2016. gada sākumā atliek tikai cerēt, ka vismaz līdz gada beigām mums neuzgāzīsies Eiropas Centrālās bankas (ECB) drukājamo eiro kalni.
Eiro patiešām iegūtu šļūdoņa īpašības celtņu un cilvēku sadragāšanā, ja ECB emitētu naudu skaidrās, nevis bezskaidrās naudas formā. Pašreizējā eiro emisija nozīmē ciparu maiņu un to daudzuma palielināšanu ECB un ar to saistīto banku datoros, kas taču nekādi neizmaina pat tikai datoru svaru. Bezskaidrās naudas emisija liek rēķināties ar to, ka kādā brīdī sagrautas tiks nevis fiziski redzamās ēkas un jebkādas būves ar un bez cilvēkiem, bet pašreizējās īpašumattiecības ar daudzām citām attiecībām starp fiziskām un juridiskām personām. Paredzēt šādus notikumus kaut tikai vienu gadu uz priekšu ir tikpat neiespējami kā, piemēram, bēgļu ieplūšanu Eiropā. Līdz šim nav ne uziets, ne pats pieteicies gudrinieks, kurš varētu pierādīt, ka viņš pirms gada publiski pateicis, ka Eiropā ieplūdīs vairāk par miljonu cilvēku un ka viņi sacels tračus tieši 2015. un 2016. gadu mijā. Tieši tāpat nav iespējams paredzēt konkrēto brīdi un veidu, kā eiro nonākšana apgrozībā, bet tikpat labi arī izņemšana no apgrozības, ne gluži vienā dienā, bet vienā gadā var desmitkāršot cenu līmeni, var novest pie paralēlu naudu parādīšanās un vēl citiem efektiem, no kādiem daudzi izrādīsies pazīstami no Padomju Savienības sabrukuma vēstures.
Bankām atņem valstu kreditēšanu
Eiro drukāšanas kvintesence ir valsts sektora vērtspapīru pirkšanas programma (internacionālais apzīmējums PSPP no Public Sector Purchase Programme). ECB pagājušā gada martā sāka un līdz gada beigām atpirka eirozonas valstu parādzīmes par 494,93 miljardiem eiro, ko Latvijas finanšu ainavā varētu iezīmēt par pašreizējiem 67 valsts gada budžetiem. Uz ECB pārceļojušas Latvijas valsts parādzīmes 684 miljonu eiro vērtībā, kas nosedz astoto daļu no valsts un pašvaldību kopējā parāda. Paralēli šai programmai ECB turpināja kreditēt komercbankas par zemām likmēm, rīkot naudas izsoles ar pazeminātām likmēm un sekot, lai no apgrozības nepazustu neviens eirocents no apgrozībā palaistajiem eiro triljoniem.
Šā gada finanšu dzīvi Eiropā noteiks pagājušā gada 3. decembrī pieņemtie ECB padomes lēmumi ne tikai paildzināt un paplašināt parādzīmju iepirkšanu, bet arī pazemināt jau iepriekš par negatīvu noteikto depozītprocenta likmi komercbankām, ja tās iedomātos noguldīt ECB to naudu, ko ECB atstāja bankās par parādzīmēm. «ECB grib piespiest komercbankas atrast radošus plānus, kā izsniegt kredītus vai atrast citus drošus ieguldījumus,» ar paša līdzdalību (jautājums gan, vai ar piekrišanu) pieņemtos lēmumus izskaidroja Latvijas Bankas (LB) prezidents un ECB padomes loceklis Ilmārs Rimšēvičs. Neticami, ka banku un citu finanšu institūciju īpašnieki un darbinieki bez šāda pamudinājuma nevēlētos izsniegt kredītus un pelnīt uz depozītprocentu un kredītprocentu starpības, kā to bankas darījušas jau vairākus simtus gadu vai pat daudz ilgāk, ja ieskaitām arī augļošanu tādā izpildījumā, kādu Bībele piemin sakarā ar Jēzus Kristus apgāztajiem naudas mijēju galdiem Jeruzalemes templī.
Stabilitāti uztur ārkārtas pasākumi
ECB pamato savu lēmumu izvērst PSPP ar kreditēšanas apjoma pieaugumu vidēji eirozonā pagājušā gada otrajā pusē, kas liecinot par tuvošanos PSPP nospraustajiem mērķiem, pat ja tas notiek daudz lēnāk, nekā tam vajadzēja notikt atbilstoši ekonomikas mācību grāmatās dotajām formulām par naudas aprites ātrumu. Tādā gadījumā tiek palaists LB rakstiskajā paziņojumā par ECB lēmumu paustais, ka «eirosistēmas īstenotie nestandarta monetārās politikas pasākumi turpina būt nozīmīgs eirozonas ekonomikas stabilizējošs faktors». Tātad lietoti «nestandarta risinājumi», kas pēc definīcijas neatbilst iepriekšējām ekonomiskajām mācībām; naudas drukāšana kā «eirozonas ekonomikas stabilizējošs faktors» tieši to arī nozīmē, ka naudas masas pieaugums palēnina naudas apriti atbilstoši fiziskajā, nevis finanšu pasaulē valdošajiem likumiem (salīdzināsim, cik ātri spēj pakustēties rūķītis un cik ātri vai lēni – milzis).
