Kas notiek Latvijas ekonomikā? Kā var IKP augt, ja investīciju apjoms ir tik mazs kā Latvijā pēdējos gados? Kādas sekas uz Latviju un ES atstās Grieķijas parādu krīze un nedienas Ķīnas akciju tirgū? Uz šiem un citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.
– Ja atšķiram Latvijas Nacionālo attīstības plānu (NAP) 2014.–2020. gadam, tad tur ir teikts, ka, lai sasniegtu plānoto IKP pieaugumu, pirms tam ir jāizpildās citiem rādītājiem – investīciju apjomam. Kā, neizpildot vajadzīgo investīciju apjomu, ir iespējams tik liels IKP pieaugums?
– Uz plānošanas dokumentos norādītajiem skaitļiem es raugos ar vieglu cinismu. Latvijā ir bijušas daudzas idejas, kādai vajadzētu būt Latvijas ekonomikai. Tika izteiktas domas, ka Latvija būs banku valsts, tranzīta zeme, ka mēs specializēsimies zaļajā lauksaimniecībā utt. Šīs idejas bija pliekanas, neinteresantas un neiedvesmojošas, ja salīdzinām ar to daudzveidību, kas ir izveidojusies Latvijas ekonomikā šodien. No visām specializācijas idejām veiksmīgu uzņēmumu līmenī mums ir uzplaukusi gan banku nozare, gan tranzīts, gan lauksaimniecība un rūpniecība. Šo nozaru proporcijas visu laiku mainās, bet nozares ir un paliek. Var «attīstīt» ekonomiku kādā kabinetā, ierakstos skaitļus tabulās, bet, neatkarīgi no šiem skaitļiem, ekonomika iet savu gaitu, un Latvijas rezultāti ir pietiekami labi. Latvijas reālais IKP pēdējos 20 gados ir vairāk nekā divkāršojies, bet uz vienu iedzīvotāju pieaudzis apmēram 2,8 reizes. NAP un citās programmās ir vērojams liels sava laika intelektuālās modes nospiedums. Ir mērķis par rūpniecības īpatsvaru IKP, tai būtu jāpieaug ātrāk par pārējo ekonomiku un jāsasniedz 20% no IKP. Kāpēc? To neviens nevar paskaidrot. ES vidējie radītāji ir ap 14–15%. Pašlaik Latvijā rūpniecības īpatsvars ir nedaudz mazāks. Francijā, kas ir viena no pasaules attīstītākajām valstīm, tas ir vēl mazāks. Kāpēc mums jābūt 20%? To var panākat, ja iznīcina kādu citu ekonomikas sektoru. Tad rūpniecība proporcionāli palielināsies.
– Tā arī notika 2009. gadā, kad starpniecība saruka un rūpniecības nozīme pieauga.
– Tas ir tieši tas, uz ko norādīju. Ekonomika ir gudrāka par jebkuru ekonomistu. Mēs varam plānot, izteikt idejas vai pat veikt kaut kādas aktivitātes, bet ekonomika pielāgosies esošajai situācijai un izmantos iespējas un apstākļus daudz labāk, nekā to uzrakstīs jebkurš ekonomists.
– Latvijas ekonomika attīstās lēnāk, nekā bija prognozēts.
– Tomēr jāsaprot, ka situācija 2015. gadā ir krietni sarežģītāka nekā laikā, kad rēķināja NAP prognozes. Pērn un šogad izaugsme ir piebremzējusies tāpēc, ka eiro ieviešanas radītā sajūta, ka viss ir dārgāks, piebremzēja patēriņu, un tāpēc, ka samazinājies eksports uz Krieviju. Joprojām turpinās parādsaistību samazināšanās. Šo faktoru ietekmei izsīkstot, izaugsme atkal paātrināsies.
Latvijas ekonomika šī gadsimta pirmajā desmitgadē strauji auga, tad strauji nokrita, un šogad tikai tuvojamies maksimumam, kurš tika sasniegts 2007. gadā. Savukārt eksports strauji nokritās un uzreiz atguvās. Pēc 2010. gada galvenokārt eksporta sektors nodrošināja izaugsmi. Turpretim investīciju apjoms no 2007. gada atpaliek vēl vairāk nekā IKP. Taču daudzas tā laika investīcijas vēl joprojām redzamas Rīgā kā iekonservētas jaunbūves. Investīciju plūsma pieauga pirmajos pēckrīzes gados, pērn un šogad lēnām slīd uz leju, bet investīciju daļa ekonomikā jeb attiecība pret IKP tomēr ir ievērojami augstāka nekā vidēji ES. Līdz ar to Latvijas sniegums nav nedz labs, nedz slikts.
