Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks DANUSĒVIČS intervijā Neatkarīgajai stāsta par cenām un apstākļiem, kas tās ietekmē.
– Paralēlo cenu (lats-eiro) atrādīšanas periods Latvijā ir beidzies. Pirms kāda laika 87% iedzīvotāju uzskatīja, ka cenas ir augušas. Lai arī cenu vērotāji teica, ka pēc eiro ieviešanas 87,4% preču tās faktiski nav mainījušās. Vai tiešām tās cilvēkiem ir tikai psiholoģiskas dabas iedomas?
– Jā, valsts zīmēšanās kampaņa ir beigusies. Nauda, manuprāt, iztērēta samērā nelietderīgi.
Bet vērotāju dati nav īsti objektīvi. Jo viņi fiksē datus par produktiem, par kuriem ir iepriekš paziņojuši un kuri konkrēti izraudzīti konkrētās vietās. Ja man zināms, ka pie manis monitorēs to, to un to, tad loģiski, ka es negribu būt tas, par kuru teiks: pret pagājušo mēnesi esmu pacēlis cenu par tik un tik.
Un tas tiešām var būt arī psiholoģisks iespaids. Jo – cipari ir lielāki un tev automātiski liekas, ka viss palicis dārgāks. Turklāt – tu parasti ievēro tos produktus, kuri tiešām kļuvuši dārgāki. No tā rodas iespaids, ka ir palicis dārgāk. Tu neskaties, ka, piemēram, brokastu baltmaize palikusi par 50% lētāka. To tu neesi ievērojis. Toties esi pamanījis, ka olu cena pieauga no 1,28 līdz 1,50 eiro. Esi pamanījis, ka cukurs decembrī maksāja 1,15, tad uzgāja līdz 1,43, tagad ir 1,38.
Redziet, tirdzniecībā piecenojums ir fiksēts. Uzņēmumi neplāno cenas katru dienu no jauna. Katru gadu tiek apkopoti rezultāti, tiek izpētīta rentabilitāte un tad tiek nolemts, ar kādu piecenojumu varam strādāt nākamajā gadā. Protams, pastāv korekcijas. Ir veiksmīgi iepirkumi, ir neveiksmīgi iepirkumi, un, izejot no tā, cena var būt augstāka vai zemāka.
– Man gan cenu dinamikas sakarā liekas, ka politikas, finanšu plānotāju kredo tiklab sociālismā kā kapitālismā ir – dzīvot labāk nozīmē dzīvot dārgāk.
– Ir jāsaprot, ka dzīvojam valsts noteiktā nodokļu telpā, administratīvo barjeru telpā. Turklāt dzīvojam arī atvērtā starptautiskā tirgū, kur ir viens tirgus bez muitas nodevām un ierobežojumiem, bet otrs ar kaut kādiem papildu ierobežojumiem vai kontrabandas precēm. No visa šā mikšļa izveidojas reālā cena veikalā, kura ir vairāk vai mazāk stabila.
Ja intereses pēc atskatāmies uz nepilniem divdesmit gadiem, kopš esam sekojuši cenām Latvijā, tad ir produkti, kuru cenas bijušas stabilas, un ir produkti, kuru cenas augušas. Stabilas bijušas dārzeņu cenas. Kilograms tomātu 1996. gadā maksāja 1,40 eiro, šogad – 1,83 eiro. Bet – ir preces, kuru cena augusi ļoti strauji. Trīs vai pat vairāk reizes. Piens, piena produkti… Sviests kādreiz maksāja 2,28 eiro kilogramā, šobrīd – 8,25. Rupjā maizīte (600 gramu) tad maksāja 0,28, tagad – 1,29.
Un, protams, redzamas arī preces, kuru cena ir nosvārstījusies. Bijis ļoti straujš kāpums starp 2007. un 2012. gadu. Laikam tas saistīts ar pirmo adaptācijas periodu Eiropas Savienībā. Tika ieviests arvien vairāk regulējumu… Cenas strauji parāvās uz augšu. Līdz 2007. gadam cenu kāpums tur, kur tas bija, bija mērens. Paskatāmies, piemēram, Holandes siera cenu. 1996. gadā tā bija 3,30, 2007. – 4,77, ap 2012. gadu cena uzlēca uz 7,03, tagad tā ir 9,15 eiro. Kāpēc tā notika – tas vairāk būtu jāprasa makroekonomistiem.
