Kopprodukta pieauguma vietā pielūdz inflāciju

Jo mazākas cerības uz iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu Latvijā un visas citās Eiropas Savienības vai eiro zonas dalībvalstīs, jo lielākas cerības tiek liktas uz patēriņa cenu celšanos (inflāciju).

Latvijas Bankas prezidents un Eiropas Centrālās bankas padomes loceklis Ilmārs Rimšēvičs pēc pēdējās ECB padomes iegriezās Latvijā ar ziņām, ka jaunu ziņu no ECB nav. «Eirosistēmas centrālās bankas dara visu iespējamo, lai veicinātu kreditēšanu, inflācijas atgriešanos pie mērķa līmeņa un ekonomikas atveseļošanos,» viņš teica to pašu, ko saka jau trešo gadu, kopš Latvija uzņemta eirozonā un viņš - ECB padomē.

Tagad jau Latvija var lepoties, ka tieši Latvijas uzņemšana eirozonā 2014. gada 1. janvārī kļuva par šīs zonas beigu sākumu, kas izstiepjas gadu garumā. Pusgadu pēc Latvijas uzņemšanas eirozonā sekoja ECB padomes lēmums Centrālajā bankā ieviest negatīvās depozītprocentu likmes - maksājumu no komercbankām par to, ka tās glabā Centrālajā bankā savus naudas atlikumus. Varētu atrunāties, ka -0,1% likme neko daudz neatšķīrās no nulles likmes pirms tam, jo jau nulles likme izvirzīja principiālu jautājumu, vai eiro vairs bija nauda, ja eiro vairs nebija kapitāls. Proti, ja eiro pārstāja dot peļņu nevis kļūdu vai nelaimes gadījumu dēļ, bet pēc naudas aprites centrā izdotiem likumiem. Kam vispār vairs ir vajadzīgi eiro, ja tie nav vajadzīgi tiem, kuri tos drukā?

Retorisko jautājumu praktiskās sekas bija negatīvo likmju padziļināšana līdz tagadējiem -0,4%, ko baņķieri sauc par pēdējo barjeru, aiz kuras sākšoties banku sistēmas sabrukums, ar ko jāsaprot naudas sīko un lielo īpašnieku cīņa par tiesībām lietot skaidro vai elektronisko naudu ārpus tagadējās banku sistēmas. Droši vien, ka arī pie -0,5% tas vēl nenotiks, pie -0,6% nebūs pārāk jūtams utt. līdz brīdim, kad atklāsies, ka robeža pārkāpta jau sen un neatgriezeniski.

Nākamais ECB pasākums ir kopš 2015. gada aprīļa notiekošā valsts vērtspapīru atņemšana komercbankām, kas ļoti atgādina fabriku atņemšanu fabrikantiem, lopu atņemšanu zemniekiem u.tml. Valsts vērtspapīrs bankai taču bija tieši tāds pats ienākumu gūšanas veids kā zirgs zemniekam. Ne zemnieki vēsturē aprakstītos gadījumos, ne komercbankas tagad neko neiegūst no tā, ka zirgi vai vērtspapīri skaitās nevis atņemti, bet atpirkti par eiro, kurus aizdot peļņas gūšanai ir tikpat neiespējami kā iejūgt arklā. Precīzāk sakot, neiespējami aizdot peļņas gūšanai, ievērojot pašas ECB ieviestos un uzraudzītos kreditēšanas noteikumus, no kuriem brīvas ātro kredītu firmas. Tādējādi tiek mērķtiecīgi veidota tagadējām bankām paralēla struktūra brīdim, kad bankas tiks likvidētas kopā ar tajās savāktajiem noguldījumiem un parādiem.

Faktiskās kreditēšanas pārvietošanās uz nominālām nebankām atgriež kredītprocentu likmes pie simtiem procentu gadā, kas atbilst to eiro drukāšanai, ar kuriem ECB atpērk valstu un kopš šā gada pavasara arī privātās parādzīmes no komercbankām. Šis naudas daudzums jau drīz vien pārsniegs triljona (tūkstoš miljardu) eiro robežlīniju. Tajā pašā laikā amatpersonas paliek pie apgalvojumiem, ka kredītprocentu likmes esot cilvēces, t.i., eiro, vēsturē nepieredzēti zemas (it kā procenta simtdaļas, nevis procentu simti), tāpēc vainīgs katrs, kas neizmanto iespēju aizņemties tik lētu naudu, - nespēj pārliecināt bankas aizdot naudu, ko ECB tajās atstāj konfiscēto parādzīmju vietā.

Atšķirība starp deklarēto un faktisko naudas cenu signalizē arī par visu pārējo preču cenām, kuru pieauguma temps Latvijā un gan jau arī visā eirozonā ir sen pāri ECB pielūgtajiem 2% gadā. Tā nav Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes, bet Eurostat problēma, kā pakalpot ECB un iespējami ilgi neatspēkot apgalvojumus, ka 2% inflācija automātiski nodrošināšot pietiekami ātru IKP pieaugumu. Citiem vārdiem sakot, inflācija pāri 2% gadā nevis stumj IKP uz augstākiem pieauguma procentiem, bet nogrūž IKP mīnusos, tiklīdz no IKP pieauguma faktiskajās cenās atrēķinātu to daļu, ko šim pieaugumam devis patēriņa un ražotāju cenu patiesais pieaugums.