Valdība vakar apstiprināja cenrādi dienesta automašīnu izmantotājiem, pēc kura braukāšana starp darbavietu un mājām būs lētāka nekā sabiedriskā transporta izmantošana.
Valdības locekļi vakar domāja un izdomāja, kā turpināt vizināšanos dienesta automašīnās arī pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) publiskā atgādinājuma, ka valsts un pašvaldību amatpersonas nedrīkst izmantot valsts un pašvaldību mantu personiskām vajadzībām. Proti, KNAB tika dots uzdevums pašam sagatavot projektu grozījumiem likumā Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu, lai tajā tiktu ieviesta atruna, ka šīs mantas izmantošana valdības noteiktā kārtībā nav ne šīs mantas piesavināšanās, ne izšķērdēšana. KNAB šis uzdevums ir jāizpilda līdz 1. maijam. Pēc tam valdība šo likumprojektu nosūtīs pieņemšanai Saeimā un, ja Saeima nenolems citādi, ķersies pie automašīnu izmantošanas noteikumu radīšanas. Iespējams, ka likumā ietvertā atruna tad tiks attiecināta arī uz citu valsts un pašvaldību īpašumu izmantošanu.
Vakardienas lēmums tapa diskusijās starp Ministru prezidentu Valdi Dombrovski un vairākiem Tautas partijas deleģētajiem ministriem, starp kuriem, kā parasti, izcēlās reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Viņš apliecināja, ka likumu Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu patiešām vajadzētu grozīt tā, lai likuma burts tādā izpratnē, par kādu atgādināja KNAB, neliktu amatpersonām lietot divus telefonus – vienu tikai dienesta, bet otru – personīgām sarunām. Tas šķiet ideāli no likumu un tikumu viedokļa, bet tomēr ir neērti un neracionāli. Lai jau šim ideālam tuvojas ziemeļvalstis, bet Latvijai tas ir par dārgu. Tajā pašā laikā viņš uzsvēra, ka vakar sagatavotais valdības lēmumprojekts dod tikai šķietamu problēmas risinājumu. "Mēs izliekamies neredzam, ka problēma nav atrisināta. Neviens cilvēks ārpus valdības nenoticēs, ka mēs te esam kaut ko izdarījuši," uzsvēra E. Zalāns.
Valdība izvairījās precizēt personas, kurām tagad tiek legalizētas tiesības lietot sabiedrībai piederošas mantas par tikai simbolisku atlīdzību. Vairāki ministri jau janvārī bija sākuši maksāt šo atlīdzību, kas tiek aprēķināta tā, ka braukāšana pietiekami ērtā un prestižā automašīnā izrādās lētāka nekā pārvietošanās sabiedriskajā autotransportā, kas arī skaitās lēts, jo tiek dotēts. V. Dombrovskis pamatoti noraidīja ārlietu ministra Māra Riekstiņa priekšlikumu (drīzāk gan attieksmi pret apspriežamo jautājumu), ka nodokli vajadzētu saukt par ministru auto nodokli. "Dienesta automašīnas lieto arī valsts sekretāri, iestāžu vadītāji un tā tālāk," atbildēja V. Dombrovskis, izvairoties runāt par to, cik tālu tad šis "tālāk" sniedzas – cik tūkstoši valsts un pašvaldību darbinieku turpmāk ne vien legāli vizināsies dienesta automobiļos, bet arī pelnīs sev lielākas pensijas un pabalstus. Kā zināms, politiķi un ierēdņi ir sacerējuši tādus dienesta auto izmantošanas apmaksas noteikumus, pēc kuriem ne vien viņi maksās par šo izmantošanu, bet arī saņems nodokļu maksātāju naudu gan ne uzreiz skaidrā naudā, bet sociālajā budžetā, no kura viņi vēlāk saņems naudu par to, ka ir vareni braukājuši ar sev nepiederošu transportlīdzekli. Tagad sāktais likuma Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu grozīšanas process ved uz to, lai viņi turpmāk varētu saņemt atlīdzību arī par ilgu pļāpāšanu pa telefonu tieši tāpēc, ka tas ir iestādei piederošs telefons.
Valdība nepievērsās jautājumam par to vieglo automašīnu izmantošanu, kurām piešķirtais operatīvā autotransporta statuss nekādi nekavē to izmantošanu sadzīviskiem mērķiem bez kādiem ierobežojumiem un atrunām, ka vismaz tagad par šo izmantošanu tiks samaksāts simbolisks nodoklis. Te vēlreiz jāatceras M. Riekstiņa vārdi par speciālo nodokli ministriem. Viss jau būtu labi, ja valdība spētu paturēt smieklīgi zemo pārvadāšanas tarifu u. c. privilēģijas tikai ministriem un dažiem citiem visaugstākajiem pārvaldes darbiniekiem. Tomēr Latvijā notiek tā, kā teica V. Dombrovskis, ka tikai priekšniekiem izdomātās privilēģijas piesavinās viņu vietnieki, vietnieku vietnieki "un tā tālāk", ko valsts vairs nevar atļauties. Piemēram, Neatkarīgā jau ir pamanījusi terminoloģiskus meklējumus, kā piešķirt valsts un pašvaldību iestāžu automobiļiem dežūrtransporta, speciālā transporta u. tml. nosaukumus pārliecībā, ka tad nekāds nodoklis to lietotājiem nebūs jāmaksā.