tajā pašā laikā VID dati liecina, ka nodokļu iekasēšana aug pat straujāk par IKP. Ja nodokļu iekasēšana pat divkārt apsteidz ekonomikas pieaugumu, tad tas, visticamākais, liecina par to, ka ēnu ekonomika pāriet legālā sektorā.

Tas, ko es nesaprotu, kāpēc Saukas kunga pieeja netiek pārbaudīta ar tiem datiem, kas šobrīd ir publiski pieejami, kaut vai nodokļu ieņēmumu dati, kas arī parāda, kādi procesi notiek patiesībā.

- Tad, kad ekonomika kopumā aug un attīstās, skaidrs, tad nodokļu ieņēmumi dabiski palielinās. Abi fenomeni var pastāvēt paralēli. Ja ekonomika aug, tad ir skaidrs, ka nodokļos tiks iekasēts vairāk, bet, iespējams, ka tas nebūs saistīts ar lieliem panākumiem ēnu ekonomikas mazināšanā. Laikā, kad ekonomika labi aug un visiem ir labi, tad kopumā ēnu ekonomika parasti ir mazāk. Tad var brīvāk samaksāt nodokļus, tad ir vairāk naudas un tamlīdzīgi, bet nu ne vienmēr tieši tā tas ir. Es katrā ziņā nu nejūtos tik spēcīgs, lai paziņotu, ka profesora Saukas pētījumi nav godprātīgi.

- Es pieļauju, ka aptaujas notiek korekti, tās tiek ilgstoši veiktas pēc vienas metodikas, ir uzkrātas garas laika rindas. Tikai ikvienus aptauju rezultātus vajadzētu salīdzināt arī ar mikroekonomikas novērojumiem. Manuprāt, ēnu ekonomikas maksimums Latvijā mikroekonomikas līmenī bija nulto gadu sākumā. Pēc tam Latviju masveidā pameta gan darbspējīgie vietējie, gan ēnu ekonomikas uzņēmēji. Latviju pametušās ēnas jau sen ir legālie uzņēmēji Anglijā vai Īrijā. Jo tādu nodokļu sloga šķēršļu uzņēmējdarbības sākšanai, kādi ir Latvijā, citur Eiropā nav. Ar Lielbritāniju Latvijas apstākļus vispār nevar salīdzināt. No Latvijas aizbrauca visu - gan legālo, gan nelegālo - uzņēmumu klienti, un tāpēc ēnu ekonomika samazinājās. Manuprāt, tie uzņēmēji, kas regulāri piedalās aptaujās, savulaik ir pieņēmuši kaut kādu dogmu, kuru viņi atkārto.

- Ēnu ekonomikai vispār ir ļoti daudzas šķautnes, tāpēc ir grūti pateikt, kurā brīdī kurai no šķautnēm ir bijusi lielāka ietekme. Visus uzņēmējus mēs nosacīti varētu, pēc to psiholoģiskā profila, sadalīt trīs grupās. Pirmā būtu pilnīgi legāla uzņēmējdarbība - tikai baltā ekonomika. Šīs grupas uzņēmēji visus nodokļus maksā precīzi un, ja tos palielinās, tad turpinās maksāt arī lielākus nodokļus tieši tā, kā to darīja līdz šim.

- Vai šajā grupā varam pieskaitīt arī valstij piederošos uzņēmumus?

- Jā! Tā ir viena grupa. Tad ir pretējais gals. Uzņēmēji, kas centīsies nodokļus vispār nemaksāt. Pat tad, ja nodokļa likmes būtu nulle, šīs grupas uzņēmēji izmēģinās iespēju maksāt nodokļus ar mīnusa zīmi. Faktiski šī ir grupa ar kriminālu vektoru.

Un tad ir tā pelēkā zona - uzņēmēji, un to ir diezgan liela daļa, kas ir kaut kur pa vidu starp šīm divām galējībām. Tie, kas pieder pie šīs grupas, pēc pārliecības nav ļaunie nemaksātāji, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi lielākā vai mazākā mērā mānās.

