Viesstrādniekus ievilināt grūti

Arī žurnālistus iespējamā nonākšana bezdarbniekos mudina nepārcensties ar skaitļiem un viedokļiem par kvalificētu un pēc citām pazīmēm darbspējīgu cilvēku trūkumu Latvijā.

Žurnālisti ir piemērs ļoti lielai daļai no Latvijā nodarbinātajiem, kuru profesijās nav objektīvi mērāmu un/vai vispāratzītu kritēriju darba rezultātu novērtēšanai. Līdz ar to nav arī pārliecības, ka cilvēku izredzes saglabāt esošo vai iegūt vēl labāku darbu būtu viennozīmīgi saistītas ar viņu intelektuālajām spējām, pieredzi, vēlēšanos strādāt. Cilvēku karjeru var veicināt vai izpostīt arī dažādas nejaušības, un nav izslēgti gadījumi, kuros izbrāķēti tiek spējīgāki cilvēki, lai viņi ar pārāk labiem darba rezultātiem netraucē apkārtējiem.

Nenoteiktība esošo darbinieku un darba vietu salāgošanā turpinās arī attiecībā uz viesstrādnieku piesaistīšanu. Cik ļoti iespējams, ka viesstrādnieks patiešām atņem darba vietu vietējam iedzīvotājam, tikpat labi varētu gadīties, ka jaunu darbinieku piesaistīšana ir vienīgais veids, kā dot darbu vietējiem bezdarbniekiem. Piemēram, tikai ar viesstrādnieku līdzdalību tiek sasniegts vajadzīgais cilvēku kopskaits un vajadzīgais sadalījums pa profesijām, lai varētu atvērt (variants – neslēgt) uzņēmumu, bez kura nekādu darba vietu nebūtu arī vietējiem.

Latvija kopumā mērķē uz ko lielāku. Proti, lai viesstrādnieki strādā rūpniecībā un celtniecībā, bet Latvijas inteliģentie bezdarbnieki kļūs par (labi?) algotiem viesstrādnieku integrētājiem Latvijā: «Mēs vēlamies būt ļoti latviska valsts, bet tad daudz vairāk jāstrādā ar ārzemnieku integrāciju.» Šie vārdi ņemti no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietnieces migrācijas jautājumos Mairas Rozes intervijas, kas 10. jūnijā publicēta Latvijas Vēstneša interneta izdevumā. «Ja mēs neko pamatīgi nedarīsim šajā laukā, tā būs problēma. Cilvēkiem ir jāpalīdz,» M. Roze pie integrācijas tēmas intervijā atgriezās vairākos paņēmienos.

Tagadējā integrācija, kad, M. Rozes vārdus izmantojot, «mēs neko pamatīgi nedarām», Latvijā izmaksā krietni virs desmit miljoniem eiro gadā. Ir izveidots speciāls Sabiedrības integrācijas fonds Ministru prezidenta pakļautībā, kura šā gada budžets sasniedz 7,9 miljonus eiro. Mazāku, bet tomēr miljonu mērvienībās izsakāmu naudu ar integrācijas pamatojumu noraksta Kultūras ministrija, Iekšlietu ministrija PMLP personā, Labklājības ministrija un droši vien vēl citas iestādes, kas apguvušas terminoloģiju, kādu diktē un apmaksā no Eiropas Savienības galvas pilsētas Briseles. Etniskā integrācija nebūt nav vienīgais integrācijas lozunga pielietojums. Tas ir ļoti iecienīts, jo sola iespējas ļoti ātri, viegli un patīkami iztērēt kaut vairākas reizes, kaut vairākus desmitus reižu lielākas naudas summas, nekā pašlaik tiek dotas. Pasaulē taču ir daudz eksotisku nostūru, uz kuriem mūsu integrācijas darbinieki varētu doties pieredzes apmaiņas braucienos un no kurienes saņemt līdzīgus ceļotājus.