– Pirms nākt uz interviju, es uzrunāju pārdesmit cilvēkus, un viņi uzsvēra ne tik daudz produktu, cik pakalpojumu cenas. Viens teica, ka ir pārkāpta aksioma: pakalpojumu cena nedrīkst būt augstāka par Kalašņikova automāta cenu.
– Jā, pakalpojumu cenas eiro ieviešanas laikā pieauga daudz straujāk nekā pārējās cenas. Sevišķi finanšu pakalpojumu. Mēs mēģinājām dabūt no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datus, bet FKTK aizbildinājās, ka nedrīkst tādus sniegt. Es to nesaprotu un brīnos, kāpēc sabiedrības uzturēta instance apkopo oficiālos datus un pēc tam saka, ka nevar tos sabiedrībai paziņot. Tas apstiprina faktu, ka Latvija ir banku feodālisma valsts.
Par nacionālās valūtas iemaksāšanu kontā man ir jāmaksā, par nacionālās valūtas izņemšanu no konta man ir jāmaksā. Ja es gribu ņemt kredītu un kredīta apjoms ir ceturtā daļa no bilances vērtības, man pasaka: ir dots norādījums nekreditēt. Šajā ziņā man ir nedaudz žēl, ka vienīgo nacionālo banku pārdod. Ja viss piederēs skandināviem, tad pilnībā apstāsies mazo uzņēmumu kreditēšana.
– Tātad, ja runājam grozos, tad pārtikas grozs, jūsuprāt, palicis nosacīti stabils?
– Jā, pārtikas grozs ir stabils. Taču – mūsu izpratnē pastāv spiediens uz naudas iepumpēšanu precēs un pakalpojumos. Līdz ar to pakalpojumu un preču cena aug tajā sektorā, kurš ir pieprasīts starpekonomiskās plusa kategorijascilvēkiem. Banku kredītlikmes ir nolaistas līdz nullei. Ja tev šobrīd ir depozīts ar 0%, ja tev nav uzņēmuma, kur investēt (un ne retam tie ir), tad tev jādomā, kur likt naudu. Liekot naudu bankā, tu tagad vēl samaksā par to, ka tu viņu tur turi. Tu zaudē. Tev bija kāda procentu likme un dzēsās vismaz inflācija. Eiropā bija normāli. Pie 1% inflācijas kredītprocents bija – divi. Tu pelnīji.
Loģiski – secinājums ir: nauda ir jāiegulda. Taču bankas Latvijā investē tur, nezinu – kur, bet tās neinvestē mikroekonomikā. Tām laikam doti uzdevumi investēt lielajos projektos, un nepaliek vairs neviena banka, kas palīdz mazajiem. Hipotēku banka ir uztaisīta startam un arī ne visiem.
Turklāt – ir zudusi motivācija krāt naudu. Un tas ir spiediens uz cenu kāpumu. Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem inflācija pusgadā pieaugusi par vienu procentu, bet Latvijas Banka gada beigās prognozē inflāciju jau 3%. Tā ka – arī makroekonomikas analītiķi redz šo cenu kāpumu.
– Nupat Neatkarīgā rakstīja, ka Francijā minimālā alga ir 1445 eiro, Latvijā 290 eiro, bet pārtikas cenas Latvijā augstākas? Acīmredzot, ja algu dinamika Latvijā būtu adekvāta cenu dinamikai, tas tik ļoti nekristu acīs.
– Jā, tā ir mūsu problēma. Tā ir mūsu finanšu plānotāju vaina, ka pie mums nesamazinās starpība starp algām Latvijā un kopumā Eiropas Savienībā. Ja runājam par mūsu nozari, tad Vācijā saskaņā ar vienošanos algas katru gadu pieaug par noteiktu procentu, kas lielāks par divi. Arī Skandināvijas valstīs tāpat. Tas nozīmē, ka Latvijā algām katru gadu vajadzētu pieaugt vismaz par pieciem procentiem. Tā ir mūsu problēma. Bet avīzei risināma problēma būtu – kāpēc Latvijā netiek samazināti nodokļi atjaunināmajiem resursiem un netiek apliktas ar nodokļiem finanšu spekulācijas.
– Ko jūs domājat, piemēram, par uzturēšanās atļaujām kā preci? Pastāv viedoklis, ka ārvalstnieki sadzen augšā vietējā tirgus cenas un izstumj vietējos.
