Īpašuma vērtībai un cilvēku reālajai maksātspējai neadekvāti straujais cenu kāpums un banku izsniegtie kredīti nekustamo īpašumu (NĪ) tirgū bieži tiek minēti kā galvenais iemesls, kas padziļinājis ekonomisko krīzi Latvijā un izputinājis ne vienu vien mājsaimniecību.
Par to, ko varēja mainīt, kādas mācības gūtas nākotnei, kā arī par politisko potenciālu nozares un valsts ekonomikas sakārtošanā Neatkarīgā sarunājās ar NĪ kompānijas Latio valdes priekšsēdētāju, Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas valdes priekšsēdētāju Edgaru Šīnu.
Neatkarīgā: – Ar banku kredītu palīdzību NĪ sektorā uzpūstais burbulis nereti tiek piesaukts pirmais, runājot par krīzes iemesliem. Vai jūs kā šā sektora tirgus līderis jūtaties līdzvainīgs?
Edgars Šīns: – Lai to izvērtētu, jāsaprot, kas bija Latvijas ekonomika 2005., 2006., 2007. gadā. Investoriem, tai skaitā bankām, kas vēlējās piedalīties ekonomikas augšupejā, bez NĪ Latvijā citu iespēju īpaši nebija, nebija uzņēmumu akciju tirgus, nebija iespējas citādi ņemt šos Latvijas riskus. Mājsaimniecības bija brīvas no kredītiem, un visiem bija skaidrs, ka Latvijai kā ES dalībvalstij kredītslogs mājsaimniecībām ar laiku būs līdzīgs kā citās valstīs. Līdz ar to nauda caur banku sektoru lielākoties aizgāja tieši NĪ tirgū. Bankas tolaik interesēja tikai lielāka tirgus daļa. Līkni, kā cenas auga līdz 2007. gadam, varētu sadalīt lielākos posmos un katru nosaukt kādas bankas vārdā, kas tajā mirklī bijusi ļoti agresīva, piedāvājusi labākus noteikumus un dzina šo tirgu augšā. 15–20 miljardi eiro, kas izdalīti cilvēkiem, uzņēmumiem uz 20, 30, pat 50 gadiem, ir milzīga nauda tirgum. Baņķieri, ko nu viņus tagad kritizēt, darīja savu darbu, varbūt kādā brīdī pazaudēja piesardzību un nebija gatavi tam, ka tas kritiens būs tik sāpīgs. Bet kāda jēga tagad meklēt vainīgo, regulējums un cilvēku izpratne par riskiem bija tāda, kāda bija.
– Nevajag meklēt vainīgo, lai norādītu ar pirkstu, bet analizēt kļūdas, lai no tām censtos izvairīties nākotnē.
– Nevienai valstij nav izdevies izvairīties no kļūdu atkārtošanas. Kā man teicis kāds pieredzējis uzņēmējs ASV, NĪ industrijā biznesa cikls ir 12 gadu ar 9 gadu atmiņu. Pat ja cilvēki atmiņas par šo rūgto periodu glabā deviņus gadus, vēl pēc pāris gadiem jau viss aizmirsies, un viņi iekuļas kārtējās nepatikšanās.
– Bet jūs taču redzējāt, ka cenas tirgū kāpa galvu reibinošos augstumos, kas vairs neatbilda reālajai vērtībai, bankas deva pa labi, pa kreisi. Vai nebija instrumentu, kurus varēja izmantot un kurus vajadzētu sagatavot arī tagad, gatavojoties NĪ tirgus atdzimšanai?
– Diemžēl pa partijām sadalītā izpildvara vājina valsts varu. Arī centrālais baņķieris mums ir tāds, kāds ir, valdības vadītājs ir tāds, kāds ir, un tie cilvēki baidās būt tādi, kādi viņi varētu būt, bet ir paklausīgi tiem, kam ir vara konkrētajā brīdī, un neizmanto iespējas pasargāt valsti no šādām nepatikšanām.
– Jūs no nozares aizgājāt uz politiku. Bet vai redzat, ka ir kādas lietas, ko nozarē vajag darīt citādi, vai tikai jāgaida, lai tirgus pats visi virza, vai vajag kādas jūsu iniciatīvas vai valsts mēroga regulējumus, ierobežojumus?
– Bet to jau var realizēt tikai persona ar lielo burtu, kas, izmantojot savu autoritāti, spēj pateikt nē kādiem tirgus vilinājumiem vai vēlmei īstermiņā nopelnīt.
– Kam jāpasaka nē, kas jālabo?
