Jānis Skvarnovičs ir zināms Latvijas uzņēmējdarbībā kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Saruna ar viņu notika, raugoties pa Rīgas Kuģu būvētavas (RKB) valdes priekšsēdētāja kabineta logu, bet saruna pavēra vēl citas un ļoti aktuālas ainas. J. Skvarnovičs ir bijis Latvijas Piensaimnieku Centrālās savienības valdes priekšsēdētājs (1991–2001) un a/s Rīgas piena kombināts valdes priekšsēdētājs (2001–2006).
– Šodien mums ir remontā četri kuģi – divi dokos un divi piestātnēs; divi kuģi tiek būvēti no jauna, un vēl divu kuģu būvei gatavojamies, – stāsta un rāda J. Skvarnovičs. – Tātad uzņēmums strādā un attīstās, bet ir arī pagātnes notikumi, ar kuriem vēl jātiek galā. Šā gada aprīlī kuģu būvētavas īpašnieki nomainīja vairākus uzņēmuma valdes locekļus, jo konstatēja, ka viņi nav savus pienākumus veikuši pilnīgi godprātīgi. Audits parādīja, ka zināma daļa RKB naudas ir dažādos ceļos, bet nepamatoti nonākusi pie mūsu apakšuzņēmējiem. Tagad ar katru no šiem apakšuzņēmējiem jātiek skaidrībā, ko viņš darījis vai nav darījis un cik liela atlīdzība viņam īstenībā pienākas. Ir apakšuzņēmēji, ar kuriem šis process iet ātrāk, jo viņi ir mazāk iesaistīti vai pavisam neiesaistīti naudas piesavināšanās shēmās, ir apakšuzņēmēji, kuri izmanto visas iespējas, lai savus guvumus paturētu. Tai skaitā vēršas tiesā un izmanto iespēju prasīt RKB maksātnespēju. Ar dažiem prasītājiem mēs esam vienojušies, un viņi savas prasības atsauca, citos gadījumos tiesa lēma, ka nav pamata maksātnespējai, bet savstarpējās pretenzijas jāizskata civilprocesa kārtībā. Pieci seši neapmierināti apakšuzņēmēji vēl ir palikuši, mūsu vēlēšanās ir atrisināt šos jautājumus bez tiesas.
– Lielus kuģus jūsu dokos un piestātnēs redzu, bet cik daudz tagad var nopelnīt vai zaudēt jūsu biznesā?
– Šā pusgada rādītāji pret pērnā gada pirmo pusi ir uzlabojušies, bet konkrētus skaitļus apstiprinās auditori un ziņos birža. Varu tikai apliecināt, ka ir pareizs tas ceļš, kādu mēs izvēlējāmies jau pagājušajā gadā. Problēmas ir ar finanšu resursu piesaistīšanu, jo bankas kļuvušas ļoti uzmanīgas. Tas saistīts gan ar ekonomiskajām krīzēm Latvijā un ne Latvijā, gan ar situāciju RKB un vispār kuģu būves nozarē. Būtu jocīgi gaidīt no Latvijas bankām lielu pretimnākšanu mums pēc tiem zaudējumiem, kādus vairākas bankas cieta Liepājas metalurgā. Mēs taču arī esam Latvijas uzņēmums, liels uzņēmums, ar metālapstrādi saistīts uzņēmums.
– Kā uz šāda fona izceļas vai neizceļas ar Krieviju saistītie notikumi?
– Jau kādu gadu mēs esam virzījuši savu biznesu projām no Krievijas. Kuģu būve ar Krieviju nav bijusi saistīta nekad – mums ir bijis pusotrs simts kuģu un kuģu korpusu pasūtījumu no Skandināvijas un daži no Latvijas. Jā, pagājušajā gadā parādījās viens pasūtījums no Krievijas, bet neko nopelnīt tur nevarēja. Pagājušajā gadā vēl tika remontēti daži Krievijas kuģi, šogad tādu vairs nav.
– Vai tad Krievijai ir palikuši civilie kuģi zem Krievijas karoga?
