Ašeradens: Pēc budžeta pieņemšanas gaidāma nestabilitāte

Vai mūsu ekonomika sāk uzkarst vai tikai patīkami sildīt, kā Latvijas ekonomikas kaites ārstēs nodokļu reforma un valdības lēmums par strauju minimālās algas celšanu? Un kādas krīzes pārvarēšanas receptes noderētu pašai Vienotībai, Neatkarīgās intervija ar ekonomikas ministru un jauno Vienotības vadītāju Arvilu Ašeradenu.

Neatkarīgā: - Knapi atjēgušies no krīzes, Fiskālās disciplīnas padomes un Latvijas Bankas vadītāji jau brīdina par ekonomikas pārkaršanu. Redzat pamatu bažām vai, kā finanšu ministre mierina, ir vien laba ekonomikas attīstība?

Arvils Ašeradens: - Situācijas ir atšķirīgas - iepriekšējā krīze bija saistīta ar tekošā konta deficītu, bija izjaukts līdzsvars starp to, cik cilvēki un uzņēmēji bija aizņēmušies naudu un kādi viņiem bija uzkrājumi, kas bija mazāki nekā kredītsaistības. Šobrīd uzkrājumi ir pietiekami un kreditēšanās attīstās sabalansēti. Bet mums noteikti jādomā par darbaspēka trūkumu. Pēdējās krīzes laikā Latviju pameta daudz iedzīvotāju darbspējas vecumā, un viņi turpina aizbraukt. Kopējo bezdarba līmeni, kas ir 8-9%, uz augšu paceļ viens reģions - Latgale, bet Rīgas reģionā, kas veido 60-70% ekonomikas, bezdarbs ir pie 4%. Darba devēji Rīgā izjūt darbaspēka trūkumu, kas vispirms atspoguļojas algu pieaugumā. Pirmajā ceturksnī vidējā alga auga par 7%, iespējams, tā augs vēl ātrāk.

- Pēdējā ceturksnī jau auga vēl vairāk.

- Jā. Domāju, šogad vidējais algas kāpums varētu būt pat 10%. Tik ātri augošu algu, kaut vai 7%, var samaksāt, samazinot uzņēmuma peļņu vai ceļot produktivitāti, samazinot izmaksas. Darbaspēka deficīts un vēlme pēc lielākas darba samaksas, kas ir daļa no būšanas globālajā ekonomikā, izdara milzīgu spiedienu uz Latvijas tautsaimniecību. Jautājums, cik ātri Latvijas uzņēmēji spēs piemēroties šiem izaicinājumiem. Ja nespēsim palielināt savu produktivitāti un vairāk maksāt darbiniekiem, visticamāk, nebūs tāds kritums, kā bija iepriekšējā krīzē, bet ekonomika sabremzēsies.

- Atšķirībā no citām jaunattīstības valstīm, kas līdzīgi vidējo ekonomisko izaugsmi nodrošinājušas bez tik krasām svārstībām, mēs esam krituši galējībās (no plus 12 1994. gadā līdz mīnus 18% 2009.). Jūsuprāt, šīs krasās svārstības ir sliktas politikas sekas? Un pašlaik no tās esam pasargāti?

- Iepriekš Latvijas politikas veidotāji nenovērtēja nesabalansētas izaugsmes bīstamību, kas bija balstīta uz lielas naudas, tostarp, aizņemtas, ieplūšanu, nevis produktivitātes pieaugumu. Vienlaikus darbaspēka izmaksas auga, un vienā brīdī mūsu pakalpojumu cenas kļuva nekonkurētspējīgas. Notika milzīga cenu korekcija, kamēr ekonomika atgriezās savā konkurētspējas fāzē. Šobrīd tas nedraud, ekonomika praktiski visos sektoros attīstās sabalansēti, izaugsme nebalstās tikai uz iekšējo patēriņu un strauju kreditēšanas pieaugumu, bet ārējo pieprasījumu, eksporta pieaugumu, rūpniecības, pakalpojumu, būvniecības attīstību.

- Politika šos procesus kontrolē?