– Pēc Latvijas Bankas apkopotajiem statistikas datiem, 2014. gadā tiešajās ārvalstu investīcijās Latvija saņēma 355 miljonus eiro pretstatā 680 miljoniem eiro 2013. gadā utt. Sanāk, ka tie, kas apgalvoja, ka pēc Latvijas pievienošanās eirozonai ienāks ārvalstu investīcijas, mums meloja?
– Es nelietotu vārdu «meli». Ja tajā laikā kāds apgalvoja, ka pēc iestāšanās eirozonā mēs drīkstēsim nelikties ne zinis par Grieķijas parādiem, tad tas jau ir tuvāk meliem. Tāpat summas, kas tika sauktas kā iespējamie ietaupījumi valsts parāda apkalpošanā, nu nekādi nebija ticamas. Ja runājam par ietekmi uz investīcijām, tad Latvijas ekonomikas izmēri ir tik mazi, ka viena vai vairāku projektu efekts var tendenci mainīt radikāli. Es uzskatu, ka, ņemot vērā gan ģeopolitiskos apstākļus, gan problēmas pasaules ekonomikā kopumā, ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā bez eiro varēt būt zemākas, nekā tās ir pašlaik. Nekad nevar droši pateikt, kā būtu, bet pārejai uz eiro šajā ziņā bija drīzāk pozitīva ietekme.
– Manuprāt, godīgāk būtu pamatot pievienošanos eirozonai ar ģeopolitiskiem riskiem. Pēc Ukrainas notikumiem ģeopolitikas nozīme dramatiski pieauga. Manuprāt, lai noskaņotu sabiedrību iestājai eirozonā, tika izmantoti aplami un falši argumenti.
– Neapšaubāmi, ka ir pieaugusi ģeopolitisko faktoru ietekme, bet arguments par investīciju apjomu, manuprāt, nebija falšs. Ārvalstu investīciju apjoms var svārstīties dažādu faktoru dēļ, un biežākais faktors būs «tā gadījās». Mani novērojumi liecina, ka pārejai uz eiro varēja būt pozitīva ietekme, piemēram, uz ārvalstnieku ieguldījumiem nekustamajā īpašumā.
– Tiem, kas naudu pelna ar eksportu, problēmas rada Krievijas politika, devalvāciju riski utt. Daudziem biznesiem lielāka problēma ir nevis ģeopolitikā, bet klientu skaita zudumā. Iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ daudzos sektoros ir pārinvestēts. Tiek samazinātas tirdzniecības tīklu pārstāvniecības ārpus Rīgas utt.
– Es teiktu, ka Latvija ir sasniegusi negatīvās neto migrācijas plūsmas noslēguma stadiju, vēl vairāk, diez vai pašlaik nevar droši apgalvot, vai bilance ir ar plusa vai mīnusa zīmi. CSP dati rāda, ka migrācija pērn vēl bija viegli negatīva. Taču parādās zīmīgas nesakritības datos. Kopš krīzes zemākā punkta darba vietu skaits ir pieaudzis par 60 000 vairāk nekā strādājošo skaits. Kā tas var būt? Iespējamais izskaidrojums – aptaujās iegūto datu ekstrapolēšana, izmantojot vērtējumus par iedzīvotāju skaitu, kas pēckrīzes laikā acīmredzot nesamazinājās tik strauji, kā tiek domāts. Es neapstrīdu vērtējumu par kopējo aizbraukušo skaitu, bet, manuprāt, sadalījums pa gadiem nebija precīzs. Daļa no emigrācijas, kas notika krīzes grūtākajā brīdī, šķiet, parādās ar vairāku gadu nobīdi. Tā liek domāt neatbilstības starp darba vietu un strādājošo skaitu, kā arī tas, ka, piemēram, Lietuvā, salīdzinot ar Latviju, emigrācija bija daudz lielāka, lai gan tur krīze bija mazāka utt.
Noteicošā ir migrācija Latvijas robežās, un tā noteikti pastiprināsies. Viens no iemesliem – tie, kas ir dzimuši visstraujākā dzimstības krituma laikā, ir apmēram 23 gadus veci. Viņi ir vecumā, kurā cilvēki ieiet darba tirgū un sāk veidot atsevišķas mājsaimniecības. Tas noteikti ietekmēs mājokļu tirgu. Rīgā ir vērojama iedzīvotāju novecošanās, un rīdzinieku pieprasījums pēc jauniem mājokļiem mazināsies. Šie apstākļi atvieglos iespējas pārcelties uz Rīgu, bet novados, kuros attīstības vēl nav, tās arī visdrīzāk nekad vairs nebūs.
Lauksaimniecība un mežsaimniecība būs visur, bet šobrīd šajās nozarēs nepieciešams apmēram viens cilvēku uz 100 ha. Neliels skaits cilvēku saņems labus ienākumus par dzīvošanu tālu no civilizācijas. Reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu kritiskā iedzīvotāju masa, kas ir vajadzīga apstrādes rūpniecības un eksporta pakalpojumu attīstībai, nekad netiks sasniegta. Šajos novados sociālās struktūras sabrukums notiks paātrinātā veidā.
– Varbūt gaudu dziesmu vietā jāplāno valsts ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju, kā to iesaka demogrāfs Juris Krūmiņš. Ja gadā piedzimst 20 000 jaundzimušo un vidējais dzīves ilgums ir 70 gadi, tad tā sanāk.
– Iedzīvotāju skaits nebūs tik mazs. Tie, kas piedzims tagad, vidēji drīzāk nodzīvos apmēram deviņdesmit gadus.
– Tas ir, ņemot vērā šī brīža vidējos. Kā būs nākotnē, to mēs nezinām. Iespējams, zeltainais stafilokoks un baktēriju rezistence pret antibiotikām dzīves ilgumu nākotnē vēl vairāk samazinās.
– No zeltainā stafilokoka problēmas viedokļa reta apdzīvotība nav tas sliktākais. Lai gan neesam bagātākā valsts pasaulē, mums ar laiku tik un tā būs pozitīva neto migrācija Mēs piederam pie pasaules bagātāko iedzīvotāju labākās sestdaļas, un ir iespēja ne tikai absolūto, bet arī relatīvo labklājības līmeni vēl celt. Ja Latvijā ir nepieciešami cilvēki, tad var vienu ietilpīgu lidmašīnu katru nedēļu sūtīt uz Filipīnām un dabūt pilnu atpakaļ. Ja ir vēlme un vajadzība, tad tas ir izdarāms. Pagaidām nav vēlēšanās un nav vajadzības, jo Latvijas ekonomika vēl pilnvērtīgi neizmanto tos cilvēku resursus, kas mums ir. Latvijā joprojām ir 10% liels bezdarbs. Bezdarbs ir strukturāls, kur galvenā problēma ir iedzīvotāju izvietojumā. Rīgā bezdarbs ir 5%, bet Latgalē – 20%. Pārceļošana valsts robežās būs izteikta, un tās virziens būs ne tikai Rīga.
– 2015. gads sākās ne pārāk cerīgi. Cik lielu iespaidu uz Latvijas ekonomiku atstās Krievijas aizliegums importēt zivju konservus no Latvijas? Vai valsts pārvaldei vajadzētu samazināt optimisma devu?
– Šā gada pirmais ceturksnis bija visai vājš, bet otrajam vajadzētu būt ļoti labam. Maijā eksporta summas samazinājās, bet bija ļoti labi rūpniecības dati. Vērtējot eksporta rādītājus, ir jāņem vērā, ka Latvijas eksportu veido ne tikai ražošana, bet arī izejvielu svārstības, reeksports u.c. Es domāju, ka oficiālā prognoze – 2% IKP pieaugums – ir pietiekami piesardzīga.
Zivju konservu eksporta aizlieguma ietekme varētu būt kādi 0,5% no IKP gadā. Konkrētais lielums atkarīgs no tā, kā izdosies pārorientēties uz citiem tirgiem. Šogad tie būs 0,2%–0,3% no gada IKP rādītājiem. Ekonomikā vienmēr kaut kas notiek sliktāk, nekā bija gaidīts, tajā pašā laikā vienmēr kaut kas notiek labāk, nekā bija gaidīts.
Rūpniecības preču eksportā pēdējie divi gadi nebija īpaši labi. Tas ir saistīts ar to, ka viens no lielākajiem Latvijas eksporta tirgiem – Krievija – ir dziļā krīzē. Savukārt iekšējo pieprasījumu kavēja tas, ka pie mums turpinājās parādu masas samazināšanās. Nauda no nefinanšu sektora joprojām pārplūst uz finanšu sektoru.
Šādos apstākļos divu procentu IKP pieaugums nav slikts rezultāts. Pēc gadiem diviem eksporta sektors jau būs pielāgojies jaunajiem apstākļiem Krievijas tirgū. Tomēr nevajadzētu fetišizēt eksportu. Jā! Eksports ir ekonomikas lokomotīve, bet pasažieru vilcienā vairāk cilvēku atrodas nevis lokomotīvē, bet pasažieru vagonos. Līdzīgi ir ekonomikā. Eksports ir svarīgs, bet lielāko daļu no IKP veido iekšējais patēriņš. Latvijā radītas pievienotās vērtības eksports veido ap ceturto daļu no IKP, bet 3/4 ir iekšējais patēriņš. Latvijā patēriņš aug labi, un viens no faktoriem ir kopējo kredītu apjoma sarukuma bremzēšanās. Vēl pērnā gada sākumā Latvijā 2 miljardi eiro gadā tika novirzīt kredītu samazināšanai un noguldījumu palielināšanai, bet tagad šim mērķim tiek novirzīti vairs tikai ap 1,2 miljardiem eiro. Daļa līdzekļu, kuri vēl pirms gada aizgāja kredītu apjoma mazināšanai, tagad var tikt novirzīti patēriņam un investīcijām. Tas, ka Latvijas kopējais kredītu apjoms pret IKP atkal ir nodzīts ļoti zemā līmenī, rada nospiestas atsperes efektu, bet mēs nezinām, kurā brīdī un kā tā iztaisnosies, kreditēšanai pieaugot.
– Kādi šobrīd ir ekonomiskās izaugsmes veiksmes piemēri?
– Graudu audzētājiem būs kārtējā rekordraža. Labi klājas kokapstrādei, elektronikai, ķīmiskajai rūpniecībai un farmācijai. Statistika uzrāda, ka vieglajai rūpniecībai klājas ne pārāk labi, bet nozares pārstāvji saka, ka situācija uzlabojas un gada otrajā pusē jau plānots pieaugums. Latvijā labi attīstās nozare, ko saucam par balto apkaklīšu pakalpojumu eksportu. Tie ir biznesa pakalpojumi finanšu jomā, sakaru nozarē, IT un citās nozarēs. Par Rīgas specializāciju kļūst intelektuālie pakalpojumi.
Es teiktu, ka šo nozaru mijiedarbība veido biznesa pakalpojumu eksporta klasteri Rīgā. Latvijas IT nozares stiprā puse ir finanšu pakalpojumu programmatūras izstrāde, kuru savulaik veicināja banku pakalpojumu eksports. Šie IT uzņēmumi strādā ar nedaudziem, bet ļoti maksātspējīgiem klientiem. Programmēšanas pakalpojumu eksports savukārt palīdz attīstīties biznesa pakalpojumu eksportam, un process notiek. Turpretim preču eksports attīstās ārpus Rīgas. Ne tikai lauksaimniecība un mežsaimniecība, kas ir pašsaprotami, arī tuvu divām trešdaļām no apstrādes rūpniecības ir ārpus Rīgas.
– Latvija nevar izvairīties no atbildības par Grieķiju. Grieķi nespēja atdot 200 miljardus eiro, viņiem «palīdzēja», palielinot parādu līdz 360 miljardiem. Tos viņi nespēs atdot. Tagad palielinās grieķu parādu nastu vēl par desmitiem miljardu. Vai tas ir ekonomiski racionāls lēmums? Vai pēc trim gadiem grieķi spēs samaksāt parādu?
– Ekonomiski racionāli tas nav. Es neiedziļināšos vēsturē. Jau 2010. gadā bija skaidrs, ka Grieķija tik lielu parādu nevar atdot un tas jau tajā brīdī bija jānoraksta. Daļēji attiecībā uz privātiem aizdevējiem tas tika izdarīts. Lēmumi par Grieķiju nebija ekonomiski racionāli. Katru reizi to pieņemšanu diktēja noteikta politiska loģika, bet šogad arī ģeopolitiska loģika.
– Ķīnā šovasar dramatiski sabruka akciju tirgus. Ja kaut kas tāds notiktu ASV, tā būtu globāla katastrofa. Kā Ķīnas notikumi var ietekmēt pasauli? Ķīna pēc IKP ir otra lielākā ekonomika pasaulē.
– Ķīnas finanšu sistēma ir diezgan noslēgta. Bankās visai ilgstoši administratīvi noteiktie depozītu procenti bija mazāki par inflāciju, kas nozīmē, ka mājsaimniecībām katru gada tika samazināta viņu uzkrājumu reālā vērtība. Šādi apstākļi nozīmē, ka investīcijas tiek subsidētas un to apjoms ir lielāks par nepieciešamo un racionālo. Līdz ar to Ķīnā ir sabūvēts pārāk daudz.
Lielai daļai Ķīnas mājsaimniecību nav atbilstoša līmeņa sociālās apdrošināšanas, tāpēc tās centās uzkrāt pat šādā situācijā, bet viņu centieni nosargāt savu uzkrājumu vērtību uzpūta akciju burbuli, kas atgādināja decentralizētu finanšu piramīdas shēmu, kad akciju cena aug uz jaunu tirgus dalībnieku un jaunu finanšu līdzekļu pieplūduma rēķina. Tomēr ir jāņem vērā, ka Ķīnas finanšu sistēmā valsts ietekme ir liela, tā var, tā teikt, piespiest naudu kustēties. Arī pašas valsts naudas resursi ir ļoti lieli. Ķīnas ārvalstu rezerves ir ap 4000 miljardu dolāru lielas. No otras puses – strauja bagātību pārdale nav sociālo stabilitāti veicinošs faktors. Jau tuvākajā laikā redzēsim, kā Ķīnas kompartija tiks galā ar šo izaicinājumu.