Uz jautājumu, kāpēc šīs grupas uzņēmēji nodokļus nevēlas maksāt pilnā apjomā, ir trīs atbildes. Pirmā. Daudzus uzņēmējus maksāt maksimāli daudz nodokļu nemotivē tas, ka valsts un publiskais sektors neefektīvi tērē valsts budžeta līdzekļus. Domu gaita ir šāda: «Es sūri grūti strādāju, lai samaksātu visus nodokļus, bet tad nodokļu naudu kāds izplekerē.» Tas demotivē maksāt nodokļus. Otrs virziens - tie, kuri kaut kādā brīdī no valsts kontrolējošo institūciju puses tika, viņuprāt, nepamatoti vai netaisnīgi, sodīti, aplikti ar dažādiem bezjēdzīgiem pienākumiem - iesniegt simts dažādu dokumentu utt. Tas prasa tik daudz resursu, ka vairāk nav laika biznesam. Tad var notikt norobežošanās. Uzņēmējs saka: «Ja mana valsts tā pret mani izturas, tad arī es pret to visādi mānīšos un izlocīšos.» Un tad ir trešais virziens. Latvijā ir milzīgs makroekonomiskais disbalanss, kas izpaužas, ka mums ir viens no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogiem Eiropā un vienlaikus viens no zemākajiem darbaspēka produktivitātes līmeņiem Eiropā. Tas nozīmē, ka pietiekami liela uzņēmumu daļa, lai paliktu plusos, visus nodokļus samaksāt nevar. Tā ir tāda makroekonomiska problēma. Ja uzņēmējs samaksās visus nodokļus, tad viņam uzņēmējdarbība ir jāizbeidz.

- Citviet - Lielbritānijā - nodokļu maksāšana individuāliem uzņēmumiem sākas no relatīvi augsta sliekšņa - vairāk nekā desmit tūkstošu mārciņu gadā, mums no pirmā centa, kas ieripo uzņēmēja kasē. Tā vietā, lai pārņemtu citu valstu labāko pieredzi, Latvijā tika atļautas mikrouzņēmumu shēmas.

- Par mikrouzņēmumiem es nepiekrītu. Pētījumi pierāda, ka toreiz izdevās piedabūt ļoti lielu cilvēku skaitu uzsākt nodarboties ar biznesu, un, manuprāt, šā vektora potenciāls vēl nav izsmelts.

Turpinot minēšu vienu no situācijām, kurā dabiski veidojas ēnu ekonomika.

Daudzās jomās, piemēram, sabiedriskajā ēdināšanā, to, vai darbinieks ir piemērots attiecīgajam darbam, var pateikt tikai pēc pirmajiem reālā darba rezultātiem. Pēc pirmā kontakta vai pēc vienas darba intervijas to nevar saprast. Ko tas nozīmē? Lai noteiktu darbinieka piemērotību, viņš ir vispirms jāpieņem darbā, ir jānoformē darba attiecības. Ja jau pēc trijām dienām tiks konstatēts, ka jaunais darbinieks darbam neder, tad viņu atbrīvot būs ļoti liela problēma.

Ir vēl viena situācija. Daudzos biznesos ir vajadzīgi darbinieki tikai uz laiku un neregulāri. Piemērs no sabiedriskās ēdināšanas. Kafejnīcas strādā vienotā režīmā, bet tad saņem pasūtījumu izbraukuma banketam. Tikai uz vienu vakaru kafejnīcai vajag pieņemt darbā papildus piecus sešus vai desmit cilvēku. Pieņemt viņus darbā, lai jau nākamajā dienā atbrīvotu, ir lieka un nevajadzīga administratīvo resursu noslogošana. Ir jābūt regulējumam, lai to varētu darīt vienkāršā veidā. Kā piemēru minēšu vienu no idejām, kuru tagad izmēģina Itālijā. Uzņēmējs vienkārši iegādājas vaučeru vienas dienas darbinieka algošanai. Ja kādam vajag piecus darbiniekus uz vienu dienu, tad tuvākajā kioskā viņš nopērk vaučeru, jau samaksājot nodokli, aizpilda to, nosūta nodokļu iestādei, un viss ir kārtībā.

Vai cita problēma. Pašlaik Latvijā darbaspēka trūkst, bet ārvalstu studentus uz pilnu slodzi nodarbināt nedrīkst. Ko darīt? Ārvalstu studentus nodarbina ēnu ekonomika.