– Piekrītu, ka arī Krievijas kuģi brauc zem lētajiem karogiem, bet jebkura kuģa reģistrācija Kiprā vai Maltā palielina drošību, ka atlīdzību par savu darbu mēs saņemsim nolīgtajā termiņā. Naudas plūsma mums ir ļoti svarīga, lai spētu laikus norēķināties ar saviem piegādātājiem un apakšuzņēmējiem laikā, kad bankās uz mums raugās piesardzīgi. Šādas lietas laikam jau patiešām nezina mūsu Ekonomikas ministrija, kad klāsta sabiedrībai par briesmām, kas nu tagad draudot RKB.
– Pastāstiet, lūdzu, kā tieši izdarīt to, ko tagad daudzi gribētu. Tātad «jau kādu gadu mēs esam virzījuši savu biznesu projām no Krievijas».
– Tikpat labi var teikt, ka tas ir ārkārtīgu sarežģīti un ārkārtīgi vienkārši. Labāk teiksim, ka mūsu gadījumā tas bija vienkārši. Mums ir aģenti Kiprā, Vācijā un vēl dažās valstīs, kuri pēc kuģu reģistru datiem skatās, kad kuram kuģim pēc noteikumiem pienākas remonts, un piedāvā remontu veikt Rīgā. Lai piedāvājums tiktu pieņemts, mums ir jānosauc gan pievilcīga cena, gan laiks, lai kuģi varētu izremontēt līdz tam brīdim, kad tam jau atkal ir sameklēta krava, un ir jāgarantē augsta darbu kvalitāte.
– Ar zemu cenu par augstu kvalitāti taču nevar atbaidīt Krievijas pasūtītājus.
– Nē, bet mēs varējām šādus pasūtītājus nepieņemt, jo... Kā lai to smalkāk pasaka? Tas bija saistībā ar to, ko es jau teicu par ne pārāk godprātīgiem RKB darbiniekiem. Krievijas pasūtījumu bez atlīdzības pasūtījuma devējiem saņemt nevar, saprotam mēs Krievijas intendantus, kuriem maksā daudz mazāk nekā viņu amata brāļiem citās valstīs, bet saistībā ar viņiem arī Latvijā dažam mēdz sajukt privātā kabata ar uzņēmuma kabatu. RKB kā liels un legāls uzņēmums ar tādām muļķībām nav nodarbojusies, tāpēc bijām spiesti tikt vaļā no aizdomīgiem pasūtītājiem un aizdomīgiem pašu darbiniekiem. Policiju par to esam informējuši, tālākais uz uzņēmumu vairs neattiecas.
– Kur nonāca 2009. gada avīžraksti par jums, ka esat šķūrējis uz Tautas partijas kasi Austrumu slimnīcas naudu?
– Nekur nenonāca, nekādu partijas kasi neviens neatrada, bet Austrumu slimnīca pēc rekonstrukcijas strādā.
– Nu, Tautas partijas gan vairs nav. Vai tas arī bija jāpanāk?
– Diez vai tur kas bija saistīts ar mani vai ar Tautas partiju. Būvfirmas cīnījās par valsts pasūtījumu, Merks piedalījās konkursā ar nereāli zemu cenu un pēc tam atteicās no pasūtījuma, ko nevarēja izpildīt. Austrumu slimnīcas valde to saprata jau no paša sākuma un gribēja slēgt līgumu par reālu cenu, bet mūs piespieda ņemt lētāko. Labi, paņēmām, bet Merks atteicās slēgt līgumu, darbus nācās dalīt divās kārtās un galu galā nonākt pie tās cenas, kādu mēs bijām paredzējuši. Ar tādiem līdzekļiem firmas cīnījās, lai izdzīvotu krīzes gados. Man arī tas nebija nekas jauns, līdzīgi bija 90. gadu sākumā, kad par izdzīvošanu cīnījās piena pārstrādes uzņēmumi. Izveidojām Piensaimnieku savienību. Sanākam kopā, sakām: «Veči, darām tā, lai visiem būtu labi!» Visi piekrīt, ka tā arī darīs, bet iziet pa durvīm ārā un rīkojas, kā nu kurš uzskata par labāku tikai savam uzņēmumam.
– Ar kādiem ārvalstu uzņēmumiem RKB konkurē?