Integrācijas budžeta kāpināšanai būtu nepieciešams lielāks un pamanāmāk izkārtots ieceļotāju daudzums, kādu Latvijai pagaidām neizdodas savākt. PMLP dati uzrāda ārzemniekiem izsniegto pirmreizējās uzturēšanās atļauju kopskaita pieaugumu no pāris tūkstošiem 2004. gadā līdz 7,3 tūkstošiem 2013. gadā, bet šis pieaugums jāuzņem ar vienu lielu atrunu. Proti, no 7354 uzturēšanās atļauju saņēmējiem pērn 3250 atļaujas saņemtas par ieguldījumiem Latvijas nekustamajos īpašumos un uzņēmumu kapitālā, bet reāli Latvijā uzturas tikai 10–15% no atļauju ieguvējiem. Reducējot 3,2 tūkstošus atļauju uz apmēram 350 ārzemniekiem, kuri no šīs plūsmas reāli paliek Latvijā, kopskaitā būtu apmēram 4,5 tūkstoši ieceļotāju 2013. gadā. Attiecībā pret 2004. gada izejas punktu pieaugums ir divarpus tūkstoši, kas sadalās uz pusēm starp ārvalstu izcelsmes studentiem un viesstrādniekiem. Šo grupu pārstāvji Latvijā masveidīgi nepaliek.

PMLP ir vadošā iestāde, kurai uzdots sacerēt tieši uz viesstrādniekiem mērķētu imigrācijas koncepciju, taču iestāde ar šo uzdevumu galā netiek. Uzdevums patiešām grūts, jo Latvija ir kopumā nepievilcīga valsts nodarbinātajiem. PMLP šā gada pirmajā pusē saistībā ar nodarbinātību izsniegusi 406 pirmreizējās termiņuzturēšanās atļaujas, kas izrādās mazāk nekā citos gados.

***

PIEREDZE

Viesturs Boka, Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs:

– Medicīna ir ļoti regulēta sfēra, kurā nevar strādāt, neizpildot prasības par valodas zināšanām un daudz ko citu. Slimnīcu iekšējā vide Latvijā daudzviet ir ne sliktāka kā, piemēram, Anglijā, kur katrs trešais mediķis nāk no Indijas. Ar slimnīcu aprīkojumu un darba organizāciju mēs ārzemniekus piesaistīt spētu, bet cilvēki taču nedzīvos slimnīcās – dzīvos valstī ar tās nosacījumiem, tajā skaitā ar atalgojuma līmeni. Nevaram bez ticības, ka valsts atradīs naudu, lai algotu mediķus labāk. Austrumu slimnīcā tagad strādā divi indieši un viens pakistānietis, kuri studējuši Stradiņa universitātē angļu valodā, bet pa to laiku apguvuši latviešu valodu un šejienes apstākļus.

Aloizs Vaznis, advokāts, Latvijas iekšlietu sistēmas dzīvā vēsture:

– Padomju laikā tie bija azerbaidžāņi, kuri brauca uz Latviju strādāt par miličiem. Pie viņiem par milici varēja kļūt tikai ar milzīgu kukuli, bet Latvijā neko tādu neprasīja, pietika ar krievu valodas zināšanām. Latviešu valodu viņi tā arī neapguva un uz mūsu policiju nepārnāca, bet arī dzimtenē neatgriezās, iekārtojās tepat tirgos un citās labās vietās. Latvijas Republikā latviešu valoda jāzina visiem, kas strādā tiesībsargājošajās iestādēs, tāpēc labāk meklēsim darbiniekus, sakārtojot paši savas lietas. Maksāsim pienācīgu algu par darbu, bet tas nav darbs, kas notiek jebkuras ministrijas centrālajā aparātā. Tur ierēdņu skaits jāsamazina uz pusi, atlaistie jāliek pie reāliem darbiem.

Inga Bērziņa, Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja:

– Jā, pāris cilvēku no Ķīnas un pāris no Krievijas ir iegādājušies Kuldīgā īpašumus. Mēs gribētu, lai mājas pērk un tajās dzīvo bagāti cilvēki no Rietumeiropas. Esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka katra tāda cilvēka apkalpošanai viņa tuvumā rodas četras jaunas darba vietas. Tajā sfērā mums būtu, ko piedāvāt – frizieru Kuldīgā ir vairāk nekā galdnieku. Ja kāds tiešām ir galdnieks – labs galdnieks, tad Kuldīgā viņš sev darbu atrastu, lai vai no kurienes nācis. Bezdarba rādītājs mums turas 8–9% robežās, bet šādas profesijas nenosedz. Šaubīgāki ir it kā labāk kvalificētie, ar augstskolas diplomu, kādus tagad pasaulē viegli dabūt ne par ko.