Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild a/s Latvijas balzams padomes priekšsēdētājs Rolands Gulbis.
- Nodokļu reformas ideja bija apsveicama. Ir pareizi, ja no uzņēmumu ienākuma nodokļa tiek atbrīvotas investīcijas attīstībā. Tomēr nopietni riski ir jautājumā, kā tiks aplikti amortizācijas (nolietojuma) uzkrājumi. Latvijas uzņēmumi vispirms ieguva peļņu. No tās samaksāja peļņas nodokli un tad no peļņas (pēc nodokļiem) veica investīcijas. Pēc investīciju ieviešanas iekārtas tika darbinātas un tika uzkrāti līdzekļi, lai kompensētu investīciju nolietojumu.
Nolietojuma uzkrājumi līdz šim neaplikās ar papildu nodokļiem. Jaunu iekārtu pirkumi no šīs līdzekļu daļas neaplikās ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Vienreiz par investēto peļņas nodoklis jau bija nomaksāts. Lielā uzņēmumu grupā amortizācijas uzkrājumi līdz brīdim, kad jāveic jaunu iekārtu pirkums, ir iekļauti saimnieciskā apritē. Tos aizdod citiem grupas uzņēmumiem, mātes uzņēmumam utt. Ja tā - vienā mirklī tā - stop! Un ieviešam t.s. Igaunijas metodi, tad pirmajā gadā visi amortizācijas uzkrājumi, kas kaut kur būs iesaistīti (ja tie nav bankas kontā), momentā tiks aplikti ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Ir risks, ka reformas rezultātā var notikt atkārtota amortizācijas nolietojuma uzkrājumu aplikšana ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Uzkrājumiem, par kuriem pēc būtības uzņēmumu ienākuma nodoklis jau vienreiz bija samaksāts, tas būs jāsamaksā vēlreiz. Vai šādu risku var saskatīt piedāvātajā nodokļu reformā?
- Zināmas bažas nav kliedētas. Ja jūsu pieminētā norma tiks ieviesta, tad tas būs ļoti slikti. Slikti!
Ja patiešām ir ieceres kaut ko tādu ieviest, tad tomēr būtu jāņem vērā tas, ka daudziem uzņēmumiem amortizācijas līdzekļi ir kaut kur iesaistīti. Varētu būt runa par pārejas periodu, bet šāda norma ar pārejas periodu neglābjami palielinās administratīvo slogu.
Manuprāt, nodokļu reformas konteksts ir vēl plašāks. Es personīgi iedziļinājos reformas niansēs ļoti negribīgi. Jautājums par nodokļiem un to ietekmi uz biznesu ir jādeleģē biznesa organizācijām. Lai tās diskutē ar valdības pārstāvjiem! Piesakot reformu, publiski pamatā tika uzsvērtas trīs pozitīvas lietas. 1. Reinvestēto neapliks ar uzņēmumu ienākuma nodokli. 2. Tiks atcelti uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumi. 3. Iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme samazināsies, un darba ņēmēji saņems lielāku algu. Šiem trim punktiem piekrīt visi. Arodbiedrības ir par. Darba devēju asociācijas, federācijas utt. arī ir par. Visi ir par šo virzību kopumā.