- Es pieļauju, ka mikro līmenī Latvijā ēnu ekonomika samazinās. Kur patiešām varētu būt ēnu ekonomikas izpausmes, tad tā ir nelegālā nodarbinātība, kā arī kreisā produkcija un kontrabanda, īpaši ar akcīzes nodokli apliktām precēm alkoholam, cigaretēm utt. Kas, jūsuprāt, ir lielāka ēnu ekonomikas apjoma radītājs?

- Jautājumi par akcīzes precēm pilnīgi noteikti vienmēr būs aktuāli. Tiklīdz nodokļi tiek palielināti, tad, kaut vai runājot par cigaretēm, tas palielina izdevīgumu cigaretes nelegāli ievest vai nelegāli sākt ražot uz vietas. Turklāt cenu starpība vairākām akcīzes nodokļa precēm starp Latviju un dažām kaimiņvalstīm ir tik liela, ka tas ir ļoti rentabls nelegāls bizness. Līdz ar to nodokļu celšana veicina nelegālu darbību izdevīgumu. Ja vērtējam pētījuma datus, tad salīdzinoši liela problēma Baltijas valstīs ir ienākumu neuzrādīšana. Es ceru, ka Latvijas pāreja uz nulles procentu likmi reinvestētai peļņai varētu nostrādāt, lai mazinātu šo problēmu, jo Igaunijā šāda pieeja deva labus rezultātus. Protams, pagaidām šīs izmaiņas vēl nevar atstāt ietekmi, jo likuma izmaiņas stāsies spēkā tikai no šā gada vidus. Tas nozīmē, ka tā ietekme būs nosakāma tikai nākamā vai aiznākamā gada mērījumos.

Ir svarīgi, lai akcīzes preču (cigaretēm, alkoholam un degvielai) likmes pie mums būtu zemākas nekā Lietuvā un Igaunijā, jo tas attiecas ne tikai uz ēnu ekonomiku, bet arī uz kopējiem uzņēmumu ienākumiem. Fūres vadītājam, kas tranzītā brauc cauri Baltijai, ir pilnīgi vienalga, kur iepildīt degvielu - Lietuvā vai Latvijā, vienīgais, kas to noteiks - kurā valstī pirkt degvielu ir izdevīgāk. Ja Latvijā būs zemākas akcīzes nodokļa likmes, tad pie mums degvielu pārdos vairāk. Tas pats attiecas uz alkohola pārdošanu, ko var novērot Latvijas pierobežas teritoriju tirdzniecībā. Igaunijas pierobežā pārtikas veikali un alkohola veikali slēdzas ciet, bet Latvijā tie plaukst un veras jauni. Zemas akcīzes nodokļu likmes palīdz gan apkarot ēnu ekonomiku, gan uzlabo Latvijas uzņēmumu konkurētspēju.

- Vai jaunā nodokļu reforma palīdzēs mazināt ēnu ekonomiku Latvijā?

- Šobrīd par to vēl ir grūti spriest, bet, manuprāt, pozitīvu rezultātus dos nulles procentu likmes noteikšana reinvestētai peļņai. Ir skaidrs, ka pozitīvu rezultātu dos arī reversā PVN piemērošanas paplašināšana, kas bija tikai nosacīti saistīta ar nodokļu reformu.

Manuprāt, cīņā ar ēnu ekonomiku vairāk tiek apkarotas sekas, nevis tās cēloņi. Lai mazinātu ēnu ekonomikas cēloņus, mums ir ievērojami jāpaaugstina uzņēmumu darba ražīgums jeb produktivitāte. Ja uzņēmumi spēs maksāt labas algas, tad ēnu ekonomika dabiski sāks samazināties. Diemžēl mums vidējais produktivitātes līmenis ir katastrofāli zems. Man ir sajūta, ka valdības darbs, lai Latvijā būtu vairāk eksportējošu un produktīvu uzņēmumu, ir nepietiekams. Notiek pretējais. Turbulences banku sektorā noveda pie tā, ka Latvijā vēl vienā jomā jau samazinās nodarbinātība ar ļoti augstu produktivitāti. No valsts puses ir jābūt atbalstāmai iekārtu modernizācijai, lai darbs kļūtu produktīvāks, bet tad ir jābūt pieejamiem resursiem, grantiem un citiem atbalsta instrumentiem. Ja mums izdotos palielināt uzņēmumu vidējo produktivitāti, tad ēnu ekonomika dabiski samazinātos.