– Ja runājam par to, kas notika ar mums, manuprāt, savu iespēju neizmantoja Latvijas Bankas (LB) un Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas (FKTK) vadītāji, kas varēja to ratu pagriezt citādi. Viens no LB vadītāja pienākumiem ir rūpēties par cenu stabilitāti valstī. Ja NĪ cenas aug par 50–80% gadā, ja bankas tik ārprātīgi investē šajā segmentā, tad tā ir centrālā baņķiera prerogatīva iejaukties un kaut ko darīt ar viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem, tāpat arī FKTK, kuras autoritāti baņķieriem būtu jārespektē.
– Bet vai jūs iebildāt pret ilgākā laikā pieņemto industrijas standartu maiņu un atkāpšanos no hipotekārā kredīta ņēmēju līdzfinansējuma vai pirmās iemaksas 20–30% apmērā, pieļaujot pat 0% kredītņēmēja iemaksu? Tieši arī šā standarta maiņu burbulis pūtās arvien lielāks. Tāpat pagājušā gada nogalē, lai iekustinātu nekustamo īpašumu tirgu, samazināja laiku no pieciem gadiem uz vienu, kas bija jānodzīvo nekustamajā īpašumā, lai to pārdotu, nemaksājot ienākuma nodokli. Saprotu, ka jūs varbūt neesat ieinteresēti noteikt kaut kādus ierobežojumus pašiem, bet varbūt tomēr bija vērts, domājot par ilgtermiņu.
– Ja grib situāciju ietekmēt, to nav grūti izdarīt – kā redzējām, vienā naktī var salabot simt likumu. Ja gribētu, LB vadītājs būtu spējis pārliecināt likumdevēju, ka mums nav nepieciešams, lai NĪ cenas aug gandrīz vai par 100% gadā, mums pietiktu ar 15–20% izaugsmi. Viņiem ir informācija un sviras, lai rīkotos. Kad būs nākamais cikls, likumdevējiem vajadzētu padomāt par to.
– Bet jūs no nozares kaut ko darījāt un tagad plānojat darīt? Neuzskatāt, ka arī industrijai ir sava loma veselīgā pašregulācijā?
– Kā jūs iedomājaties, kā industrija var tapt sadzirdēta, ja lielāko politisko partiju īpašniekiem bija milzīgas ekspozīcijas NĪ tirgū? Visi viņi vēlējās, lai aktīvu vērtība aizvien pieaug. Mēs, industrija, runājot futbola alegorijā, varam būt kā rezultāta pierakstītāji, nevis spēles noteicēji.
– Dažkārt kā iemesls burbulim un krīzei tiek minēta banku cīņa par tirgus daļu, bet arī dažādas sazvērestības teorijas, jo šis standarts mainījās ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē, attiecīgi spēlējoties ar akciju vērtību. Ticat tam, ka svarīgākie ekonomiku, finanses, politiku kursu ietekmējošie lēmumi netiek pieņemti Latvijā?
– Mēs pašlaik esam kļuvuši par sava veida biedu tuvākajām kaimiņvalstīm un ES kopumā, un, manuprāt, starptautisko finansiālo palīdzību mums sniedz nevis tāpēc, ka aizdevējiem rūp, kā mums te strādā publiskais sektors un citas jomas, bet tādēļ, lai mēs, nogāžoties bezdibenī, neparautu sev līdzi ne tikai savus tuvākos kaimiņus, piemēram, Ukrainu. ES vienkārši nevajag tādus satricinājumus, tāpēc tā arī mūsu finanšu sistēmu uztur pie dzīvības. Nezinu, vai tur ir kādas sazvērestības teorijas. Mēs paši zināmā mērā terorizējam savus kaimiņus.
Mani vairāk uztrauc tas, uz kā rēķina viss notiek. Tie 10–15 miljardi eiro, kā mums pietrūkst, kurus esam kazino nospēlējuši, kaut kur ir jāņem. Tos var vai nu jūgt kaklā mājsaimniecībām, uzņēmumiem, vai spiest norakstīt zaudējumos ārvalstu investoriem, kas lielākajā daļā gadījumu ir bankas. Tas ir ļoti svarīgs politisks lēmums. Dažādās valstīs tas notiek dažādi. Islande to pamanījās izdarīt uz ārvalstu investoru rēķina, bet tagad sastopas ar zināmu ES kolektīvu atriebību, kas Islandi spīdzina, padarot tās iestāšanās procedūru ES smagāku. Bet tas ir politisks lēmums. Es arī mēģinu saklausīt, kāds tas būs Latvijā, uz kā rēķina tas notiks.