- Esam liberāli atvērta ekonomika un pakļauti globālajām tendencēm, tomēr par to domā Finanšu ministrija, veidojot budžetu sastādīšanu, Fiskālās disciplīnas padome, uzmanot budžeta deficītu. Valsts finanses ir relatīvi labā kārtībā, ārējais parāds neliels. Ir iespējas manevrēt, piemēram, kaut vai ar valdības lēmumu pārcelt gadu vēlāk vairāk nekā 100 miljonu eiro vērto cietuma būvniecību, lai pārmērīgi nenoslogotu tirgu laikā, kad būvniecība ļoti strauji attīstās un caur Eiropas fondiem pieteikti daudzi infrastruktūras attīstības projekti.

- Tajā pašā laikā četri miljoni tiek iemesti mājokļu programmai, kas gan, protams, nav tik liela summa.

- Jā, Fiskālās disciplīnas padome šo pieminēja kā risku. Bet mājokļu programma ne vienmēr nozīmē jaunu būvniecību, turklāt mājokļu darījumu skaits un cenas būtiski nepieaug. Bet demogrāfijas aspekts ir ļoti svarīgs. Ja palīdzam jaunai ģimenei tikt pie mājokļa, tas nozīmē, ka varam justies kaut cik droši, ka viņi nebrauks projām. Vienlaikus rūpīgi monitorēsim, vai nesāks tirgus uzkarst, ja tā būs, valdības līdzdalība šajā segmentā tiks bremzēta.

- Līdz šim nemanījām būtisku spēju kontrolēt dzimstību un migrāciju, kas arī būtiski ietekmē spiedienu uz algu kāpumu un darbaspēka pieejamību.

- Jā, šī ir skriešana uz priekšu, lai paliktu uz vietas. Mums ir arī strukturāla problēma - ienākumu līmenis, ko piedāvājam šeit un tā sauktajās saņēmējvalstīs. Ikviens var pretendēt uz ļoti vienkāršu darbu Īrijā, Anglijā, Holandē, Vācijā, un šo tirgu piedāvājumi nemazinās, notiek cīņa par cilvēku.

Minimālais algas līmenis tur ir 1000-1500 eiro, kamēr Latvijā nākamgad vidējā alga būs ap 1000 eiro, jautājums, cik ilgā laikā tā sasniegs 1500 eiro. Ja saspringsti, mācies, apgūsti labu profesiju, Latvijā vari dabūt līdzvērtīgu atalgojumu zemi atalgotam darbam ārvalstīs. Un ir alternatīva - palikt kopā ar ģimeni, tajā kultūrtelpā, kurā esi uzaudzis, tas jau ir konkurētspējīgs piedāvājums. Igaunijā, sasniedzot 1000 eiro vidējās algas līmeni, emigrācija sāka ievērojami samazināties, tāpēc arī mums iespējami ātri jātiek pie 1000 eiro vidējās algas un tad pie 1500.

- Kā šajā kontekstā vērtējams Vienotības virzītais un valdības atbalstītais minimālās algas straujais palielinājums no 380 uz 430 eiro? No vienas puses, tas arī rada spiedienu uz darbaspēka algām, no otras puses, tas īsti nekonkurē ar minēto ārvalstu piedāvājumu - 1000 eiro par mazkvalificētu darbu. 50 eiro lielāka minimālā alga nebūs izšķirošs faktors emigrācijai vai palikšanai, toties produktivitāti tas automātiski necels.

- Tas ir lielais jautājums. Latvijas ekonomikas produktivitāte būtiski atpaliek no Eiropas - faktiskajās cenās apmēram 43% no Eiropas Savienības vidējā ekonomikas produktivitātes līmeņa. Ir tikai dažas reāli konkurētspējīgas nozares, piemēram, kokapstrāde, kur produktivitāte pārsniedz 70% no Eiropas vidējā. Tā spēj attīstīties un konkurēt globālajos tirgos, nodrošināt vairāku miljardu eksportu. No lauksaimniecības sektora ļoti eksportspējīga, produktīva, ar ļoti kvalitatīvu produktu ir graudkopība. Arī nemetāliskie minerāli. Tajā pašā laikā ķīmiskās rūpniecības produktivitāte, kur diezgan daudz investēts, salīdzinot ar pārējām Eiropas industrijām, ir knapi 23%. Tā var turpināt: mašīnu iekārtu ražošana - 25%, elektroenerģijas un gāzes apgāde - knapi 25%, ieguves rūpniecība - 26%. Vistraģiskākā situācija - IKT sektors, datorprogrammēšana - knapi 30%!