Kad es iedziļinājos, tad sapratu, ka velns kā parasti ir apslēpts detaļās un ne viss ir tik skaisti kā lozungos. Viens no riskiem ir jūsu minētais jautājums par nolietojuma uzkrājumu iespējamo aplikšanu ar nodokļiem. Taču kopumā ir vairāki desmiti jautājumu, kuri reāli strādājošiem uzņēmējiem nav saprotami. Kad mēs sākam rēķināt un iedziļināties, tad mums sanāk, ka kļūs sliktāk, nekā ir pašlaik. Izskatās, ka iecere ir ar trim labām idejām nopirkt noteiktu ietekmes grupu - Saeimas frakciju, arodbiedrības u.c. - simpātijas, lai tās atbalstītu reformu. Diskutējot nebija zināms, vai arī norma par iespējamo amortizācijas normu aplikšanu ar uzņēmumu ienākuma nodokli tiks iekļauta projektā, vai tā jau ir izņemta laukā. Manuprāt, vienam atsevišķam uzņēmumam nepiedien visai sabiedrībai pieteikt tikai savu redzējumu. Mēs ikdienā ar to nenodarbojamies. Mūsu misija ir ražot un pārdot. Mums šad un tad izsaka pārmetumus, kāpēc mēs neapkarojam nelegālā alkohola tirdzniecības vietas utt. Taču mums nav šādu tiesību! Tas ir policijas darbs. Katram ir labi jādara savs darbs. Es ikdienā nenodarbojas ar nodokļu reformu analīzi, bet, kad redzu, ka kaut kas nav tā, kā jābūt, tad ir jāsāk kliegt, citādi valsts atkal iebrauks galīgās auzās.
Finanšu ministrija kopā ar uzņēmējiem 2015. gadā apstiprināja plānu nākamajiem trim gadiem akcīzes nodokļa kāpumam alkoholiskajiem dzērieniem, kas paredzēja pēdējo likmes kāpumu 2018. gadā, ar kuru uzņēmēji rēķinās, tādējādi plānojot savu komercdarbību un biznesa modeli. Nepagāja pat gads, un jau sākās izmaiņas. Vispirms tika ieviests solidaritātes nodoklis. Tēlaini izsakoties, visi ministri plēsa kreklus, ka to vajag, ka vajag tūlīt, ka viss būs pareizi. Ieviesa. Uzspieda. Tagad tie paši ministri mums saka - solidaritātes nodoklis ir slikts. Viņi tūdaļ to atcels. Mēs neesam pret nodokļiem. Mēs kategoriski esam pret nenoteiktību. Nodokļi vienmēr būs pārāk lieli. Ir slikti, kad ir lieli nodokļi. Bet ir vēl sliktāk, ja nodokļus nemitīgi maina, ja nav stabilitātes.
Turklāt pagaidām viss balstās tikai uz abstrakti teorētiskiem aprēķiniem, cik valsts it kā zaudē, īstenojot reformas. Tika nosaukti milzīgi skaitļi, kuru dēļ vajag palielināt citus nodokļus. Taču, ja mēs paskatāmies detaļās, tad, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, lielākā daļa darba ņēmēju saņems vairāk. Savus lielākos ienākumus viņi uzreiz notērēs, palielinot PVN un akcīzes nodokļu iekasēšanu. Puse no algu pieauguma uzreiz atgriezīsies valsts budžetā. Tāpēc, es domāju, ka Finanšu ministrija manipulē ar informāciju. Es nelietotu vārdu - melo, bet tiek noklusētas sekas, kādas izraisīs izmaiņas, nosaucot tikai maksimāli iespējamo samazinājuma skaitli.
Tas pats attiecas uz ieceri atcelt uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumus. Tiek nosaukti skaitļi, cik valsts budžets zaudēs! Budžets neko nezaudēs. Ja atcels uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumus, tad tie nav budžeta zaudējumi, bet gan mainīsies nodokļa iekasēšanas datums. Līdz šim uzņēmumu ienākuma nodoklis tika iekasēts avansā. Tika iekasēts negodīgi, pirms tika savilkti finanšu gada rezultāti. Avansa maksājums tika rēķināts pēc iepriekšējā gada fakta. Ja kādu gadu gadījās kāds vienreizējs darījums ar lieliem ienākumiem, tad nākamajā gada uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa aprēķins dramatiski pieaug. Bija jāmaksā nereāli liels nodoklis avansā, lai tikai pusgadu pēc finanšu gada beigām un nodokļu audita atzinuma saņemšanas valsts atmaksātu pārmaksāto uzņēmumu ienākuma nodokli. Faktiski sanāk, ka tie, kas pārmaksājuši uzņēmumu ienākuma nodokli, kreditēja valsts budžetu. Atceļot avansa maksājumus, valsts budžetam tiešu ieņēmumu zaudējumu nebūs! Mainīsies tikai nodokļa iekasēša nas grafiks. Ja nauda ienāks ar dažu mēnešu nobīdi, tad to var kompensēt kaut vai ar īstermiņa parādzīmēm.