– Mums pieder lielākais peldošais doks Baltijā, kas spēj pacelt 30 tūkstošus tonnu smagu kuģi (tas ir kuģa svars, nevis kuģa kravnesība). Ir vēl divi mazāki doki, kas piemēroti mazākiem kuģiem. Vēl mazākiem kuģiem varam piedāvāt Tosmares dokus Liepājā mūsu meitasuzņēmumā. Citiem vārdiem sakot, kuģu remontu tirgus ir segmentēts, nav tā, ka visi vienā paņēmienā konkurē ar visiem. Sanktpēterburgā ir milzīgas kuģu būvētavas, taču tie ir slēgti, ar militāriem pasūtījumiem saistīti uzņēmumi, par kuriem neviens nezina, kas tur notiek. Līdzīgi ir Kaļiņingradā. Somiem ir kuģu būves jaudas, un viņi arī būvē tik milzīgus kuģus, uz kādiem RKB nepretendē. Poļiem kuģu būve ir tradicionāla nozare. Tiešākie konkurenti mums ir Klaipēdā un Tallinā.
– Pirms gada dzirdēju no Klaipēdas brīvostas amatpersonas, ka turienes Vakaru laivu remontas īpašnieki esot pārrēķinājušies un savu uzņēmumu izputinājuši.
– Nē, tā teikt būtu pārspīlēti. Kuģus tur joprojām remontē, kaut mazāk, bet toties attīsta metālapstrādi, sametina tieši kuģiem vajadzīgas metāla konstrukcijas.
– Cik cilvēku RKB tagad nodarbina?
– Apmēram četri simti cilvēku strādā tieši pie mums, vēl tikpat – pie mūsu apakšuzņēmējiem.
– Vai Rīgā un vispār Latvijā pietiek cilvēku, kas spējīgi strādāt ar metālu?
– Nē, vismaz mūsu apakšuzņēmēji vāc cilvēkus no Ukrainas, kur kuģu būves uzņēmumi bija ļoti izvērsti, bet sakarā ar karu un citiem notikumiem darbs ir apstājies. Rīga tagad var dot darbu augstas klases metinātājiem, kādu uz vietas ir daudz par maz. Pavisam netālā nākotnē šeit pietrūks arī inženiertehnisko darbinieku, jo savu laiku kuģu būvē būs atstrādājuši tie, kuri studējuši kuģu būvi kādreizējā Ļeņingradā un citur Padomju Savienībā. Tie, kurus tagad apmāca Rīgā par kuģu mehāniķiem, grib braukt jūrā. Kaut kad viņi krastā atgriezīsies, bet ne ar tādām zināšanām, kādas ir metālapstrādes tehnologiem. RKB sadarbojas ar Rīgas Tehnisko universitāti un kaut kā mēģina šo problēmu risināt.
– Vai RKB var nosaukt kā apliecinājumu tam, ka Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums nav iedzīvotāju mierināšanai izdomāta skaitļu fikcija?
– Pagaidām RKB ir konkurētspējīga, kuģi uz šejieni nāk. Viena no mūsu konkurētspējas sastāvdaļām ir lētums, tai skaitā darbaspēka lētums.
– Vai pie tā mums būs jāpaliek?
– Mēs paši nezinām to, ko gribam. Labi dzīvot – jā, gribam, bet tikai tad, ja tas nerada nekādas neērtības. Tādā nozīmē uzskatāmāks piemērs nekā RKB grūtības savākt augstas klases metinātājus ir redzams tur, kur es dzīvoju. Tas ir Tukumā, pie lidlauka. Krievu bumbvedēji tur lidoja, kad es piedzimu, cilvēki tur dzīvoja un neko daudz par to neuztraucās. Toties tagad, kad piedāvā attīstīt Tukumā civilo lidlauku, vesela komanda strādā, lai lidlauka nebūtu. Tajā pašā laikā cilvēki prasa, lai Tukumā būtu daudz un labi apmaksātas darba vietas; lai ceļi būtu labi un lieliski. Kaut ko no tā ar strādājošu lidlauku un lidostu varētu sasniegt, bet tad nē, nevajag.
– Vai Latvijas iedzīvotāji šajā ziņā atšķiras no kaimiņiem?