– Domāju pozitīvi, tikai tiem, manuprāt, nevajadzētu būt ieguldījumiem, kas paaugstina mājokļu cenas Latvijā. Drīzāk es teiktu, ka tam jābūt ieguldījumam uzņēmējdarbībā vai arī kapitāla ieguldījumam šeit. Ir jābūt minimālām prasībām, kādu nekustamo īpašumu tu vari iegādāties, lai saņemtu atļauju. Tādām, kas izslēdz cenu spiedienu uz mazajiem dzīvokļiem. Jo, ja tu ļauj sapirkt piecus mazos dzīvokļus, kurus īpašnieki pēcāk iznomā, tu pasit cenu uz augšu. Ir jānoliek latiņa, kādai šai investīcijai jābūt. Plus tādai likumdošanai, lai no tās investīcijas valsts regulāri katru gadu saņemtu nodokļus.
– Kā cenas ietekmēs elektrības sadārdzināšanās?
– Būtiski. Jo sevišķi tirdzniecībā.
– Kas notiks ar cenām līdz gada beigām?
– Es jau teicu – Latvijas bankas prognoze: inflācija 3%. Manējā nebūs daudz pesimistiskāka. Pasaulē procesi šobrīd ir samērā mierīgi. Kari, kas notiek, mūs pārāk neietekmē. Drīzāk otrādi. Karš Ukrainā ir novedis pie tā, ka mēs varam gaidīt – Latvijā ienāks lētākas Ukrainā ražotās preces, jo atcelta ievedmuita precēm.
– Cik lielā mērā tieši tirgotājs atbild par cenu?
– Tiešām ir jāsaprot, ka tirgotājs cenu veidošanā atbild tikai par vienu daļu no cenas. Tas ir piecenojums, kurš sastāda apmēram 30%. No piecenojuma vairāk nekā puse aiziet darba algās. Rentabilitāte tirdzniecībā ir salīdzinoši maza. Ja paskatāmies, kāda rentabilitāte ir bankām, starpība ir milzīga.
– Tomēr nereti nākas lasīt, ka veikalu piecenojums ir pārāk augsts. Un vēl, piemēram, to, ka «preču cenu veidošanā vislielākā problēma ir slēptajos maksājumos, ko pieprasa lieltirgotāji un kas sadārdzina produktus» (uzņēmējs A. Vaivars).
– Domāju, ka tik traki nav. Atšķirība starp normālo piecenojumu un lieltirgotāju piecenojumu ir 6%. Tas ir par daudz. Mēs esam runājuši ar parlamentu, bet neesam guvuši atbalstu tam, ka ir jāierobežo maksimālais tirgotāju lielums Latvijas tirgū. Teiksim – viens tirgotājs nevar aizņemt tirgū vairāk par 20%. Tad tiek nodrošināta relatīva konkurence, tiek nodrošināta vieta pārējiem, kur attīstīties. Un cenas ir draudzīgākas gan pircējam, gan piegādātājam.
– Vai kāds ir sodīts par negodīgu manipulēšanu ar cenām, pārejot uz eiro?
– Ko nozīmē negodīga manipulēšana ar cenām? Nedrīkst šmaukties, norādot viltus atlaides. Piemēram, šodien mums ir 50% atlaide, bet īstenībā cena ir tāda pati kā vakar. Tu nedrīksti maldināt patērētāju, bet termins «negodīga cena» brīvajā tirgū neeksistē. Negodīga cena var būt tad, ja tev ir regulēts tirgus, piemēram, cigaretēm uz paciņas rakstīts – 4 eiro, bet tu pārdod par pieci eiro. Tā varētu būt negodīga cena attieksmē pret likumdevēju. Bet attieksmē pret tirgu – cik cilvēks gatavs maksāt, tik ir godīga cena.
– Tostarp Ekonomikas ministrija lolo likumprojektu Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums. Kam tāds vajadzīgs?
– Tas vajadzīgs tāpēc, lai pārregulētu Latvijas tirgu. Likumprojekta doma ir tāda – samazināt tirgotāju un ražotāju skaitu Latvijā. Ar domu: lai paliek lielie tirgotāji un lielie ražotāji, bet visus pārējos mēs griežam ārā. Šis likumprojekts ir pretējs Eiropas Komisijas nostādnēm, pretējs Eiropas Parlamenta rezolūcijām un pretējs mazo tirgotāju un ražotāju interesēm. Šis likumprojekts ir solis, lai sabrucinātu vietējo ražošanu un tirdzniecību.
Visi šādi lēmumi – tie nav tikuši pieņemti tautas labklājības mērķa sasniegšanai, bet lai sasniegtu noteiktus politiskos mērķus. Tā ir viena no Latvijas problēmām, ka lēmumi tiek pieņemti nevis tautas labklājības vai valsts attīstības, bet politisko mērķu interesēs.
(Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA)