Latvija kļūst pirmrindniece inflācijā
Latvijas valstij ir iemesls lepoties ar saviem sasniegumiem inflācijas nodrošināšanā: patēriņa cenu kāpums martā ar +0,8% pret februāri ir paātrināts gandrīz trīskārt (februārī pret janvāri bija +0,3%), un martā pret 2014. gada martu tas ar +0,4% beidzot izvilkts no deflācijas bedres (bija -0,1% februārī pret februāri).
Šobrīd vēl nav pieejams apkopojums par inflāciju visās Eiropas Savienības un eiro zonas valstīs, bet pieņemsim, ka Latvija ieņems cienījamu vietu inflācijas rādītāju sasniegšanā. Jau iepriekš Neatkarīgā ir norādījusi, ka šoreiz inflācija Latvijā nav tas pats, kas inflācija tā sauktajos treknajos gados, par ko ES institūcijas Latviju sodīja ar neuzņemšanu eiro zonā, jo inflācija skaitījās kaut kas slikts. Tagad inflācija ir oficiāli atzīta par kaut ko ļoti labu – par vienīgo iespēju novērst lielākās daļas eiro zonas valstu maksātnespēju. Inflācija nozīmē valstu parādu saglabāšanu pēc nomināla, bet atdošanu aizvien mazvērtīgākā un valstīm vieglāk iegūstamā naudā. Proti, jo augstākas cenas, jo lielāki valstu nodokļu ieņēmumi, kas daudzos gadījumos izteikti procentos no preču un pakalpojumu cenām.
Marta inflācija Latvijā ir gluži kā speciāli pieskaņota Latvijas Bankas (LB) atskaitei, ka martā tā nopirkusi Latvijas valsts un eirozonas starptautisko organizāciju vērtspapīrus par 190,3 miljoniem eiro. Tādējādi LB realizēju savu daļu no Eiropas Centrālās bankas (ECB) plāna pirkt un pirkt valstu parādzīmes tik ilgi, kamēr vidējā inflācija visā eiro zonā pietuvosies 2% gadā. Šāda ECB rīcība seko komercbanku atteikumam ieplūdināt apritē naudu, ko ECB deva komercbankām praktiski bez procentiem. Komercbankas nesaskata tādus projektus, kuru kreditēšana ļautu atgūt aizdoto naudu un pelnīt ar kaut nelieliem kredītprocentiem. Tagad nauda tiek dota valdībām, kuru neefektivitāte un korumpētība patiešām ļauj iztērēt jebkādas naudas summas, no kurām daļu ir cerības atgūt ar nodokļiem. Jocīgs ir ECB solījums, ka naudas došana izšķērdēšanai un izzagšanai esot papildu laika došana valdībām, lai tās pagūtu veikt reformas, kas padarīšot ļoti efektīvu gan pārvaldi, gan ekonomiku. Daudz ticamāk, ka naudas pieplūde nobremzēs jebkādu reformu mēģinājumus, bet inflācija neapstāsies pie 2% robežlīnijas.
Statistikas iestāžu noteiktie inflācijas rādītāji ir sajūgti ar centrālās bakas monetāro politiku daudz ciešāk nekā viena konkrēta pārtikas groza cenu izmaiņas, ko Neatkarīgā aprakstīja 22. aprīlī. Pretrunu šajos mērījumos tomēr nav: jā, cenu pazemināšanās sasniegusi atspēriena punktu lēcienam uz augšu.