– Viens, uz kā rēķina, vismaz īstermiņā, valdība cer papildināt valsts kasi, ir nodokļu izmaiņas, tai skaitā tās, kas skar NĪ. Kā vērtējat valdības ieceres šajā jomā, tai skaitā dzīvojamās platības nodokļa ieviešanu?
– Nav nelabvēlīgāka laika dzīvojamās platības aplikšanai ar nodokli kā šis, kad ļoti daudzas ģimenes jau tā nevar samaksāt to, kas tām jāmaksā. Brīnišķīgā iespēja sakārtot nodokļu sistēmu, kas bija 2006. gadā, 2007. gada sākumā, tika palaista garām. Mainīt nodokļu sistēmu laikā, kad cilvēkiem ir salīdzinoši augsti ienākumi un viņi ir tendēti tērēt, ir daudz vieglāk nekā tad, kad šīs naudas vienkārši nav. Šobrīd cilvēkus pārliecināt, ka šis ir piemērotākais brīdis, kad dzīvojamo platību aplikt ar nodokli, ir grūti, nāksies sastapties ar lielu pretestību.
– Kā tam pretosies? Vienkārši nemaksājot, lai skaita parāda procentus? Spriežot par citu nodokļu paaugstināšanu, jo īpaši to, kas ir no algas, tiek biedēts ar to, ka tad drīzāk domās, kā izvairīties no nodokļiem, bet nekustamā īpašuma, dzīvojamās platības nodokli jau nevar tā apiet.
– Ja cilvēks kategoriski negrib maksāt nodokļus, tad noteikti kaut kādus nodokļus viņš nemaksās. Tā ir liela problēma. Tāpēc arvien vairāk arī veikalos tiek piedāvāta prece bez čeka. Nodokļu maksāšanā esam atpakaļ 2003. gada izpratnē, tas ir liels kritiens atpakaļ. Es pats zināmā mērā biju gatavs pieciest NĪ tirgus izvarošanu no investoru puses tāpēc, ka tas lielā mērā legalizēja uzņēmējdarbību un veicināja to, lai cilvēki rādītu savus ienākumus. Tas, kas notiek tagad, izdzēš iepriekšējo gadu pozitīvās iestrādes. Jo ceļš, kuru izvēlējāmies – nevis valūtas devalvāciju, bet ieņēmumu deflāciju, deva tik spēcīgu atsitienu cilvēkiem, tik lielu ienākumu kritumu, ka tā ir normāla cilvēku reakcija, kā mazināt savus zaudējumus.
– Esat izteicies, ka NĪ varētu kļūt par Latvijas eksportpreci. Vai šis ir tas eksports, ko valstij vajadzētu veicināt, vai gluži otrādi – no tā valstij jāmēģina noslaukt iespējami vairāk un kaut kā ierobežot?
– Lai šī valsts turētos kopā, vajadzīgs kaut kāds minimāls nodokļu ieņēmums, vai tie ir trīs, četri vai pieci miljardi latu, atkarībā no tā, cik kvalitatīvus publiskos pakalpojumus sagaidām sociālajā sfērā, veselības aprūpē, izglītībā, drošībā. Ir skaidrs, ka vietējais bizness bez NĪ vai kāda cita buma šos nodokļus samaksāt nevar. Nedomāju to tā, ka mēs iegūtu pēkšņu labumu, kādam ārzemniekam pārdodot dažus simtus vai dažus desmitus tūkstošu īpašumu. Labums būtu no tā, ka pircēji, kas ir uzņēmēji, te attīstītu kādu ekonomisko aktivitāti. Es to drīzāk sauktu nevis par NĪ eksportu, bet uzņēmēju importu, un uzņēmēji ir tas, kā mums vēl pietrūkst. Un tieši tādu uzņēmēju, kam rociņa nestiepjas apsaimniekot budžetu, kas nav ļoti sadraudzējušies ar politiķiem vai augstām amatpersonām, pašvaldību līmenī, kam tur nav nekādas draudzības vai brālības, kas nepretendē uz publisko fondu apsaimniekošanu.
– Jūtat jau šādu uzņēmēju interesi atdzīvojamies, redzot tagadējās zemās NĪ cenas?
– Interese vienmēr ir bijusi, Latvija piesaistījusi ar savas zemes skaistumu, ar drošību salīdzinājumā ar mūsu austrumu kaimiņiem, ar esošajiem demokrātijas iedīgļiem, dalību ES. Bet problēma ir tā, ka uzņēmējiem, kas te vēlējušies dzīvot, vienmēr bijušas grūtības saņemt uzturēšanās atļaujas, vienmēr viņi vai nu korumpējuši ierēdņus, vai kādā citā smalkā veidā rūpējuši sev uzturēšanās atļaujas. Tam vajadzētu darīt galu un, kā tas ir ne vienā vien Eiropas valstī, izveidot īpašu programmu uzņēmējiem, kas ir gatavi te
veikt uzņēmējdarbību, jābūt skaidriem noteikumiem, jādod viņiem iespēja te strādāt, pievienot vērtību, maksāt nodokļus. Tas mūs varētu ar laiku iecelt saulītē. Mums pašiem to uzņēmēju ir ļoti maz, vēl mazāk tādu, kas gatavi aizmirst par to, ka ir budžets, no kura pasmelties.
