Pilnīgas informācijas nesniegšana premjerministrei Laimdotai Straujumai par pielaides valsts noslēpumam nepiešķiršanas iemesliem tieslietu ministrei Baibai Brokai met aizdomu ēnu pār visu pašreizējo valdību un norāda uz riskiem, ka pielaides var tikt izmantotas politiķu ietekmēšanai, sarunā ar Neatkarīgo secina bijušais Informācijas analīzes dienesta vadītāja vietnieks Ainārs Dozbergs.
Turpinot skaidrot, vai tas ir pareizi, ja demokrātiskas valsts izlūkdienests nesniedz premjeram pilnīgu informāciju par ministri, kā tas noticis pielaides nepiešķiršanas gadījumā tieslietu ministrei Baibai Brokai, Neatkarīgā uzrunāja bijušo diplomātu A. Dozbergu, kurš strādāja Eināra Repšes valdības laikā projektētajā un Aigara Kalvīša valdības laikā pilnu darbību uzsākušajā, bet pēc tam likvidētajā Informācijas analīzes dienestā. Šī dienesta galvenais uzdevums bija sniegt valsts vadītājam regulāru informatīvo esenci par notiekošo, kā arī notikumu attīstības prognozes, kas ļautu premjeram pieņemt valsts interesēm visizdevīgākos un atbilstošākos lēmumus.
Sēj neuzticību
«Jebkura specdienesta uzdevums ir savas tautas interesēs iegūt informāciju, kas nepieciešama valsts drošības garantēšanai. Demokrātiskās valstīs drošības dienesti kalpo tautas interesēm, un tautai nedrīkst būt ne mazāko aizdomu, ka iespējas, kuras ikdienas darbā realizē specdienesti, kaut kādā veidā var mest šaubu ēnu pār demokrātijas pamatprincipu ievērošanu un tiesiskumu,» skaidroja eksperts.
Runājot par to, ka, nesniedzot premjerei Laimdotai Straujumai pilnu informāciju par pielaides nepiešķiršanas iemesliem, SAB neuzticas premjerei un varbūt pat pieļauj, ka premjere šo informāciju var nopludināt valsts ienaidniekiem, A. Dozbergs teica: «Jebkurš loģiski domājošs cilvēks, kurš pat nav bijis saistīts ar darbu valsts pārvaldē vai drošības dienestos, viennozīmīgi atbildēs – jā, šāds risks pastāv.»
Vaicāts, vai, ņemot vērā SAB attieksmi pret premjeri, iespējams izdarīt secinājumu – ja valsts drošības iestāde neinformē savas valsts premjeru, tad tā informē citu valstu pārstāvjus un šī iestāde kalpo nevis Latvijas valstij, bet citām valstīm vai grupējumiem, A. Dozbergs norādīja: «Tas jājautā drošības iestādes vadītājam, kurš pieņem lēmumu – informēt vai neinformēt premjeri. Katram parlamentārās valsts pilsonim, katram nodokļu maksātājam ir tiesības skaidri zināt un saprast, kā interesēs strādā viņa valsts drošības dienesti un kā tie aizsargā viņa pilsoniskās intereses.»
Uz jautājumu – ja Informācijas analīzes dienests joprojām darbotos, vai premjere uzzinātu, kādēļ viņas ministram nav piešķirta pielaide, A. Dozbergs atbildēja: «Likumdošanas ietvaros, kādos darbojās Informācijas analīzes dienests, mums nebija tiesību iepazīties ar informāciju, kura saistīta ar pielaižu piešķiršanu, taču mēs sniegtu kopainu, kas palīdzētu premjeram objektīvāk izvērtēt lietas apstākļus, virzību, secību un kopsakarības.»