- Bet algas šajā sektorā aug ļoti strauji!

- Jā, savukārt ienākumi un eksports ir ļoti zemi, nozare ierindojas Eiropas pēdējā trijniekā, blokā ar Bulgāriju, Rumāniju. Bet IKT, programmēšana vajadzīga arī citām nozarēm - lauksaimniecības, rūpniecības, valsts sektora digitalizācijai. Diemžēl šis sektors ir ļoti vājš. Atvērtā ekonomikā Latvijas uzņēmējiem ir jāinvestē, uzņēmumu, tehnoloģiju attīstībā, cilvēku apmācībā, jāvērtē, kā tiek nodarbināti cilvēki. Neproduktīvajiem uzņēmumiem, agri vai vēlu, jārēķinās ar risku tikt izspiestiem no tirgus.

Lai celtu konkurētspēju, valdība izdarījusi divas lietas. Pirmā - ieviesusi reinvestētās peļņas nulles likmi, lai varētu ieguldīt iekārtās, tehnoloģijās, cilvēkos. Otrs - mēs izdarām spiedienu uz tirgu, ceļot minimālo algu, lai uzņēmumi kļūtu efektīvāki, tad ekonomika paliek produktīvāka, varam maksāt vairāk saviem iedzīvotājiem, lai viņi nepamestu valsti.

- Jūsuprāt, šie stimuli būs pietiekami produktivitātes celšanai?

- Tas ir jautājums. Piemēram, pārtikas rūpniecībā Latvijas uzņēmēju peļņa ir vidēji 8%, ko ļauj sasniegt mazas algas un neieguldīšana tehnoloģijās. Līdzīgā Dānijas vai Vācijas uzņēmumā tiek maksātas daudz lielākas algas, ieguldīts darbinieku izglītībā, tehnoloģijās, bet peļņa ir 5%! Iespējams, ar šīm izmaiņām uzņēmēji pelnīs mazāk, bet izturēsim globālo konkurenci. Tā šobrīd ir Latvijas drāma.

Uz neproduktīvajiem uzņēmumiem tūlīt būs milzīgs spiediens. Būvniecībā arī. Šobrīd ļoti strauji aug Skandināvijas tirgus, kur labprāt sagaida Baltijas būvniekus. Un tas jau sāk izdarīt spiedienu uz tirgu šeit - ir vajadzīgi cilvēki būvniecībā, kuri tiek varbūt jau ņemti no citām nozarēm, turklāt vēl nav sākusies RailBaltic būvniecība, kur būs iesaukums kādiem 5000 cilvēkiem.

- Varbūt lielie, pieredzējušie uzņēmumi varēs efektivizēties, bet vai jauni, nelieli uzņēmumi nebaidīsies uzsākt biznesu šā lielā spiediena uz algām, produktivitāti dēļ?

- Vai Latvijas ekonomika spēj piemēroties globālajiem izaicinājumiem, būt konkurētspējīga? Jauno uzņēmumu atbalstam paredzēta jaunuzņēmumu programma, jo bieži jaunu uzņēmumu izaugsme saistīta ar tehnoloģijām vai specifiskām zināšanām. Un te redzam izcilus rezultātus. Latvijā ir astoņi cienījami uzņēmumi ar augstu kompetenci, kas darbojas ar dronu tehnoloģijām, jau sākam kļūt par dronu lielvalsti. Tāpat panākumi ir būvniecības materiālu ražošanā. Latvijā arvien biežāk tiek liktas kopā tehnoloģijas ar zinātnes atklājumiem, un tur ir panākumi.

- Bet uzņēmēji reģionos, lauksaimnieki tomēr ir uztraukušies par šo algu pieaugumu, arī vienkāršo darbu darītājiem nez vai tiks produktivitātes kāpums līdzi. Arī starp Vienotības biedriem nav vienprātības.

- Bet mums nav citas alternatīvas, kā kļūt konkurētspējīgiem globāli un pārveidot ekonomiku, un spēt samaksāt saviem iedzīvotājiem, lai viņi nebrauc prom un nesākas milzīgas demogrāfiskās problēmas. Un vienīgais veids mainīt sistēmu ir sākt izdarīt spiedienu uz to.