– Latvija nav vienīgā mazā valsts ar risku, ka mūsu iedzīvotāju un politiķu redzējums būs šaurāks nekā lielajās valstīs. Latvijas Republika gan tika atjaunota ar dižiem saukļiem, ka būsim banku un tranzīta lielvalsts, ka vairāk neko nevajagot. Tas drīz pārgāja, nācās pāriet pie pretēja saukļa, ka valsts atbalstīšot mazos un vidējos uzņēmumus. Vai nu atbalsta, vai neatbalsta, bet sauklis māca, ka labi būt mazam.
– Kamēr ar šo saukli ņemas politiķi, viss ir skaidrs, nākamās vēlēšanas taču būs 4. oktobrī. Īstās šausmas sākas tad, kad tādos uzņēmumos kā Liepājas metalurgs un arī pie jums cilvēki sāk plēsties un kaut ko aiznest no lielā uzņēmuma uz savu mazo uzņēmumiņu. Uzņēmējiem un menedžeriem taču būtu jāsaprot, ka bez lieliem uzņēmumiem nekādas vērtības mazajiem uzņēmumiem nebūs.
– Protams, ka ekonomikas attīstība sākas ar lielajiem uzņēmumi, kuri apaug ar apakšuzņēmumiem. Būtu labi to nofiksēt arī politikas līmenī.
– Grūti būs kaut vai Ekonomikas ministrijai fiksēt tos, kuriem elektrību pārdošot dārgāk, lai lielos uzņēmumus varētu atbalstīt ar lētāku elektrību.
– Elektrības cena ar visām zaļajām idejām pacelta tik augstu, ka RKB ir grūti šos rēķinus samaksāt, lai arī mēs gādājam jaunas, mazāk elektrību tērējošas iekārtas metināšanai un citiem darbiem ar lielu elektrības patēriņu. No elektrības cenas atlaides RKB maz ko iegūtu tādā gadījumā, ja mums atlaistā nauda tiktu pārlikta uz mājsaimniecībām. Es jau elektrības rēķinus droši vien samaksātu, bet mani darbinieki nāktu prasīt algu pielikumus, nevis strādātu par algu, kas nesedz izdzīvošanas izdevumus.
– Iepriekš atbalsts vienam lielam uzņēmumam Liepājas metalurgs tika fiksēts ar valsts garantijām aizņēmumam, bet šobrīd vismaz izskatās tā, ka garantijas izgāza uzņēmēji.
– Varbūt viņi saprata, ka Liepājas metalurgs ar visām valsts garantijām ir pārāk mazs, lai sekmīgi konkurētu ar uzņēmumiem, kas skaitās lieli nevis Latvijā, bet, viņu gadījumā, metalurģijā. Tieši tāpat RKB ir ievērības cienīgs darba apjoms tikai salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem Rīgā un Latvijā. Tāpat manā bijušajā – piena nozarē. Rīgas un Valmieras piena kombināti tagad ir kopā, bet neko lielu no šiem uzņēmumiem nevarēja sasummēt. Mažeiķu piens iepērk dienā 1000 tonnu piena, bet cik Rīgā – tikai 200 tonnu.
– Vai vismaz tagad nevaram atviegloti konstatēt, ka Mažeiķu problēmas ar piena produktu pārdošanu ir piecreiz lielākas?
– Nē, nedomāju, jo lielam uzņēmumam ir stipri vienkāršāk diversificēt tirgu no paša sākuma un tā pārdzīvot grūtības, ko rada viens no sešiem tirgiem. Mazs uzņēmums turpretī vienmēr ir piesaistīts vienam diviem tirgiem. Lai arī cik jauki cilvēki dzīvo, sacīsim, Smiltenē, nevar tur saražot piena produktus vairāk nekā tikai Latvijai un Krievijai. Nav iespējams vest uz Ameriku, Ķīnu vai Indiju 100 tonnu siera. Ja tu tur nevari piedāvāt tūkstošiem tonnu, tad nepiedāvā vispār. Savā laikā, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, mēs iekļuvām ES sviesta tirgū tāpēc, ka Piensaimnieku savienība tur figurēja kā vienīgais Latvijas sviesta pārdevējs, kas savāca sviestu no atsevišķiem uzņēmumiem, bet pabāza zem viena zīmola. Nesauciet mani par globālistu, bet rūpniecības uzņēmumiem jābūt pietiekami lieliem.