Ietekmēšanas instruments
Jautāts, vai no šīs kopainas premjerei kļūtu skaidrs, kādēļ pielaide viņas ministrei nav piešķirta – vai tie ir kontakti ar NATO nedraudzīgo valstu izlūkdienestu rezidentiem, vai atkarības, A. Dozbergs skaidroja:
«Cilvēkam uz pieres jau nav rakstīts, ir vai nav viņš nedraudzīgas valsts izlūkdienesta rezidents. Tikpat labi mēs uz ielas varam satikt Latvijai draudzīgas valsts pilsoni, kurš personīgi šai valstij nav draudzīgs. Specdienesti ir tie, kuriem būtu jābrīdina valsts amatpersonas, saskarsmē ar kurām personām būtu jāuzmanās. Tādēļ jau arī radīti specdienesti, kuri nodarbojas ar šo prevenciju, lai valsts amatpersonām, to skaitā Ministru kabineta locekļiem, būtu pilnīga skaidrība, kur ir atļautās un neatļautās kontaktu robežas. Valsts amatpersonas parakstās, ka ar šādu informāciju ir iepazinušās, un tas valsts amatpersonai automātiski uzliek pienākumus. Šobrīd situācija ir tāda – dariet, ko gribat, mēs neko nezinām. Bet, kad aktualizējas jautājums par pielaides izsniegšanu, tad mēs to vienkārši nedodam. Kad jautā – kādēļ nedodat, viņi atbild: jums pašam to vajadzēja zināt. Bet kā tad amatpersona var zināt? Brokas kundze ir tieslietu ministre, kuras pārraudzībā ir SAB. Tas ir nonsenss, ka SAB neatskaitās premjerei. SAB nav jāatskaitās Tieslietu ministrijai, kādēļ ministrei pielaide nav izsniegta, bet premjerei kā Ministru kabineta vadītājai to viennozīmīgi vajadzētu zināt, lai pieņemtu tādu vai citādu lēmumu un par radušos situāciju runātu koalīcijā. Ar šo pielaides neizsniegšanu Brokai tiek mesta mistiska aizdomu ēna pār visu Ministru kabinetu. Vēl jo vairāk – Baibai Brokai ilgus gadus bija otrā līmeņa pielaide valsts noslēpumam. Tā ir absolūti nesaprotama situācija. Mēs kā demokrātiskas valsts domājoši pilsoņi varam secināt – pastāv lieli riski, ka pielaižu jautājums mūsu valstī tiek izmantots kā sava veida ietekmēšanas līdzeklis: ja rīkosieties šādi, tad pielaidi dosim, ja rīkosieties ne tā, kā mēs vēlamies, tad mēs pielaidi nedosim. Jautājums par šīs pielaides neizsniegšanas likumību tagad ir ģenerālprokurora ziņā. Pieļauju, ka arī prokuratūras rīcībā var nebūt visa informācija. Specdienests prokuroram sniegs tikai to informāciju, kuru uzskatīs par vajadzīgu. Nākamā problēma ir baumas. Mūsu valstī pēdējos divdesmit gados tiek praktizētas baumas. «Mēs te kaut ko kaut kur dzirdējām, tikai nevienam neko nesakiet.» Tā tas baumu kamols veļas, līdz kļūst milzīgs. Beigu beigās cilvēks sēž un domā – kā tas tā varēja sanākt, ka es esmu tik briesmīgs šīs valsts ienaidnieks, par ko mani tā apvaino? Atbilde – ne par ko, jo cilvēks nejauši bija kļuvis par kaut kādu interešu vai nelaimīgu sakritību upuri.»
Zudis starpposms
Vaicāts, vai nav jālemj par Informācijas analīzes dienesta darbības atjaunošanu, A. Dozbergs atbildēja: «Tā bija pārsteidzīga rīcība – šo dienestu likvidēt. Varbūt to vajadzēja nedaudz reformēt un pilnveidot likumdošanas bāzi, tā darbībai precīzāk definējot tiesības un pienākumus. Bet par to, ka šāds starpposms starp mūsu specdienestiem un valdību būtu nepieciešams, nav ne mazāko šaubu, jau īpaši ņemot vērā to, ka lielākā daļa informācijas iegūstama atklātā veidā.»