Nauda vai investīcijas nav problēma, Latvijā ir investēts vairāk nekā Igaunijā vai Lietuvā. Problēma ir zināšanas un prasmes ar to naudu strādāt. Milzīgas izmaiņas notikušas profesionālās izglītības sektorā, bet vidusskolu un augstskolu izglītības kvalitāte ir milzīga problēma. Lai gan esam 34. OECD dalībvalsts un varētu sagaidīt, ka mūsu universitātes būtu vismaz pirmajā piecdesmitniekā pasaulē, tās bija tikai septiņsimtniekā un nokrita kaut kur uz astoņsimtnieku. Par kādu zināšanu pārnesi mēs runājam? Tāda maza valsts kā Izraēla, kur nav bagātu dabas resursu, uzrāda izcilu ekonomisko izaugsmi, kam pamatā ir tikai izcilas augstskolas, izcilas zināšanu tehnoloģiju pārneses sistēmas, cilvēku uzņēmība un zināšanas, kas ir spožas. Telavivas universitāte ir pasaules universitāšu topa simtniekā un mērķē vēl augstāk. Tai ir studenta līmeņa, bakalaura un doktora līmeņa jaunuzņēmumi un vesela sistēma līdzekļu piesaistei tiem. Zināšanas milzīgā ātrumā tiek saliktas ar komandām, kurām ir izpratne, ar talantu.

- Tehnoloģiju uzņēmumi, vismaz Latvijā, varbūt ir spilgti attīstības piemēri, bet tie nenes lielu ieguldījumu IKP.

- Labs jautājums. Bet, domāju, ka tā tas ir tikai pagaidām. Bet redzam, ka šie uzņēmumi ātri iekļaujas globālajās ķēdēs un spēj nodrošināt pienācīgus ienākumus saviem darbiniekiem.

- Kā nodokļu reforma ietekmēs ekonomikas izaugsmi, produktivitāti, kvalificēta darbaspēka pieejamību?

- Latvija nevienam investoram vairs neinteresē kā lēta darbaspēka avots, savukārt Latvijas uzņēmumi vēl nav iegājuši nākamajā - investīciju - fāzē, kurā investori sadarbojas ar interesantiem uzņēmumiem. ASV kompānija Aizkrauklē taisīja finiera durvis tik ilgi, kamēr darba alga nepārsniedza 300 eiro, līdzko tā kāpa, kompānija pazuda. Līdzīgi ir tekstiluzņēmumos. Savukārt astoņu miljonu eiro investīcijas Atlas Dynamics, dronu uzņēmumā, ir pilnīgi cits stāsts! Esam ceļā no lēta darbaspēka zemes uz interesantu ekonomiku. Zviedrija piesaista investīcijas daudz vairāk nekā Latvijā, jo tur ir efektīvāka ekonomika, no kuras atdevi var dabūt daudz lielāku, nekā investējot Latvijā. Un šajā pārejas fāzē mums ir jāstiprina Latvijas kompānijas. Lēmums par reinvestētās peļņas nulles likmi ļaus Latvijas uzņēmumiem stiprināt investīciju bāzi.

Arī sabalansēta budžeta esamība ir signāls investoriem, ka valsts finanses ir labā kārtībā, esam stabila valsts. Kopumā vērtēju reformu kā ļoti labu.

- Nepieminēts konkurētspējas faktors ir enerģijas resursu izmaksas, kas līdz šim Latvijā nav bijušas tās zemākās. Esat izteicies, ka nākamgad gāzei, elektrībai jākļūst lētākai. Kas to nodrošinās?

- Jā, ir bezjēdzīgi mudināt cilvēkus strādāt arvien efektīvāk, bet beigās vienam milzu monopolam samaksāt daudz vairāk par enerģiju, nekā maksā konkurenti globālajā ekonomikā. Elektroenerģiju mums sadārdzina neproduktīvā obligātā iepirkuma komponente (OIK), kas kopā ar neefektīvu tīklu mazina konkurētspēju. Lai to amortizētu, esam izveidojuši atbalsta mehānismu tiem ražotājiem, kuriem vismaz 10% izmaksu veido enerģija, savukārt uzņēmumi, kam enerģijas īpatsvars veido mazāk par procentu izmaksu, var maksāt vairāk. Esam arī samazinājuši OIK slogu, nākamo desmit gadu saistības apmēram 720 miljonu apmērā atpirkām par 425 miljoniem. No nākamā gada elektrības cenai vajadzētu kristies par 10% visiem patērētājiem. Latvenergo padome arī analizē tīkla izmaksas un efektivitāti, kam arī jādod izmaksu samazinājums.

