Nekustamo īpašumu tirdzniecības firma Ober Haus konstatējusi kaut niecīgu Rīgas standartapbūves dzīvokļu cenu augšupeju pēc 27 lejupejas mēnešiem.
Iepriekšējais pavērsiens dzīvokļu cenu izmaiņās notika 2007. gada aprīlī un maijā. Tad vairāki nekustamo īpašumu tirdzniecības starpnieki ar Latio priekšgalā informēja vispirms par cenu pieauguma apstāšanos un tad par to mazināšanos. Tobrīd padomju laika standartapbūves dzīvokļu vidējā cena Rīgā bija sasniegusi aptuveni 1660 eiro par kvadrātmetru. Sekojošā cenu korekcija aizņēma nepilnus trīs gadus, līdz kvadrātmetra cena šķērsoja 500 eiro robežlīniju. Pēc Latio mērījumiem, jūnija cena zaudēja 5% un sasniedza 490 eiro līmeni, kur palikusi arī jūlijā un augustā. Arco Real Estate jūnijā manīja līdzīgu kritumu par 4,1%, bet kvadrātmetra cenu noteica vēl virs 500 eiro. Šo robežu cena esot pārvarējusi jūlijā, bet augustā Arco Real Estate noteiktie 488 eiro par kvadrātmetru ir praktiski izlīdzinājusies ar Latio mērījumu rezultātu. Ober Haus pieteica straujāku cenu kritumu iepriekš. Jūlija vidējā cena esot bijusi 458 eiro par kvadrātmetru, bet augustā tā cēlusies kaut tikai par vienu eiro jeb 0,2 procentiem.
Rīgas standartapbūves mājokļu cenu izmantošana par visas valsts mājokļu cenu indeksu prasa būtiskas atrunas, ka indekss var nesakrist ar neviena attiecīgajā mēnesī tirgota mājokļa kvadrātmetra cenu pat Rīgā, pat nerunājot par valsts pārējo teritoriju. Indekss ir jāreizina ar 2–3 un vairāk, nosakot vai nu ar savu senumu, vai modernumu, vai novietojumu unikālu mājokļu cenas Rīgā un tās apkārtnē, bet jādala ar 2–3 un vairāk atkarībā no tā, cik tālu citi mājokļi atrodas no Rīgas, no tuvākās lielākās pilsētas, no satiksmes ceļa utt. Iespējams, ka tuvas nullei ir vai kļūs jebkura dzīvokļa cenas Ugālē, no kurienes nāk ziņa, ka nenomaksāto apkures parādu dēļ tur nesākšoties nākamā apkures sezona. Dzīvokļu iemītnieki kopā ar pašvaldību nespējot samest 25–30 tūkstošus latu, kas ļautu sākt apkures sezonu.
Eiropas Savienības un Starptautiskā valūtas fonda aizdevumiem būtu jāgarantē, lai Ugāles situācijā šoziem nenonāktu visa valsts. Valdība, ja ticam Valsts kases informācijai, ir uzkrājusi valūtu, vairāk nekā miljardu latu ekvivalentā, kas ļautu pirkt energoresursus apkurei un citiem vismaz pilsētās pilnīgi nepieciešamiem pakalpojumiem. Tādējādi dzīvojamās un citas ēkas būtu jāpasargā no dažkārt neatgriezeniskiem bojājumiem, ja sals tajās saārdītu siltuma un ūdens apgādes sistēmas.
Varbūt ticot valdībai, ar kuras palīdzību mājokļi tiks pasargāti no pārvēršanās graustos, mājokļu pārdevēji izvēlas paturēt tos savā īpašumā, nevis pārdot par jebkuru pircēja diktētu cenu. Viņus uzmundrina tie politiķi, kas sola izjaukt mājokļa nodokļa uzlikšanas plānu. Mājokļu piedāvājuma trūkums loģiski ved pie piedāvājumā palikušo mājokļu cenu stabilizācijas. Kaut viens mērījums par to cenu paaugstināšanos nostiprina pārliecību, ka cenu pazemināšanās vismaz neturpinās.
***
VIEDOKLIS
Aigars Freimanis, socioloģiskās firmas Latvijas fakti direktors:
– Attiecībā uz mājokļiem sakrīt divas kampaņas, kurām nav viena noteikta organizatora, bet toties ir vairākas grupas, kuras pavisam dažādu interešu dēļ jau ilgi runā vienu un to pašu. Pirmkārt, esot sasniegts mājokļu cenu zemākais punkts, un otrkārt, lata devalvācija tomēr ir neizbēgama, lai kādā vārdā to nosauktu. Tas pārliecina cilvēkus ar ienākumiem vai uzkrājumiem eiro pārvērst naudu nekustamajos īpašumos.