Nekustamā īpašuma tirgus atdzīvojies, bet līdz burbulim vēl tālu
Mājokļu tirgus vismaz Rīgā un Pierīgā patiešām pievelk naudu, izraisa interesi un rosina cerības, bet to nevar nosaukt par cenu burbuļa veidošanos.
Aktivitāti mājokļu tirgū var mērīt ne tikai ar eiro. Interesants rādītājs ir arī tādu firmu un cilvēku skaits, kuri pēkšņi piesakās masu saziņas līdzekļiem par mājokļu tirgus pētniekiem, ekspertiem un dalībniekiem. Paldies Arco Real Estate, Latio un Ober Haus un katrā no tām vairākiem darbiniekiem, kuri jau daudzus gadus vismaz reizi mēnesī informē Neatkarīgo par mājokļu tirgu neatkarīgi no tā, kāds noskaņojums tirgū valda konkrētajā brīdī. Tagad tur valda rosība un pacilātība, tāpēc tirgus ziņu sniedzēju trijotnei jūnija sākumā piebiedrojās vēl divi izpalīgi. No tiem izcelties spēja kā Realia direktors priekšā stādījies Andrejs Kozels ar paziņojumu «par nekustamā īpašuma burbuļa veidošanos», t. i., par cenu pieaugumu padomju laika paneļu mājās esošajiem dzīvokļiem.
Formāli A. Kozelam taisnība, jo maijs kļuva par piekto mēnesi pēc kārtas, kad Arco Real Estate, Latio un Ober Haus uzrādīja straujāku vai lēzenāku cenu kāpumu; turklāt var skaitīt arī tā, ka marts bijis nevis piektais, bet 21. mēnesis, kopš tramīgā Latio informāciju par cenu kritumu vēl tikai divos no divdesmit mēnešiem nav apstiprinājušas Arco Real Estate un Ober Haus. Tomēr pavisam citu priekšstatu rada cenu līmeņa izmaiņas vairāk nekā divdesmit mēnešos kopš 2012. gada oktobra: Arco Real Estate uzrāda +37 eiro par dzīvokļa platības kvadrātmetru, Latio – +48 eiro un Ober Haus – tāpat +48 eiro. Šāds pieauguma temps nav nekas pārmērīgs cenām, ko izsaka 600–700 eiro par kvadrātmetru. Cenu pieauguma temps mājokļiem tālu atpaliek no cenu lēciena daudzām pirmās nepieciešamības precēm. Naudas vērtības zudums dzen to arī uz nekustamajiem īpašumiem. Atsevišķu stāstu pelna bankas, kas tagad depozītprocentu maksāšanas vietā iemanījušās iekasēt naudu par klientu naudas glabāšanu.
Realia jāuzteic par veiklību, pievēršot sev uzmanību ar tekstu, kas faktiski nav arī nepareizs, ja to izlasa uzmanīgi: «Arvien vairāk Rīgas mikrorajonos padomju laika ēkās esošie dzīvokļi tiek piedāvāti tirgū par neadekvāti augstām cenām. Tās svārstās no 1000 līdz 1500 eiro par kvadrātmetru, kas dažkārt pat pārsniedz cenas jaunajos projektos. Patiesajai šādu dzīvokļu cenai jābūt ap 500 līdz 800 eiro par kvadrātmetru.» Citi mākleri nebūt nenoliedz, ka neadekvāti augstas cenas piedāvājumos patiešām ir atrodamas un varbūt tādu piedāvājumu skaits patiešām palielinās, kad viens neadekvāts piedāvājums ierosina nākamo piedāvājumu, taču reāli darījumi par neadekvātām cenām nenotiek; nav neiespējami atsevišķi tādi darījumi, kuros dīvaini augstas vai zemas nekustamo īpašumu cenas ir tikai paņēmiens, ar kuru darījuma dalībnieki nokārto pavisam citus rēķinus.