Vilcienu pircēji naudu uzrādīt nespēj
Valsts a/s Pasažieru vilciens (PV) valdes priekšsēdētājs Andris Lubāns un viņa pieaicinātie darbinieki vakar runāja par jebko, bet tikai ne par to, no kurienes uzņēmumam uzradusies vai uzradīsies nauda, lai nopirktu 32 jaunus elektrovilcienus.
Jauno vilcienu pasūtījuma izsludināšana, pasūtījuma noteikumu grozīšana, konkursa apturēšana, atsākšana un slēgšana ar pāreju uz nākamo vilcienu pasūtījuma izsludināšanu ir jau 5–6 PV valžu pamatnodarbošanās kopš 2008. gada. Ar vakardienu reģistrēts kārtējais paziņojums par vilcienu iepirkuma procedūras uzsākšanu. Plašāku informāciju par izsludināto iepirkumu sniedza A. Lubāns kopā ar uzņēmuma valdes locekli un finanšu direktoru Māri Bremzi, kā arī konsultējošā uzņēmuma Ernst&Young Baltic direktoru Nauri Kļavu. Precīzāk sakot, informācijas vietā izskanēja vispārzināmas patiesības, ka daudzviet pasaulē ātri un ērti pasažieru vilcieni mēdz apkalpot lielu skaitu piepilsētu pasažieru un ka būtu labi nodrošināt šādu vilcienu kustību arī Pierīgā.
Uz Neatkarīgās jautājumu par vilcienu pirkšanai nepieciešamās naudas iegūšanu M. Bremze atbildēja ar apgalvojumu, ka tagad taču neesot sliktākais brīdis, lai aizņemtos, jo bankas piedāvā naudu par ļoti zemām likmēm. Neatbildēts palika jautājums, kāpēc gan PV nav šo iespēju jau izmantojis – kāpēc konkursa izsludināšanai veltītā pasākumā nepiedalās ne bankas, ne pensiju fonda pārstāvji, ne arī akciju vai obligāciju emisijas veicēji. N. Kļava izrādījās veicis sabiedriskās domas pētījumu un noskaidrojis, ka cilvēki solījušies braukt vilcienos ar nosacījumu, ja vilcieni būs lēti, ātri un ērti. Grūti iedomāties vilcienu būvētāju, kurš tērēs laiku un citus resursus sarunās ar pasūtītājiem, kuriem nav nekāda priekšstata, kā viņi par pirkumu samaksās.
Teiktais nenozīmē, ka finansējumu vispār nav iespējams atrast. Vienkāršākais veids būtu valsts garantiju došana PV aizņēmumam, bet Latvijas kreditori šādu rīcību Latvijas valdībai aizlieguši. Mazāk saprotams, vai viņu kontrole pār valdību ir tik stingra, lai izslēgtu tādus paņēmienus šā aizlieguma apiešanai, ar kādiem tika iegūta nauda Dienvidu tilta celtniecībai. Ne Rīgas pašvaldības, ne Latvijas valsts parādsaistību sarakstā šis parāds neparādās, bet tik un tā Latvijas vēstniekam Vācijā tiktu ierādīta darba vieta zem tilta (tiktu izpildīts tas, ar ko vairākas Rietumeiropas valstis piedraudēja kodolieroču valstij Krievijai sakarā ar tās parādiem JUKOS akcionāriem), ja Latvija atļautos neatlīdzināt Dienvidu tilta parādu vācu bankai ar izteiksmīgo nosaukumu Deutsche Bank. Tagad atkal jāatrodas kādam, kurš uzticēs Latvijas valsts uzņēmumam pārsimts miljonus eiro kā aizdevuma pamatsummu ar cerību 30–40 gadu laikā saņemt atpakaļ 2–3 reizes vairāk.
PV vadītāji atsacījās izpaust sava pasūtījuma vērtību. Viņi paši to cerot uzzināt no konkursa dalībniekiem, kad 30. oktobrī atvērs pieteikumus konkursam. Tad tikšot atlasīti labākie pieteikumi un sākšoties sarunas ar to iesniedzējiem.
Neatkarīgā jau ir vērsusi uzmanību uz to, kāda negatīva informatīvā slodze uzgūlusies padomju laikā Rīgā ražotajiem un šeit joprojām lietotajiem elektrovilcieniem, kad Eiropas ziņu raidījumos nemitīgi rādīti tieši tādi paši vilcieni, ar kuriem cauri Dienvideiropas valstīm tiek vesti bēgļi. Paviršāks ziņu raidījumu vērotājs varētu izdarīt secinājumu, ka Latvija ir nevis Baltijas, bet Balkānu valsts. Latvijas valsts finanšu iespējām atbilstošs izklausās Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcu nopirkušā Igaunijas uzņēmējs Oļega Osinovska priekšlikums montēt vilcienus no sapirktiem agregātiem un detaļām darbnīcas darba režīmā. No tagad pieejamām detaļām samontēt padomju laiku vilcienu būtu tikpat neiespējami kā atsākt ražot lampu radio un televizorus. Tātad var cerēt, ka jaunie vilcieni no vecajiem vizuāli atšķirsies, un vairāk neko Latvija apmaksāt nespēj. Varbūt PV vadītāji vakar par savu pasūtījumu izteicās ļoti nekonkrēti tāpēc, lai netraucētu paši sev sarunās ar vilcienu būvētājiem aizvirzīties līdz šādam risinājumam.