Es paanalizēju, kā pēdējos gados mainījās valsts budžeta ieņēmumi. Tie ir ievērojami auguši. Ja Latvija ar 2017. gada ienākumiem dzīvotu atbilstoši 2015. gada izdevumiem, tad mums nebūtu valsts budžeta deficīta 300 miljonu eiro apjomā! Tas ir nožēlojami, ka valsts pārvalde nespēja vadīt valsti bez budžeta deficīta. Tāpēc kliegšana, ka valstij, bet patiesībā ierēdņiem, vajag vairāk un vairāk naudas un tāpēc jāceļ nodokļi, ir pilnīgas muļķības. Ja Latvija ar šodienas gada ienākumiem dzīvotu atbilstoši 2015. gada izdevumiem, tad mēs varētu pazemināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, neceļot nevienu citu nodokli! Tad pietiktu ar īstermiņa aizņēmumu uz pārejas laiku.
- Reformas laikā iecerēts paaugstināt akcīzes nodokli degvielai, un tiek apgalvots, ka šādi var uzlabot Latvijas konkurētspēju. Kā var uzlabot Latvijas konkurētspēju, uzraujot degvielas cenas? Kā var veicināt konkurētspēju, ja visi transportēšanas izdevumi maksās vairāk?
- Varu tikai piekrist, ka, ja tiks īstenotas pašreizējās ieceres, tad ieguvumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājuma pazudīs, jo tos apēdīs izdevumi, ko izraisīs cenu celšanās saistībā ar akcīzes nodokļa pieaugumiem un ne tikai degvielai.
Manuprāt, ja Latvijā ir zemāks dīzeļdegvielas akcīzes nodoklis nekā Igaunijai, tad tieši tas parāda, ka mēs esam mazliet konkurētspējīgāki. Lai igauņi brauc uzpildīties uz Latviju. Akcīzes nodokļu jautājumā mums nevajadzētu steigties. Kaimiņi pacēla? Lieliski! Lai kaimiņu valstīs akcīzes nodoklis ir kaut vai par sekundi lielāks. Šajā jautājumā nevajag skriet citiem pa priekšu.
- Ziņa, kas var iepriecināt. Latvijā iegādātā alkohola īpatsvars Dienvidigaunijā sasniedzis 33%. Katra trešā alkoholisko dzērienu pudele, kas tika izlietota Dienvidigaunijas un Tartu apriņķos, bija nopirkta Latvijā. Tas nozīmē, ka jau 10% igauņu maksā Latvijas alkohola akcīzi. To padzirdot, finanšu ministre aicina uzlabot Latvijas konkurētspēju, paceļot akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem. Izrādās, Latvijas konkurētspēja pieaugs tikai tad, ja latvieši masveidā sāks braukt pirkt alkoholiskos dzērienus uz Igauniju un maksās igauņu akcīzi. Vai jūs šādu loģiku saprotat?
- Finanšu ministrijas loģiku es nesaprotu jau gadus piecpadsmit. Strādājot citos pārtikas uzņēmumos, esmu ilgus gadus strādājis pie tā, lai panāktu zemāku PVN likmi svaigiem dārzeņiem un augļiem. Tas būtu efektīvs atbalsts gan lauksaimniekiem, gan vietējai pārstrādei, jo tad mēs noteikti vairāk patērētu vietējo produkciju. Esmu redzējis neskaitāmas Finanšu un Ekonomikas ministriju prezentācijas, kurās viņi pierāda, cik tas ir neiespējami. Ja uzņēmēju argumentus neuzklausa, tad mums nav iespējams panākt, ka likumdošanas sistēma veidojas racionāla un atbilstoša vietējām interesēm.