Naudas masas pieaugums neļauj naudai virzīties pa pierastajiem ceļiem. Nauda spiežas apgrozībā apmēram tāpat, kā ūdens mēdz izgrauzt sev jaunu ceļu klintī. Pagaidām caur šo klinti izspiežas tikai ūdens pilieni, bet kādā brīdī tie pārvērtīsies naudas šļūdonī.
Ja ECB 3. decembra lēmums patiešām mudina komercbankas uz kaut ko noteiktu, tad tā ir atteikšanās no kreditēšanas un pievēršanās banku tarifu celšanai. Ja eiro kalni nesagāzīsies, tad visa 2016. gada garumā Latvijas komercbanku klientiem atklāsies aizvien jaunas komercbanku idejas, kā palielināt tagadējos un izdomāt jaunus maksājumus par banku pakalpojumiem. Proti, depozītprocentu likmes ir nulle vai nullei tuvs skaitlis procenta simtdaļu apgabalā, atbilstoši kuram izrēķinātais depozīta pieaugums nesedz klienta izdevumus par noguldījumu vai norēķinu konta atvēršanu un uzturēšanu.
Banku bažas Latvijā piepildās
Stāsts par kreditēšanas pieaugumu uz Latviju neattiecas. Komercbanku izsniegto kredītu atlikums Latvijā dilst kopš 2008. gada novembra. Jau 2014. gada martā tas lejupejošā kustībā šķērsoja 15 miljardu eiro robežlīniju, aiz kuras kredītportfeļa sarukums pārgāja nemitīgās svārstībās bez tendencēm ne uz atgriešanos virs 15 miljardiem, ne uz noteiktu tuvošanos 14 miljardiem eiro. Kredītportfelis faktiski sarūk līdz ar eiro vērtību, ko daudzos gadījumos neuztver inflācijas vai deflācijas rādītāji. Piemēram, Latvijā augošo nodokļu dēļ viena un tā paša apjoma saimnieciskā pasākuma realizēšanai vajag, tajā skaitā jāaizņemas, aizvien vairāk eiro. Stabilizēšanās attiecas uz kopējo kredītportfeli, kurā ļoti lēns uzņēmumu kreditēšanas pieaugums kompensē privātpersonu kreditēšanas neapstādināto kritumu. Šo situāciju nav iespējams izskaidrot labāk, nekā to izdarīja I. Rimšēvičs nevis pagājušā, bet aizpagājušā gada beigās: «Bankas, redzot valdības lielo ārējo parādu un lielo budžeta deficītu, ir bažīgas, ka nākotnē varētu tikt pieņemti ļoti nepopulāri lēmumi, pirmām kārtām celti nodokļi, kas ļoti nopietni iedragātu pašu banku vai daudzu uzņēmēju biznesa plānus un nākotnē radītu bankām vēl lielākus zaudējumus.» 2016. gadu Latvija ir sākusi ar budžeta likumu, kas banku bažas piepilda mats matā. Nepopulāro lēmumu sekas valsts cenšas dzēst, ceļot algas vismaz ierēdņiem un politiskajām amatpersonām.
Glābiņu saredz Eiropas naudā
Kā vienīgais iespējamais glābiņš Latvijas ekonomikai tiek gaidīts ES apsolīto 4,4 miljardu eiro palīdzības naudas tērēšanas sākums. Formāli tā saucas 2014.–2020. gada plānošanas perioda nauda, taču pēc ES tradīcijām tās tērēšana novirzīta uz 2016.–2022. gadu. Vietējo tradīciju dēļ Latvijā naudas tērēšana sāksies vairāk gan 2017. gadā ar jau iepriekš sacerētiem lūgumiem Eiropas Komisijai ļaut šo naudu tērēt vēl arī 2023. gadā. Nespēja noorganizēt savlaicīgu piekļuvi ES fondiem skaitās Laimdotas Straujumas valdības nāves grēks, taču pastāv bažas, vai valdību nomaiņas ievilkšanās neuzliks šā paša grēka zīmogu jebkurai nākamajai valdībai. Cerības tomēr paliek, ka naudas tērēšanas sākums šā gada garumā ekonomisko aktivitāti kāpinās un kredītportfeļa nominālvērtības pieaugumā atspoguļosies.