- Esat pārņēmis Vienotības vadību grūtā laikā, kad partijas reitings ir zem 5%, biedri izstājas no partijas veselām nodaļām, Saeimas deputātiem dīvainā dubultpiederība... Kas ir pirmie avārijas darbi un nākamie, lai pienācīgi kandidētu vēlēšanās?

- Vispirms jāstabilizē situācija, kas jau notiek, bet politiskā vide ir ļoti dinamiska un izaicinājumi nemitīgi nāk cits aiz cita. Lielākie strīdnieki dodas vai ir devušies prom, vienlaikus partijā nāk klāt cilvēki, šogad iestājušies vairāk nekā 50.

- Cik izstājušies pēc kongresa?

- Tuvu simtam.

Partijā ļoti atklāti un godīgi vērtējam to, kas notiek iekšpusē, spriežam, kas maināmas Vienotības piedāvājumā. Iepriekšējie līderi atbildēja teju par visu, un pārējie kā kinoteātrī sēdēja mīkstos krēslos un skatījās, kas notiek. Tagad cilvēkus vairāk iesaistām partijas attīstībā un lietu formulēšanā. Cik no šīm pārmaiņām pagūsim ieviest līdz vēlēšanām, ir cits stāsts. Vienotība ir sistēmiska partija, tā ir uzturējusi un uztur ārkārtīgi svarīgus jautājumus - kā tiesiskums, Eiropas izvēle. Esošajā valdībā mums ir ārkārtīgi svarīga funkcija. Arī sākotnēji ļoti vienpusējajā nodokļu reformā panācām tās izlīdzsvarošanu. Vienotībai ir ļoti svarīga stabilizējošā loma, nemaz nerunājot par krīzes glābšanu, Eiropas prezidentūru, OECD, kas ir lielie Vienotības stāsti.

- Izskatās, ka vēlētājus tas nepārliecina.

- Jā, tā ir.

- Bet tas būs jāpārdod gan vēlētājiem, gan arī sponsoriem, jo īpaši, ņemot vērā valsts atņemto finansējumu Vienotībai.

- Jā, ir ārkārtīgi zems reitings, smaga finanšu situācija, cilvēki iet prom. Tajā pašā laikā veids, kā mēs strādājam, man rada pārliecību, ka Vienotība paliks, ka būs labi.

- Gan jūs, gan citi Vienotības biedri izteikušies par iespējami kopīgu startu ar kādām citām partijām. Kuras jūs redzat kā iespējamos partnerus?

- Atbildes uz to būs nākamā gada februārī, martā. Vienotības samazināšanās telpā ir radījusi ļoti daudz kustību, gan strukturētu partiju, gan surogātpartijas. Pirms izlemt, vai iet ar kādu kopā, jāļauj visiem izveidoties, pozicionēties. Piemēram, PAR, salīdzinot ar Vienotību, šķiet vairāk kreisi liberāli.

- Jums ne pa ceļam?

- Taisni otrādi! Jāļauj viņiem vēl strādāt, runāt! Edvards Smiltēns šobrīd dreifē Reģionālās apvienības virzienā, izveidojusies vēl apvienība Mūsu zeme -Latvija... Domāju, vēl redzēsim daudz dažādu notikumu. Fragmentācija ir milzīga, un tas biedē, tā ļoti jūtama arī parlamentā un var destabilizēt valdību. Pēdējais posms pēc budžeta pieņemšanas līdz vēlēšanām būs ļoti, ļoti nestabils.

- PARistus vairs nekontrolēsiet?

- Domāju, nebūs problēmu, un PARisti būs atbildīgi. Jautājums, cik paši būsim konsolidēti, cik mums būs labs risinājums frakcijas vadībai. Bet pēdējais posms būs izaicinājumiem ārkārtīgi bagāts, jo politiskās grupas mēģina pozicionēties un atrast savu vietu zem saules. To jau redzam un redzēsim pilnā krāšņumā pirms vēlēšanām.