Es arī nesaprotu, kāpēc Latvijas Finanšu ministrijai nepatīk, ka igauņi brauc pie mums iepirkties. Igauņi pēdējos divdesmit gadus turēja alkohola akcīzi zemāku nekā Somijā. 40% no Igaunijā pārdotā stiprā alkohola nopirka pircēji no Somijas. Kad igauņi par 15% pacēla akcīzes nodokli, tad pārdošanas apjomi kritās par 15%.
Par Latviju tiek apgalvots, ka pozitīvs efekts neesot novērots, lūk, ministrijas darbinieki neredzot ietekmi. Lai ikviens atver VID mājaslapu un aplūko kopsavilkumu par budžeta ieņēmumu daļas izpildi. 2017. gada 1. ceturksnī stiprā alkohola akcīze ir faktiski iekasēta par 1,3 miljoniem eiro vairāk nekā 2016. gada 1. ceturksnī un par 2,2 miljoniem vairāk nekā 2015. gada 1. ceturksnī. Pateicoties akcīzes nodokļu starpībai ar Igauniju, Latvijas valsts budžetā šogad akcīzes nodoklī iekasēs par 8-9 miljoniem eiro lielāku summu tikai no stiprā alkohola vien.
- Tā kā Igaunijā akcīze alum ir augstāka nekā vidēji Eiropā, tad Latvijā šogad pirmajā ceturksnī akcīzes nodokli alum iekasēja par 1,4 miljoniem lielāku nekā 2015. gadā. Igauņu pircēju pienesums, rēķinot tikai alus akcīzi, šā gada Latvijas valsts budžetā būs aptuveni 6 miljoni eiro.
- Pašlaik paaugstināt akcīzes nodokļus Latvijā stiprajam alkoholam nozīmē atteikties no tiem ievērojamiem ienākumiem, kurus Latvijas valsts budžetam nodrošina igauņu pircēji, un otrs - radīt situāciju, ka vietējais patērētājs, kurš izvēlas lētāko segmentu, sāks atkal raudzīties pēc alternatīvām Krievijas pierobežā vai točkās.
Igaunijā akcīzes nodoklis, rēķinot pēc absolūtā spirta satura dzērienā, alum un citam alkoholam ir izlīdzināts attiecībā 1 pret 1,5. Savukārt Latvijā alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļa lielums vienam gramam nosacītā etilspirta stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem 3,2 reizes pārsniedz akcīzes nodokļa likmi vienam gramam nosacītā etilspirta alum. Pat tad, ja alus akcīzi nedaudz paaugstinās, tuvinot Eiropas vidējai attiecībai 1:2, tad tas īpaši nemazinās igauņu pirkumus, jo Igaunija tik un tā alu apliek ar daudz lielāku akcīzes nodokli nekā Latvijā, un lielākie ienākumi valsts budžetā ienāk šobrīd no stiprā alkohola akcīzes, lai arī alus pēc patēriņa veido 74% no visa izdzertā alkohola Latvijā.
- Kāpēc būtu tādā steigā jāpieņem tik dīvaina reforma?
- Mums diemžēl ir izveidojusies šāda «pārsteigumu» pasniegšanas tradīcija valstī. Vispareizākā rīcība būtu nesteigties. Nevajag sajaukt visus nodokļus vienā putrā. Tieši tagad, kad reformas aprises tiek atklātas, ir laiks, lai sāktos godīga diskusija par piedāvāto dokumentu un tā ietekmi uz Latvijas ekonomiku, iedzīvotāju labklājību un uzņēmumu izaugsmi. Pauze, lai izvērtētu reformas sekas un ietekmi, ir tas, kas pašlaik ir visvairāk vajadzīgs gan Latvijas uzņēmējiem, gan visai sabiedrībai!