– Daudz tiek runāts par ekonomikas sildīšanu. Vai ar jums ekonomikas ministrs, ministrijas amatpersonas ir apspriedušās, kāda būtu nozares vieta, loma, iespējas?
– Jā, ir runāts, esmu arī klāstījis viedokli. Visvairāk runāts par siltināšanu, kas varētu dot efektu, bet te kārtējo reizi nepieciešama izšķirīga rīcība, izmaiņas virknē likumu, kas atvērtu ceļu investīcijām šajā segmentā. Jālikvidē arī tas sociālisms, kas aizvien pastāv namu pārvaldīšanā, kad lielāko daļu namu aizvien pārvalda pašvaldību namu pārvaldes. Koalīcija nespēj vienoties, ka šī prioritāte būtu īstenojama arī praksē. Siltināšanu var veikt tikai tad, ja dzīvokļu īpašnieki jūt, ka viņu investīcijas mājā ir aizsargātas, bet mūsu likumdošana investīcijas mājas uzlabošanā nekādi neaizsargā. Baņķieris, izūtrupējot dzīvokli, atstāj ar garu degunu šīs mājas kopējās intereses. Kamēr tas netek sakārtots, kamēr cilvēkiem nav pārliecības par ieguldītās naudas drošību, nekas nebūs.
– Kāpēc jūs varētu to darīt lētāk nekā pašvaldības uzņēmumi? Jūs jau tāpat gribēsiet nopelnīt, nevis nodarboties ar labdarību.
– Priekšrocība ir apstāklī, ka mums nav saistību ar dažādiem politiķiem, kādas ir pašvaldību namu pārvaldēm, kas, līdzīgi kā citi pašvaldību uzņēmumi, ir atkāpšanās poligons caurkritušiem politiķiem, augsta ranga ierēdņiem pašvaldībās. Pašvaldības uzņēmuma sūtība nav sniegt par minimālām izmaksām maksimāli labu pakalpojumu, bet būt paklausīgiem pie varas esošam politiskajam spēkam, būt lojāliem pret cilvēkiem, kas viņiem labu darījuši, ļaujot strādāt.
– Vai valdības apņemšanās tās deklarācijā "efektīvi ieviest Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu" situāciju varētu mainīt, vai tas tikai būtu viens birokrātisks papīrs vairāk?
– Kamēr izpildvara nav viena politiskā spēka rokās, kurš atbildētu par savas deklarācijas izpildi, deklarāciju nav pat jēgas lasīt, jo vienmēr būs iespēja aizbildināties, ka partneriem bija cits viedoklis, kas kompromisu vārdā bija jārespektē. Mani ir aicinājuši piedalīties trīs valdību deklarāciju sastādīšanā. Pirmo es uztvēru ar lielu entuziasmu un ticēju, ka tā tiešām varētu ko ietekmēt, bet tagad man tādu ilūziju vairs nav, jo faktiski nekas no tā, kas deklarācijās rakstīts, netiek izpildīts. Uzskatu – ja reiz elektorāta vairākums atbalstījis kādu konkrētu politisku spēku, tam jābūt iespējai savus priekšvēlēšanu solījumus izpildīt.
– Esat izteicies, ka "uzņēmējiem ir vieglāk korumpēt tos, kas ir pie varas, nekā no saviem nodokļiem uzturēt ēnu kabinetu un mēģināt lietas virzīt citā gultnē". Pēc kā spriežat par to?
– Latio jau ir nedaudz vairāk kā 18 gadu – ko tik mēs neesam pieredzējuši! Diemžēl tā ir, ka uzņēmēji nevis savā starpā mēģina pārstāvēt ilgtermiņā nozares intereses, bet ļaujas vilinājumam visādos veidos atbalstīt konkrēto partiju, kabinetu, ministru, pašvaldības vadītāju un apmierināt kaut kādu savu šā brīža interesi, projektus, pasūtījumus. Sapnis varētu būt, ka uzņēmēji skatītos ilgtermiņā uz koalīciju, kabinetu, ministru, ko no šā konkrētā cilvēka varētu sagaidīt tādu, lai ilgtermiņā sistēma varētu darboties.