Ieguldīšana kļūst par laimes spēli
ECB pret naudu izturas tāpat, kā anekdotē iekļuvuši vecāki izturas pret savu bērnu: «Vieglāk uztaisīt jaunu, nekā nomazgāt veco.» Tad nu ieklīst šāds netīrs un vecākiem nevajadzīgs bērns pie kaimiņiem – un tas ir tieši tāpat kā ar eiro, kurus ārā izmest žēl, kaut jēga no tiem maza. Kā jau teikts, par naudas noguldīšanu bankā tagad ir faktiski jāpiemaksā. Īstenībā nevis uz komercbankām, bet uz naudas gala lietotājiem attiecas I. Rimšēviča aicinājums «atrast radošus plānus, kā izsniegt kredītus vai atrast citus drošus ieguldījumus». Bankas paņems savu daļu peļņas par starpniecību naudas apritē bez jebkāda riska. Risku nesīs jebkurš iespējamais lēmums naudu aizdot vai plašākā nozīmē ieguldīt bērnos un vispār radniecības un tāpat draudzības uzturēšanā, bērnu un savā izglītībā, veselībā, nekustamajos īpašumos un tik «radošos plānos», ka tos pat nav iespējams vispārinātā veidā nosaukt. Ar tādām pamācībām naudas emitētāji savlaicīgi atkratās no atbildības par naudas īpašnieku zaudējumiem jebkurā gadījumā. Ja viņi ļāva naudas vērtībai pazust bankā vai zeķē, tad viņi nebija pietiekami radoši. Ja turpretī pazuda viņu pašrocīgais naudas aizdevums vai kāds cits ieguldījums, viņi nav klausījuši pamācību veikt radošus, bet drošus ieguldījumus.
Aizdevēju vieta nepaliek tukša
Pagaidām uzskatāmākais piemērs tam, kā bankas pašas atraisās no kreditēšanas, ir ātro kredītu firmu attīstība Latvijā un citur. Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijā (LNKA) ir apvienojušies uzņēmumi, kas ar 15 zīmoliem nosedz vairāk nekā 80% no nozares aizdevumu apjoma. Šobrīd pieejamie dati par 2015. gada pirmo pusi parāda, ka nebanku sektors šajā laikā no jauna izsniedzis 223,6 miljonus eiro un uzrāda pieaugumu par 38,2 miljoniem eiro jeb 20,7% pret 2014. gada pirmo pusi. Kāpuma temps ir bijis lielāks nekā 2014. gadā pret 2013. gadu. Ar to pietiek, lai caurmērā aizpildītu robu banku izsniegtajos kredītos mājsaimniecībām. Šis gads Latvijā ir sācies ar jauniem valsts noteiktiem apgrūtinājumiem ātro kredītu izsniegšanai. Pēc gada varēsim spriest, cik lielā mērā piepildījies LNKA brīdinājums, ka, «pārmērīgi ierobežojot legālos uzņēmumus, veidojas nelegālais tirgus».
Bagātība uzliek pienākumus
Pagājušā gada jaunums šajā procesā bija Latvijā pirmās savstarpējo aizdevumu platformas parādīšanās ar nosaukumu Mintos, kas gada laikā ieguva atvasinājumu Hipocredit un šogad paspēja paziņot par apvienošanos ar Lietuvas krājaizdevu sabiedrību Mano Unija. Vēl jo svarīgāk bija tas, ka Mintos izdevās atsist Patērētāju tiesību aizsardzības centra diriģētu uzbrukumu, kas izskatījās pēc pakalpošanas nevis komercbankām, bet bagātniekiem, kuri mēdz kreditēt uz savu roku. Tādā gadījumā cilvēkam jābūt vai nu bagātam, vai iesaistītam varas aparātā, lai viņam pēc aizdevuma izsniegšanas vēl pietiktu resursu aizdevumu atgūšanai tad, ja tas notiek ar sarežģījumiem. Aizdevumu platformas pazemina slieksni aizdevēju turībai, ar kādu var iesaistīties augļošanā. Tas veicināja nākamo savstarpējo aizdevumu platformu parādīšanos. Tā uzradās Twino, tālāk uz specializētiem kreditēšanas virzieniem pieteicās arī Mogo, Capitalia un Cream finance. ECB un komercbanku nostāja piespiež daudzmaz turīgos un enerģiskos cilvēkus turpināt līdzsvara meklējumus starp pietiekami lielu ienesīgumu un ne pārāk lielu jeb sadalītu risku, ja aizdevums nav veikts tikai uz savu roku un galvu. Šis gads viesīs lielāku skaidrību par aizdevēju kolektīva faktiskajām iespējām vairāk nopelnīt nekā pazaudēt.