– Kas sistēmu, attieksmi varētu lauzt, mainīt?
– Grūti pateikt. Līdzšinējās uzņēmēju organizācijas ir ļoti lojālas varai, gan Darba devēju konfederācija, gan Tirdzniecības un rūpniecības kamera tikai tad, kad pavisam slikti, varbūt sāk mazliet citādi runāt, bet pamatā skatās varai mutē, kas novedis pie tā, kur esam. Bet jācer, ka arī uzņēmēji mācīsies no tā, kas ar mums notiek, un spēs atrast formu, kā izveidot kādu klubu, kas skatās pāri īstermiņam, kas redz ne tikai uz to, kas ir šobrīd pie varas un ko no tiem var sev ātri dabūt.
– Jūsu vārdu neatradu partiju ziedotāju KNAB datu bāzē. Kādas ir jūsu attiecības ar partijām, politiķiem?
– Attiecības ar politiķiem ir ļoti labas. Vienmēr esmu gatavs politiķus atbalstīt, ne reizi vien esmu dažādiem politiķiem palīdzējis, taču nevis ar naudu, bet ar informāciju, padomu, esam gatavojuši nozares pārskatus, analīzes, esam līdzējuši kādiem politiskajiem spēkiem, kas grasās pārņemt vienu vai otru institūciju, kur ir darīšana ar NĪ, saprast situāciju. Bet no kāda politiskā spēka atbalstīšanas ar naudu cenšamies izvairīties. Mēs cenšamies draudzēties ar visiem, jo tie, kas šos politiķus pie varas iecēluši, visi ir mūsu klienti.
– Bet vai ziedošana Delnai (pērn 10 000 latu), kas ir pietuvināta atsevišķām partijām, tomēr nevar norādīt, ka ar dažiem draudzējaties vairāk nekā ar citiem?
– Nevienam politiskajam spēkam nav liegts draudzēties ar Delnu.
– Gada sākumā, kad pēc Godmaņa demisijas tika meklēts jauns premjers, jūs medijos arī tikāt piesaukts šajā sakarā. Vai neesat apsvēris iespēju ne tikai raudzīties no malas un kritizēt, bet arī pašam ienākt politikā?
– Domāju, ka esmu politikai nederīgs, jo 18 gadu esmu radis pie citas lēmumu pieņemšanas loģikas.
– Kāpēc domājat, ka šā lēmumu pieņemšanas loģika nederīga politikai?
– Tāpēc, ka politika ir kompromisu māksla. Es varbūt varētu palīdzēt ar padomu kādam izcilam politiķim kādas lietas sakārtot nedaudz citādi, varbūt varētu būt noderīgs, ja, piemēram, parlaments nolemtu uz pusgadu atdot šo izpildvaru kādu profesionāļu rokās, salāgot valstī ienākumus ar izdevumiem vai atstāt valstī tik ministriju, cik nepieciešams, vai sakārtot valsti tā, lai Pasaules bankas mērījumos par šķēršļiem uzņēmējdarbībā mēs būtu nevis kādā 50. vai 80. vietā, bet pirmajā piecniekā. Varbūt būtu noderīgs kam tādam, kur vajadzīga konkrēta, strauja rīcība, bet pie mums jau ir citādi, izpildvara ir atdota četriem, pieciem, brīžiem sešiem politiskajiem spēkiem, kas konsultējas un vienojas. Šī politiskā sistēma ir pierādījusi savu dzīvotnespēju.
– Bet mēs jau runājām par to, ka esošā sistēma būtu maināma, attiecīgi arī, domājot par sevi politiskā kontekstā, jādomā nevis par to, cik es esmu nederīgs esošajai, izbrāķētajai sistēmai, bet par to, cik noderīgs es varētu būt jaunajai kārtībai.
– Domāju, ka jebkurš lojāls Latvijas pilsonis, tāpat arī es, būtu gatavs palīdzēt Latvijas valstij. Bet es neredzu, ka pie šīs sistēmas, kad izpildvara ir tik vāja un sadrumstalota, cilvēks no malas varētu tajā ko uzlabot. Problēma ir tā, ka bizness pelna no budžeta – šāds bizness jāaizdzen prom no budžeta katla, pāri Latvijas robežai, jāpasaka: "Pelniet tur un nesiet naudu mājās!" Bet tos uzņēmējus, kas ir piesūkušies pie budžeta, ar pierunāšanu prom nedabūs, viņus var tikai aizdzīt. Un tam vajag ļoti izlēmīgu rīcību, tās ir kardinālas pārmaiņas domāšanā, pieejā, tas nav viegli.